Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2018. gada 29. numurā.
«Braucot pie Laimas, esmu izkāpusi nepareizajā dzelzceļa stacijā, un viņas Andrejs man džentlmeniski atbrauc pretī ar baltu «Range Rover» kabrioletu. Laimas mājās studijā rosās mūziķi un atplūst Raimonda Paula senā dziesma «Vēju stundā». Mēģinājums. Gaidot dārzā dzeru Laimas māsas Janas gatavoto kafiju un vēroju, kā dauzās abi mazie franču buldogi. Visbeidzot tonētās brillēs nāk Laima – pilnīgi nekrāsojusies. Un viņas seja izskatās tik jauna.»
– Pirms gadiem divdesmit jums bija īstas panikas lēkmes, kad tabletes lietojāt saujām. Tas ir nopietni, un to piedzīvo daudzi radošie cilvēki. Taču jūs tikāt no tā ārā. Kā jums tas izdevās?
– Ja man ir kāds jautājums, man vienmēr atnāk atbilde – to dod vai nu kāda grāmata, vai kāds cilvēks. Tāpat ar visām slimībām un stresiem. Parādās kāds cilvēks, kas palīdz. Kādreiz man ļoti palīdzēja ārsts un adatu terapeits Juris Vecvagars. Un vēl daudzi tādi neparasti cilvēki, draugi, kas gribēja man palīdzēt. Vecvagars kādreiz teica, ka tie ir cilvēki, kas iepriekšējās dzīvēs bijuši mūsu radinieki. Man blakus tādu bijis daudz.
– Jūs bērnībā bijāt ļoti patstāvīga un sevi audzinājāt pati. Tomēr tagad noteikti ir brīži, kad ļoti izjūtat mammas trūkumu.
– Iela mani audzināja. Bet mammas trūkst katru mirkli. Agrāk, kad nācu ārā no istabas, vienmēr iegāju pie mammas. Neviens nevar aizpildīt aizgājušā vietu, neviens. Ar to vienkārši jāsamierinās. Mēs visi kādreiz satiksimies, nav ko pārdzīvot. Un pašai ar sevi jātiek galā.
– Kad pirms daudziem gadiem aizgāja jūsu tēvs, jūs bijāt Amerikā un nevarējāt būt viņam klāt. Taču ar mammu tas notika citādi.
Es arī mammas aiziešanas brīdī nebiju klāt, biju projām koncertos. Un to es sev nevaru piedot.
– Man liekas, mūsu Eiropas kultūra ir tāda, ka mēs ejam uz priekšu, cits no cita attālinoties. Tas nav labi. Ir jābūt kopā ar cilvēkiem, kas tevi mīl, ir jāpaspēj parādīt, ka tu arī viņus mīli. Tas, ka es nebiju klāt, kad mamma aizgāja, ir vienkārši nepiedodami.
– Jūsu mammai bērnībā ar jums, tādu patstāvīgu, nebija viegli. Vai ir kaut kas, par ko jūs tagad gribētu viņai pateikt paldies?
– Vienīgais, kas mani glābj, ir tas, ka mamma man bieži teica: «Paldies tev par manām vecumdienām!» Par uzmanību, par daudz ko. Esmu arī priecīga, ka paguvu saņemt viņas svētību. Gruzijā biju ciemos pie viņu pareizticīgo baznīcas patriarha, viņš man uzdāvināja iesvētītu krustiņu un teica: «Laima, brauc uz mājām, neviena cita svētība nav vērta tik, cik tavas mātes svētība!» Es atbraucu un uzreiz gāju pie mammas: lūdzu, dod man savu svētību. Tagad esmu par to tik priecīga. Un katram iesaku – lūdziet mammas svētību, kamēr neesat nokavējuši. Tā būs kā sargeņģelis.
– Kad aizgāja jūsu tēvs, jums nebija iespējas atbraukt, jo Amerikā bija sākts starošanas kurss. Bet jūs tuviniekiem pat nebijāt pateikusi, ka jums atklāts audzējs. Kāpēc?
– Neviens to nezināja. Visi domāja, ka esmu vienkārši slikta meita. Bet es negribēju, lai kāds uztraucas.
Tā ir viena no slimības stadijām – kad tu vairs tik daudz nedomā par sevi, bet par to, cik sāpīgi tas būs tiem, kuri paliks.
