Rīga +21°C 
Konsultē Jānis Brizga, Latvijas Universitātes docents, vadošais pētnieks un biedrības «Zaļā brīvība» valdes loceklis.
Aprites ekonomika piedāvā citu skatījumu. Tās pamatā ir doma, ka lietām, materiāliem un resursiem ekonomikā jāpaliek pēc iespējas ilgāk. Nevis paņemt, izmantot un izmest, bet ražot, lietot, labot, izmantot atkārtoti un pārstrādāt. Ideālā gadījumā tas, kas vienam produktam ir dzīves cikla beigas, kļūst par sākumu kam citam. Būtību varētu izteikt vienā teikumā: nekam nevajadzētu kļūt par atkritumiem, pirms izsmeltas visas iespējas to izmantot vēlreiz.
Kopīgs virziens
Aprites ekonomika nav tikai atsevišķu videi saudzīgu cilvēku vai uzņēmumu izvēle – tas ir visas Eiropas Savienības attīstības virziens. Aprites ekonomika ir viena no Eiropas Zaļā kursa būtiskajām daļām, un tās mērķis ir pakāpeniski mainīt veidu, kā Eiropā preces tiek radītas, ražotas, lietotas un pēc tam apsaimniekotas. Ar regulām, noteikumiem un ieteikumiem tiek aizvien vairāk panākts, ka precēm būs jākalpo ilgāk, jābūt vieglāk remontējamām, piemēram, to detaļām jābūt pieejamām nomaiņai, atkārtoti izmantojamām un pārstrādājamām.
Pirkt mazāk, lietot ilgāk
Domājot par aprites ekonomiku, cilvēki nereti uzreiz domā par atkritumu šķirošanu un pārstrādi, piemēram, plastmasas depozīta pudeļu nodošanu un atkārtotu materiālu izmantošanu, lai radītu jaunas pudeles. Patiesībā aprites ekonomika sākas daudz agrāk – brīdī, kad prece tiek izdomāta un ražota. Vai to varēs salabot? Vai nolietotu detaļu būs iespējams nomainīt? Vai materiālus varēs pārstrādāt? Vai prece kalpos desmit gadu, nevis būs jānomaina drīz pēc garantijas beigām?
Gudri projektētai precei var nomainīt bateriju, salabot detaļu vai atrast rezerves daļas. Tas nozīmē ne tikai mazāk atkritumu, bet bieži vien – arī mazākus izdevumus.
Aprites ekonomikas principi ir praktiski. Vispirms – samazināt un netērēt vairāk resursu, kā nepieciešams. Pēc tam – lietot lietas atkārtoti, salabot, dalīties, aizņemties vai nomāt to, kas vajadzīgs reti. Un tikai tad, kad lietu patiešām vairs nevar izmantot, tās materiālus pārstrādāt un atgriezt apritē.
Tas nenozīmē, ka mums jākļūst askētiskiem un jāatsakās no jaunām lietām. Drīzāk jāiemācās sev pajautāt: vai man šo tiešām vajag? Varbūt varu nopirkt lietotu? Vai varu salabot jau esošo? Un kas ar šo lietu notiks, kad tā būs nokalpojusi?
Tā jau strādā
Daudzas aprites ekonomikas izpausmes Latvijā kļuvušas tik ierastas, ka tās pat nepamanām. Redzamākais piemērs ir jau pieminētā depozīta sistēma. Pudele vai skārdene pēc iztukšošanas tiek nodota, sašķirota, un materiālu izmanto atkārtoti. Iepakojums atgriežas apritē, nevis paliek mežmalā vai atkritumu poligonā.
Jā, arī atkritumu šķirošana, kur mēs katrs pats varam izturēties atbildīgi un to darīt, ir daļa no aprites ekonomikas. Papīrs, stikls, plastmasa un metāls, pareizi sašķiroti, kļūst par izejvielām. Savukārt bioatkritumus var pārstrādāt kompostā vai biogāzē. Ābola serde, kafijas biezumi un kartupeļu mizas nav tikai atkritumu masa – tie var kļūt par vērtīgu resursu.
Arvien redzamāka kļūst tekstila aprite. Latvijā ir tekstila šķirošanas konteineri, lietoto apģērbu veikali, maiņas pasākumi un labdarības organizācijas. Taču ziedošana pati par sevi vēl neatrisina pārmērīga patēriņa problēmu. Ja regulāri pērkam daudz lētu drēbju un pēc neilga laika tās saliekam maisā ar domu – gan jau kādam noderēs, aprite neveidojas gluži tik skaista, kā gribētos.
Arī labdarības organizācijām nav vajadzīgas netīras, saplēstas un nevalkājamas drēbes. Ziedojums nedrīkst kļūt par ērtāku atkritumu izmešanas veidu. Patiesa aprite sākas ar to, ka apģērbu izvēlamies rūpīgāk, valkājam ilgāk, kopjam, pāršujam, salabojam un tikai tad nododam tālāk. Novalkāts T krekls var kļūt par bērna gleznošanas priekšautu, bet kvalitatīvs mētelis pēc neliela remonta var kalpot vēl daudzus gadus.
