Māksliniece Vija Zariņa: «Ar laiku sāpe kļūst trula un tu pie tās pierodi»

Intervija
Vintra Vilcāne
Žurnāls IEVA
20. jūnijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Jānis Deinats
Ar gleznotāju VIJU ZARIŅU tiekamies gleznošanai ļoti labā laikā – slapjdraņķī, kad zeme ar debesīm iet kopā. «Kad ir pilnas acis ar sniegu un lietu, gribas uzgleznot stāstu,» saka Vija. Vijas beidzamā izstāde Uzgleznotā daba galerijā Daugava bija kā atzīšanās mīlestībā dzimtajai vietai, kur viņa ir uzaugusi un dzīvo. Šī mīlestība ir nepārejoša.

Vintra: Vija, cik ļoti tevi ir mainījusi dzīves pieredze, notikumi tajā?

Vija: Dzīve jau katrā posmā iespaido citādi. Kad bērni bija mazi, es pavisam citādi rāvos pie gleznošanas. Tagad mums ar Kasparu (vīrs gleznotājs Kaspars Zariņš – aut.) iestājies tāds pilnīga miera un vienatnes periods. Bet tā nav vientulība. Jo dzīve rit uz priekšu, un mūsu ģimenē ir ienākusi mazmeitiņa Žanna (meitas Paulas Zariņas-Zēmanes meita – aut.), kurai nu jau ir pusotrs gads. Mēs gan dzīvojam atsevišķi, bet nedēļas nogales pārsvarā pavadām kopā. Un es esmu ļoti pateicīga liktenim, ka mēs tik labi saprotamies ar bērniem. Man jau šķiet, ka esmu laba vecmāmiņa, jo diezgan daudz laika pavadu ar Žanniņu.

Ir dažādas mīlestības. Pret sevi, bērnu, vīru, kultūru, dzimteni, bet mazbērns ir kaut kas īpašs. Kamēr tas nav izbaudīts, to nevar zināt. Tā ir pilnīgi cita mīlestība, ko pat grūti aprakstīt.

Tagad es par savu mazbērnu uztraucos tā, ka man pat paliek slikti ar sirdi. Jo ir milzīga atbildības sajūta.

Pat domāju: kā es pati varēju izaudzināt bērnus? Bet mīlestība pilnīgi noteikti nav aizraušanās un rozā brilles. Mīlestība ir liela, plaša un nepārejoša.

Kā tev šobrīd dzīvojas?

Paldies, labi. Nākot uz interviju, aizdomājos – kādas šausmas, bet man kā gleznotājai taču tā patīk laiks, kad zeme ar debesīm iet kopā! Māksliniece esmu divdesmit četras stundas diennaktī. Ne tikai savās mājās, vidē, bet arī, piemēram, tagad – ar tevi runājoties. Es skatos, uzsūcu sevī iespaidus, un manī jau rosās jaunas idejas. Nevaru uzgleznot to, kas mani neuzrunā un kas man neliekas gleznošanas vērts. Bet slapjdraņķis man patīk. Varētu pat būt izstāde ar tādu nosaukumu.

Samērā ilgi glezniecībā pretojos it kā skaistām lietām – saulrietiem, saullēktiem, sniegputeņiem. Bet, kā zināms, starp skaistām un smukām lietām ir atšķirība. Nobalansēt uz naža asmens, lai nebūtu banāli, ir augstākā pilotāža.

Beidzamajā izstādē Uzgleznotā daba galerijā Daugava mani ieinteresēja krasta līnija jeb zemes un ūdens saskaršanās vieta. Nu jau pagājis kāds laiks pēc izstādes, un es nevaru nomierināties. Gribu šo pašu tēmu virpināt tālāk, jo tā nav izsmeļama.

Lielāka spēka par dabu jau nemaz nav. Un vētras visu noliek pie vietas.

Dabas tēma tavā glezniecībā ir ienākusi uz palikšanu?