Esmu tā pieradusi. Mamma visu mūžu nekad nezināja manas problēmas. Es nekad viņu nevainoju, nekad neko neprasīju. Kopš sešpadsmit gadu vecuma pati strādāju, pelnīju un mammai neprasīju naudu.
– Vai ir kaut kas, kas jums toreiz palika neizrunāts ar tēvu?
– Nē. Varbūt tāpēc, ka tas jau notika tik sen. Tēvs bija pārcietis asinsizplūdumu smadzenēs, un pēc tam gadiem bija tā, ka es priecājos jau par to vien, ka viņš mani vispār ieraugot pazina un uzsmaidīja. Mēs visi pamazām bijām ar to samierinājušies.
Bet mamma aizgāja negaidīti, uzreiz pēc operācijas. Tas bija šoks. Un mammas aiziešana vienmēr liekas par agru, lai cik gadu tev būtu.
– Lasīju, ka, daudzbērnu ģimenē augusi, jūs bērnībā vienmēr ļoti centāties iegūt mammas atzinību.
– Es augu diennakts bērnudārzā, kur mani atstāja uz nedēļu, un vienmēr baidījos, ka mani vairs nepaņems uz mājām. Tas viss veidoja manu personību. Tāpēc bērnībā man vajadzēja, lai mamma katru sestdienu un svētdienu saka: vai, kā es tevi mīlu, tu man esi vislabākā un skaistākā!
– Varbūt tā ir lielākā motivācija, kāpēc esat sasniegusi to, ko esat?
– Dzīve man noteikti iemācīja būt spēcīgākai, nekā tiem, kuri bērnībā tika lutināti un viņiem viss tika dots. Cik tagad brīnišķīgs laiks – jaunieši zina valodas un var brīvi braukt pa visu pasauli! Mums nekā tāda nebija. Toreiz neko nedrīkstēja. Es neieredzēju vārdu nē, bet man visur bija nē. Bērnudārzā, skolā, visur – to nedrīkst, to nevar!
– Jūs neapšaubāmi esat stipra. Kurā mirklī pati sapratāt, ka esat stipra sieviete?
– Es nekad nedomāju, ka esmu stipra, man liekas, ka esmu ļoti trausla. Bet dabīgi, ka es, daudz nedomājot, spēju sist atpakaļ.
Es ne no kā nebaidos. Izņemot to, ka kaut kas var notikt ar maniem tuviniekiem. Par sevi es nedomāju, neesmu tik svarīga.
– Bet toreiz, kad 1989. gadā jums Amerikas ārsti pateica par ļaundabīgo audzēju, jūs taču baidījāties?
– Jo es vēl biju tajā vecumā, kad cilvēks nespēj iedomāties, ka viņa dzīvei var pienākt gals. Un tas būtu šoks jebkuram jebkurā vecumā.
Kā teica mans krusttēvs garīdznieks Viktors: mēs baidāmies nomirt, un tas ir normāli, jo cilvēks ir radīts dzīvot mūžīgi.
– Cik dzīves gadu jums toreiz Amerikas ārsti vēl solīja?
– Viņi nedod gadus, bet procentus. Man tika doti divdesmit procenti, ka izdzīvošu. Un es, dzīvojot Padomju Savienībā, nebiju pieradusi, ka ārsti visu izstāsta. Visu! Lai cilvēks sagatavotos, lai sakārtotu savas lietas.
Bet kāpēc es tā iemīlēju Ameriku? Jo es tajā laikā tur satiku tik daudz labu, pat svešu cilvēku, kuri man palīdzēja. Un ārstus, ar kuriem mēs kopā pat raudājām.
– Kurā mirklī jūs sapratāt, ka viss būs labi un par šo slimību vairs nav jādomā?
– Nekad. Apmēram pēc desmit gadiem mazliet nomierinies.
Pie domas par slimību nekad nepierod. Pirmos piecus gadus vispār sēdi kā uz spridzekļa.
Tagad pagājis jau trīsdesmit gadu, bet pirms katras pārbaudes tik un tā par to jādomā. Pie riska nepierod.