Labot ir moderni
Vēl pirms dažām desmitgadēm lietu labošana bija pašsaprotama. Apavus nesa pie kurpnieka, sadzīves tehniku – uz darbnīcu vai sauca meistaru uz mājām, drēbēm sašuva saplīsušo vai pat pielāgoja stilīgu ielāpu, mēbeles atjaunoja. Bet vēlāk lietu labošanu aizstāja ieradums nopirkt jaunu, jo tas šķita ātrāk un ļoti bieži tā patiešām bija arī lētāk.
Mums ir atkal jāiemācās lietas labot un atjaunot. Par to ir jādomā gan mums, lietotājiem, gan ražotājiem, lai mēs, patērētāji, varētu reāli nopirkt, piemēram, veļasmašīnai saplīsušo detaļu un to nomainīt, nevis padarīt šo procesu tik sarežģītu un dārgu, ka vienkāršāk ir pirkt jaunu.
Ja mums vajadzētu rīkot reklāmas kampaņu aprites ekonomikai, tās sauklis varētu būt: lai nekas nekļūst par atkritumiem!
Ar jaunu sparu visur Eiropā uzplaukst un darbojas velosipēdu un elektropreču remontdarbnīcas, mēbeļu atjaunotāji, šuvēji un kopienu iniciatīvas. Remonta kafejnīcu jeb repair café ideja ir vienkārša: cilvēks atnes salūzušu priekšmetu, bet zinoši meistari palīdz saprast, vai un kā to iespējams atjaunot. Ieguvums nav tikai, piemēram, salabota lampa. Cilvēks apgūst prasmes un nākamreiz varbūt nesteigsies lietu izmest.
Pērkam kopā?
Arī koplietošana ir aprites ekonomikas daļa. Ne katram vajag savu urbjmašīnu, ko izmanto reizi trijos gados. Daudz ko var nomāt, aizņemties vai lietot kopīgi. Auto koplietošana jau daudziem kļuvusi par normu, jo – kādēļ uzturēt auto ikdienā, domāt par remontu, apkopi un stāvvietu, ja varu to nomāt uz tik ilgu laiku, cik patiešām man vajag? Tāpat cilvēki pamazām pierod pie instrumentu nomas, jo mantu bibliotēkas un lietu apmaiņas punkti ļauj vienu priekšmetu izmantot daudz pilnvērtīgāk. Ja tas šķiet neērti, var domāt par citiem risinājumiem, piemēram, kaimiņi var vienoties par viena zāles pļāvēja-robota pirkšanu uz abiem un tad tam uzdot pļaut abus dārzus.
Uzņēmumiem jāmaina domāšana
Aprites ekonomika negulstas tikai uz iedzīvotāju atbildību. Tā prasa pārmaiņas arī ražošanā un uzņēmējdarbībā.
Uzņēmumiem jādomā ne tikai, kā preci pārdot, bet arī – kas ar to notiks pēc lietošanas. Vai iepakojumu var samazināt? Vai tas varētu būt videi saudzīgāks? Piemēram, nevis plastmasa ar zelta burtiem, bet pārstrādāts kartons ar uzrakstiem, kas tapuši ar tinti uz ūdens bāzes. Vai ražošanas atlikumus var izmantot citur? Vai preci pašu varbūt var izgatavot no pārstrādātiem materiāliem? Vai klientam var piedāvāt nomu, remontu vai preces pieņemšanu atpakaļ pārstrādei, kad tā vairs nekalpos?
Aprites ekonomika negulstas tikai uz iedzīvotāju atbildību. Tā prasa pārmaiņas arī ražošanā un uzņēmējdarbībā.
Latvijā jau redzami vairāki šādi piemēri. Koksnes atlikumus izmanto granulu ražošanā un enerģijas ieguvē. Būvniecībā arvien vairāk runā par materiālu atkārtotu izmantošanu – durvis, ķieģeļi un kokmateriāli pēc ēkas pārbūves var noderēt citā objektā. Uzņēmumi meklē veidus, kā izmantot ražošanas pārpalikumus, samazināt pārtikas atkritumus un radīt jaunus produktus no materiāliem, kas agrāk tiktu izmesti.
Aprites ekonomika var būt arī labs bizness. Remonts, noma, atjaunošana un otrreizēja pārdošana rada darbavietas, bet vērtīgi materiāli turpina radīt ekonomisko vērtību. Turklāt uzņēmumiem jaunu aprites risinājumu ieviešanai pieejams arī Eiropas Savienības fondu atbalsts.
Sāc ar vienu
Aprites ekonomika var šķist milzīga sistēma, kurā jāmaina rūpnīcas, likumi un veselas nozares. Taču vienlaikus tā sastāv arī no ļoti maziem, ikdienišķiem lēmumiem. Salabot kurpes. Aizdot kaimiņam instrumentu. Neizmest pārtiku, ko vēl var izmantot. Izvēlēties kvalitatīvāku preci. Nodot pudeli depozītā. Nopirkt galdu, kas jau reiz kādam kalpojis. Nepirkt kaut ko tikai tāpēc, ka tam ir atlaide.
Neviens cilvēks viens pats nevar noslēgt visu ekonomikas apli, bet ikviens var palīdzēt tam neaprauties. Jo aprites ekonomikas galvenā doma nav tikai pareizi sašķirot atkritumus. Tās mērķis ir panākt, lai atkritumu būtu pēc iespējas mazāk un lietas, ko jau esam radījuši, nezaudētu savu vērtību pārāk ātri.