Nezinu, kā būs tālāk, bet – jā, daba mani pašlaik ļoti interesē. Es pat mūsu pasen iekopto dārzu Vecāķos būvēju kā gleznu – lai no dažādiem skatpunktiem būtu interesanti lūkoties. Mēs ar Kasparu esam sastādījuši tur mūžzaļos kokus, pa starpām krūmus, un man jau šķiet, ka tas drīzāk ir parks, nevis dārzs, jo koku ir vairāk. Un es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem tad, kad zeme sāk smaržot, fiziski tajā vajag iebāzt rokas.

Un man ļoti patīk brīdis, kad satumst un mainās gaisma. To vērojot, saproti, cik neiedomājami skaistas krāsas un toņi var būt dabā. Dabu esmu gleznojusi tik daudz, ka mans cietais disks ir pilns un varu gleznot jau no galvas. Un, ja es to sajūtu uzgleznoju precīzi, tad cilvēkiem šķiet, ka viņi to vietu pazīst. Tas ir skaisti un reizē uzjautrinoši. Bet vislielāko komplimentu saņēmu no mākslas zinātnieces Ingas Bunkšes pēc izstādes Arsenālā (Vijas un Kaspara kopizstāde Paralēli 2017. gadā – aut.). Viņa man uzrakstīju tādu īsziņu: «Vija, es tagad braucu pa šoseju un skatos uz Latviju ar tavām mākslinieces acīm.»

Man šķiet, ka teikt labus vārdus otram ir svarīgi un nozīmīgi. Es pati arī ļoti bieži saku komplimentus. Arī sievietēm – cik viņas labi izskatās, piemēram. Un tad cilvēks uzreiz sāk starot.

Kā ar gadiem mainās jēdziena laimes izjūta? Kas tev šobrīd šķiet laime?

Laime jau nav mirklīgs prieks vai kaislības. Tā ir kaut kas vairāk. Pašlaik laimi varētu raksturot kā garīgā komforta stāvokli. Tas nozīmē to, ka neesmu tramīga, bet pašpietiekama, man ir laba ģimene, vīrs, bērns un viņa ģimene. Viss kopums rada laimi. Mani laimīgu dara arī iespēja strādāt savā profesijā, un man patīk pedagoga darbs Mākslas akadēmijā.

Bet ar gadiem, šķiet, prasības pret dzīvi mainās. Agrāk biju ļoti laimīga pēc ceļojumiem. Arī tagad pēc ceļojumiem esmu priecīga un bagātinājusies, bet man visa kā vajag daudz mazāk, taču to labāko esenci.

Manai laimei tagad ir cita garša.

Tu vari to garšu raksturot?

Pilnasinīga un pilnvērtīga. Un es jūtos labi, lai gan gadi iet un es novecoju.

Tu sev joprojām patīc?

Es aizvien vairāk saprotu, ka gadi ir tikai skaitlis. Un, lai tu būtu skaista, svarīgs ir ne jau matu garums, krāsa vai krunku daudzums. Jo kas tad dara foršu un skaistu? Harmonija ar sevi, pārliecība par sevi un mirdzošas acis. Un tām mirdzošajām acīm un enerģijai pietiek ar visvienkāršāko kleitiņu. Bet zini, kā es šobrīd jūtos? It kā man būtu kādi 38 gadi. Jo mans labākais laiks dzīvē ir bijis pēc 30 un līdz kādiem 45 gadiem. Skatoties atpakaļ, saprotu – tad jutos labi un sev patiku. Tagad viss tas pats it kā turpinās, bet tu paskaties spogulī un jūti, ka dzīve tomēr rit uz priekšu. Spoguļattēls man rāda, ka gravitācija pastāv. Bet tad atkal saproti, ka klāt nākušas citādi neiegūstamas lietas – pieredze, arī sajūta, ka nav visur jāpaspēj un jābūt. Kādreiz vienmēr noskatījos izrādes līdz galam, jo domāju, ka varbūt pēc 1. cēliena nāks kas labāks, bet tagad varu aiziet prom, ja man nepatīk.

Dzīve ir pārāk īsa, lai tērētu sevi nekvalitatīvām un netalantīgām lietām.