– Jums arī citkārt nācies saskarties vaigu vaigā ar nāvi. Reiz negaisa laikā degošs koks uzgāzās mašīnai…
– Esam arī slīkuši, esam deguši pirtī, kad tā aizdegās. Slīkām, kad ar Andreju bijām laivā Engures ezerā un sākās negaiss. Tādu negaisu es nekad nebiju redzējusi, pilna laiva ar ūdeni, un peldēt tur nevarēja. Man bijis daudz tādu pārbaudījumu. Koncertā mikrofons man iesita ar milzīgu elektrības lādiņu, kas mani varēja nosist. Tā bija gaismošanas elektrība, kurai ir daudz spēcīgāka jauda. Tā tevi acumirklī paralizē, visi muskuļi saraujas. Es pārkodu sev vaigu un mēli, un pati pat to nepamanīju. Ārsti pēc tam teica, ka es varēju nomirt, bet man atkal paveicās, laikam kaut ko vēl nebiju izdarījusi un pateikusi.
Bet es neko nenožēloju, nevienu savu traģēdiju! Tās visas bija vajadzīgas, lai mani veidotu. Ir kaut kas jāpārdzīvo, lai es zinātu, kas ir labi, kas ir slikti. Tevī ir jābūt kādam kodolam – tad tu kaut ko vari teikt citiem. Ja viss ir bijis labi, tev nav, ko teikt. Varbūt vari pateikt – labāks ir jogurts ar ogām vai bez.
– Jums ir bijis vēl viens pārbaudījums – jūs ar mašīnu nejauši notriecāt sievieti. Kas notiek pēc tam?
– Jā, tikai tā man vēl trūka, vai ne? Es pēc tam gadu nevarēju sēsties pie stūres, un, kad pie stūres sēdēja Andrejs un kāds gājējs pienāca tuvāk braucamajai daļai, man sākās panika.
Tā sieviete palika dzīva, bet es ar viņu vēlāk dzīvē vairs neesmu satikusies. Viņa pati bija vainīga, bet tajā brīdī man galvenais bija, lai viņa paliktu dzīva, tāpēc es uztraukumā izdarīju to, ko nedrīkst darīt, – aizvedu viņu uz slimnīcu. Apstādināju mašīnu, nostājos priekšā uz braucamās daļas, lai brauc man virsū, – man bija vienalga. Galvenais, ka viņa paliek dzīva.
– Jums vienmēr jautā par laulībām ar Andreju. Jūsu Lasvegasas laulības pati par tādām neuzskatāt.
– Vegasas laulības es uzskatu par grēku!
– Bet par īstām laulībām neesat pārdomājuši? Ja pajautātu jūsu krusttēvam Viktoram, viņš noteikti teiktu, ka diviem cilvēkiem, kuri dzīvo kopā, ir jālaulājas.
– Nē, viņš nekad to nav teicis. Ļoti interesanti. Viņš man daudz ko ir teicis, saprotot, kas es esmu. Par tiem pašiem bērniem, ka mums nevajag adoptēt un nevajag neko citu pasākt.
Šodien medicīna daudz ko var izdarīt, un mums varēja būt bērni. Bet mans krusttēvs tam nedeva savu svētību, un es to nedarīju.
Tas ir nopietni. Atkal – liktenis. Viss par mums ir priekšā uzrakstīts. Man jau divpadsmit gadu vecumā pastāstīja, kas ar mani dzīvē tālāk notiks. Bija viena zīlniece Marta, viņa dzīvoja tepat Lielupē. Viņa skatījās pēc manas rokas un pēc zvaigznēm, pēc astroloģijas. Es neticēju zīlniecēm, mans raksturs ir tāds – ja pati nevaru pataustīt, tad nekam neticu! Bet mamma gāja pati un aizveda mūs ar māsu. Visvairāk mēs smējāmies par to, ka viņa teica – vara mainīsies. Viņa to teica gan man, gan mammai, gan māsai, jo mēs gājām katra atsevišķi, bet mēs iznācām ārā un smējāmies. Kas to tajā laikā varēja iedomāties! Zīlniece nepateica, ka es dziedāšu, bet pateica, ka mana profesija būs saistīta ar bezgala daudziem braucieniem, un es strādāšu ārzemēs. Arī par to mēs smējāmies – tajā laikā ārzemes! Bet pēc tam es strādāju Amerikā.
Bērnībā es skaidri zināju, ka būšu ārste un ķirurģe, un to zināja visa mana ģimene. Mums bija maza istaba, kurā nebija vietas klavierēm, bet pie manas mammas daudzas reizes nāca mūzikas skolotāji un lūdza, lai man nopērk klavieres. Vecāki būtu nopirkuši, bet mums nebija apstākļu un nebija iemesla, jo man vajadzēja kļūt par ārsti. Arī par slimību zīlniece pateica, ka es izķepurošos.
– Tas ir drosmīgi, ka jūs runājat arī par saviem abortiem un to, kā tas var iespaidot tālāko dzīvi. Tomēr jau tad, agrā jaunībā, jūs bijāt stiprā sieviete, kas visu atrisina pati?
– Tas ir ļoti personīgs jautājums. Vienīgais, ko gribu teikt, – tajā laikā mēs neko nezinājām. Šodien tas tiešām ir liels grēks. Šodien visi saprot, ka bērna sirsniņa sitas jau no mēneša vecuma. Es vienmēr savām dejotājām teicu: ja paliksiet stāvoklī, neviena netaisiet abortu! Atdodiet tos bērnus man, ja jūs viņus negribat. Bet tikai nenogaliniet! Jo to es jūtu kā slepkavību.
– Jūs esat patstāvīga jau vismaz no sešpadsmit gadu vecuma, kad viena braucāt koncertēt uz Kaukāzu?
– Ir ļoti grūti dzīvot, kad blakus nav vecāku, kas tevi aizstāv. Bet es neko nenožēloju.
– Tomēr liktenis to pēc tam kompensējis, jo jums jau četrdesmit gadu blakus ir Andrejs. Mēs parasti runājam par to, ka attiecības jākopj. Jūs arī kaut kā cenšaties savu Andreju iepriecināt?
– Es necenšos viņu iepriecināt.
Bet es vienmēr jaunām meitenēm saku, ka nav tik liels talants izkļūt no nepatikšanām, ir svarīgi tajās nenokļūt. Attiecībās nekad nevajag atļaut sevi pazemot un nedrīkst piedot, ja, nedod Dievs, vīrietis dara pāri, – tas atkārtosies! Tad jāiet projām, lai kā mīlētu.
Man vienmēr patikuši pozitīvi un pieklājīgi cilvēki. Visi mani kavalieri bijuši labāki par mani – gudrāki, pieklājīgāki. Tā ir mana gaume. Un tālāk jau viss notiek. Protams, sieviete ir galvenā, un viss ir viņas rokās. Bet pēc noteikta laika, kad viss jau nostājies savās vietās, – lai vīrietis cenšas, lai viņš mani priecē!
– Kas ir tas, ko jūs tik augstu vērtējat savā Andrejā?
– Laikam tā ir pieklājība. Viņš nekad nav pārkāpis robežu, aiz kuras es nevarētu piedot. Nekad savā dzīvē nav rupji izteicies vai mēģinājis mani pazemot.
Andrejs ir dzīvojis man. Par to es esmu pateicīga.
Laikam tas ir galvenais. Jo mūsu profesijā citādi nevarētu. Tā prasa egoismu, jo tik ļoti esi aizņemts ar savu profesiju, ka ne par ko citu nedomā. Tāpēc blakus jābūt cilvēkam, kas to saprot. Ja tas būs cilvēks, kuram vajag uzmanību, tad viņš to nekad nesaņems, un sāksies konflikti. Mums ar Andreju nekad nav bijis tādu konfliktu.
– Lasīju, ka esat veģetāriete. Cik gadu neesat ēdusi gaļu?
– Gluži tā mani nevar saukt. Ja nebūs, ko ēst, es ēdīšu visu. Bet es nemīlu gaļu, es nevaru iedomāties, ka man kāds uzceps gaļas gabalu!
– Līdz četrdesmit gadu vecumam jūs ne dzērāt, ne smēķējāt, lai arī strādājāt naktsklubos. Kāpēc?
– Jo man galvenais bija darbs. «Jūras pērlē», kur es strādāju pa naktīm, man likās, ka strādāju uz lielas, svarīgas skatuves – kaut gan zālē bija simts cilvēku. Es pelnīju ļoti daudz naudas.
Protams, es jaunībā biju mēģinājusi pīpēt un iedzert, bet man tas nepielipa.
– Un kas notika pēc četrdesmit gadu vecuma? Šodien jūs smēķējāt. Stress, cita attieksme pret dzīvi?
– Tas sākās pēc slimības. Ir tāds teiciens – jo tuvāk tu esi Dievam, jo vairāk tevi pārbauda sātans. Es iedzēru šampanieti un pamanīju – vai, cik tas labi atslābina! Bet pēc tam jokojot sāku smēķēt. Tas viss notiek tā mierīgi, tu domā, ka tas nav tavs un tev nekas nenotiks, nesaprotot, ka nikotīns ir narkotika. Visīsākās iedarbības narkotikas – tikai divdesmit minūtes. Alkohols gan ne – to es lietoju ļoti reti.