Man šobrīd ir citādas izvēles. Un tas attiecas gan uz kultūras pasākumiem, gan sadzīvi, gan jebko citu.

Manuprāt, tu vari būt laimīga arī par savu spēcīgo balstu – Kasparu.

Jā, bet mēs apprecējāmies tad, kad man bija 23 gadi. Kaut arī mēs abi pazināmies jau kopš piektās klases un šis tas bija skaidrs par abu raksturu šķautnēm, tomēr nekādi nevarējām zināt, kā dzīve tālāk izvērtīsies. Bet pārliecības, ka varētu sanākt, gan mums abiem bija.

Ar vīru Kasparu 2018. gada Ziemassvētkos

Tu gan reiz pati atzinies, ka tavs vīrieša ideāls ir gara auguma gaišmatis.

(Smejas.) Jā, jā, jā. Bet ne jau tas vizuālais ir svarīgais. Kaut gan – šajā vecumā tomēr ir. Jo sevi ir jākopj. Padoties ir pēdējais, ko var izdarīt. Mani interesē dzīve, mani īstenībā interesē pilnīgi viss un varbūt pat par daudz. Jo es visur bāžu savu degunu (smejas). Bet, kamēr mani interesē ne tikai sava profesija, tikmēr esmu dzīva. Kad sākšu valkāt vecas lietas un staigāt nošķiebtās kurpēs, tad droši vien ar mani būs cauri.

Bet vai tavā dzīvē ir bijis tāds brīdis, kad tevi nekas nav interesējis?

Nē, nav. Pat vistraģiskākajā un smagākajā manas dzīves posmā ne.

Tu domā laiku, kad pirms pieciem gadiem zaudējāt savu vecāko meitu Martu (mākslinieci Martu Zariņu-Ģelzi – aut.)?

Jā. Bet citreiz traģiski notikumi dzīvē parāda to, cik maznozīmīgs ir tavs fiziskais ķermenis un ka vissvarīgākais tomēr ir gara spēks. Jo tu vari nedēļu neēst, tāpēc ka tevi vairs neinteresē ēdiens, bet tu vari ieiet sava garīgā spēka dimensijās un tā turpināt dzīvot. Un es domāju, ka, arī aizejot no šīs fiziskās dzīves, mēs ieejam citā – garīgā – telpā. Kasparam izstādē Paralēli bija ļoti skaista glezna ar nosaukumu Mūžīgā telpa. Un tā jau neradās nejauši. Ļoti labi saprotu, kas šajā gleznā ir ielikts un cik tas ir spēcīgi. Bet mēs abi ar Kasparu jau sen saprotamies bez vārdiem. Ir pat bijis tā, ka paskatāmies viens uz otru, un viss ir skaidrs. Taču mēs varam būt arī nežēlīgi.

Kādā ziņā?

Piemēram, kritikā vienam pret otru, kas attiecas uz mūsu radošo daiļradi. Kaspars man, piemēram, ir teicis tā: nemaldies tajās trijās priedēs, ej uz to dziļumu! Viņš mani iedrošina. Bet apmaldīšanās, manuprāt, ir absolūti nepieciešama radošam cilvēkam. Pat ja viņš kļūdās, tas ir process. Un mākslu nevar ne nosvērt, ne izmērīt. Vai nu ir, vai nav. Un tā sajūta ir netverama. Tomēr tā pastāv. Jo, sastopoties ar patiesu skaistumu vai patiešām spēcīgu mākslas darbu, no tā nevar atrauties. Tu tajā it kā garīgi ieplūsti.

Tev kādreiz ir gribējies nomirt?