– Smēķēšanu jūsu sejā noteikti nevar nolasīt. Jūs jau zināt, ka cilvēki ironizēja, kad jūs uz jautājumiem par plastiskajām operācijām atbildējāt, ka to neesat darījusi. Tiešām nē?
– Līdz noteiktam laikam – nē! Nē es teicu tajā laikā, kad es to nedarīju, jo tad man tas bija par agru. Tagad būtu muļķīgi stāstīt, ka es uz sejas smērēju tikai olīveļļu. Ir visas iespējas, un es izmantoju visu to pašu, ko citi. «Botoksu» pirmo reizi pamēģināju 2017. gadā.
Mēs dzīvojam «uz parāda» savai veselībai un savam organismam. Mēs aizņemamies no sevis. Jo mēs vēlāk sākam smēķēt, jo vēlāk sākam dzert vai neievērot režīmu, jo vēlāk taisīsim plastiskās operācijas, – jo labāk. Bet es nekad nebūšu pret tām.
Es koncertiem grimējos pie spoguļa ar pieckāršu palielinājumu. Tas parāda visu, tāpat kā kameras.
– Kas jūs spēj ievainot?
– Nodevība.
– Bet, jo vecākas mēs kļūstam, jo retāk kāds mūs spēj nodot?
– Modris Tenisons man reiz pateica tā – cilvēku var apvainot tikai tik, cik viņš apvainojas. Tas man dzīvē ir ļoti daudz palīdzējis, es pēc šā principa dzīvoju.
Ar nodevību es domāju notikumus pirms daudziem gadiem, vēl padomju laikā, kad mēs bijām Austrālijā. Un mani muzikanti palika tur! Viņi aizbēga, mani nepabrīdinājuši! Bet man pēc atgriešanās turpinājās koncertturneja – desmit dienās septiņdesmit koncerti! Un palikuši trīs muzikanti.
Tā bija nodevība. Tādas lietas es nepiedodu.
Lai gan tagad mans pianists ir viens no tiem, kas palika Austrālijā. Viņš atgriezās, un gadu es nevarēju piedot. Pēc tam piedevu!
Nevaru piedot nelietību. Ir daži cilvēki, kas man bijuši ļoti tuvi, bet tagad viņi man ir tukšs gaiss.
– Internetā palaikam parādās asprātīgas bildītes, kur jūs abas ar Allu Pugačovu Jūrmalā blēņojaties. Ar Allu jūs iepazināties, kad bijāt vēl studente?
– Tās visas bija improvizācijas. Ar Allu ir viegli – viņa sāk, es atbildu, es sāku – viņa atbild.
Mēs iepazināmies, kad viņa vēl nebija zvaigzne. Viņa, tāpat kā es, ir Auns pēc horoskopa, un tāpēc es viņu saprotu, man daudzi draugi ir Auni. Mēs ļoti labi saprotamies, un tas laikam galvenais, kāpēc mums viegli kopā.
– Esat kādreiz domājusi par savas dzīves jēgu un uzdevumu?
– Es vienmēr par to domāju – kāds uzdevums ir cilvēkiem manā profesijā? Esmu prasījusi mācītājiem, pat mullam, vai mana profesija nav grēks. Mulla man atbildēja – tas nav grēks, bet, ja tu esi populārs cilvēks un tevi dzird miljoni, tad miljonu priekšā esi atbildīga par savu rīcību. Tas nozīmē daudz vairāk atbildības par to, ko es daru. Es nevaru reklamēt narkotikas un teikt, ka tas ir baigi labi. Tad manis dēļ kāds var aiziet bojā. To es arī jūtu, ka nedrīkstu darīt neko sliktu un teikt neko tādu, kas varētu aizvainot.
Tāpēc es nekad nebūšu politikā. Mēs esam cilvēki, un tas ir galvenais, mums ir jādraudzējas. Es esmu pret karu, aizstāvu vecus cilvēkus, mazus bērnus, dzīvniekus.
– Un ko jūs darīsiet, kad apniks kāpt uz skatuves?
– Nezinu. Varbūt jau rīt vairs nebūs nekā? To man iemācīja mana slimība – nedomāt par to, kas būs rīt. Es nekad nepirkšu ziemā vasaras kurpes. Un otrādi. Es vienkārši nevarēšu to izdarīt.