Nē. Bet esmu spilgti iztēlojusies, kā būtu, ja tas notiktu. Un vienmēr apstājos pie domas, ka nav īstais brīdis mirt, jo vēl tik daudz kas jāsakārto. Manā ģimenē tētis nomira pēc ilgstošas slimības, bet mamma – pēkšņi un negaidīti. Un arī Marta aizgāja pēkšņi un negaidīti. Acīmredzot es savā zemapziņā esmu apcerējusi pēkšņu nāvi. Bet, paldies Dievam, man nekad nav bijis depresijas. Varbūt sava ietekme ir spēcīgo jaukto – krievu un latgaļu – asiņu spēkam. Manas mammas vecvecākiem ir neliela poļu asins piešprice, bet viens mans vecvectēvs (mana tēva mammas tēvs) bijis Ivans, bet otrs (tēva tēva tēvs) – Aleksejs Zariņš no Cēsu apkārtnes, kurš kā latviešu strēlnieks saņēma zemi Latgalē. Tā šis uzvārds nonāca Latgalē. Savukārt es esmu Zariņa-Zariņa.

Man patika, kā Kaspars par tevi reiz bija ļoti skaisti pateicis: «Ja Vija nonāktu tuksnesī, viņa noteikti spētu pāriet tam pāri. Tik liels ir viņas garīgais spēks.» Par ko tu esi pateicīga Kasparam?

Mēs esam divi zobrati vienā mehānismā, un es Kasparam esmu pateicīga par to, ka viņš mani saprot. Faktiski viņš pacieš mani tādu, kāda es esmu. Kā jau teicu, mēs viens otru saprotam bez vārdiem, mēs neesam pārtaisījuši viens otru, bet pieslīpējušies raksturos. Vēl es Kasparam esmu pateicīga par pacietību, jo es zinu – ja taisu izstādi, man būs šī aizmugures sajūta un atbalsts. Un ļoti konkrēts atbalsts. Jo viņš man palīdz uzvilkt tos lielos rāmjus, kā arī organizatoriskajos darbos. Bet zini, kas ir svarīgi? Kad ar vienu smadzeņu daļu saprotu, ka savu ieceri esmu realizējusi, bet nezinu, kā tas izskatās no malas, es prasu Kasparam: kā ir? Un tad ir tas pirkstiņš aknā. Bet es esmu par to, ka jābūt patiesam, nežēlīgam, skarbam, ja runa ir par lielajām lietām, un nav ko pūderēt smadzenes. Jo to jau jūti ar mugurkaula smadzenēm, kas ir pārejošs un kas paliekošs.

Mums kā diviem zobratiņiem ir svarīgi, lai sakrīt vērtību sistēma, arī gaumes izpratne.

Bet, atgriežoties pie traģiskajiem mirkļiem dzīvē, – kas tev toreiz palīdzēja?

Mani vecāki un vecvecāki nāk no Latgales, un es pati esmu iesvētīta katoļticībā. Es ticu Dievam un ļoti lielam garīgam spēkam, jo, sākot analizēt, ir vairāk nekā skaidrs, ka pastāv kaut kas, ko nespēj izskaidrot ne fiziķi, ne matemātiķi. Bet man nevajag starpniekus komunikācijā ar Dievu. Turklāt es bieži vien esmu vīlusies mācītājos. Mans uzskats – mācītājam ir jābūt ļoti viedam, gudram un labam psihologam. Kad jūtu, ka ar ticīgo masu sāk manipulēt, tas man pilnīgi neder.

Jā, bet, lai tiktu pāri sāpēm, ir jāpaiet ilgam laikam. Ko es varu tagad teikt? To, ka ar laiku sāpe kļūst trula, un tu pie tās pierodi.

Bet tas nenozīmē, ka sāpes vairs nav. Tā kļūst hroniska, un es joprojām mācos ar to sadzīvot.

Tad, kad visi būsim tajā pusē, mēs jau nezinām, kā būs. Tas varbūt izklausīsies traki, bet mans prāts ļauj sajust Martu sev blakus, es jūtu, ka viņa tepat kaut kur vien ir.

Bet māksliniekiem jau vispār ir spilgta iztēle. Arī gleznojot citreiz ieeju tādā kā tunelī, pilnīgi citā garīgā realitātē. Kad atraujos no gleznošanas un apskatu savu gleznu no divu metru attāluma, nodomāju – kur es vispār šajā laikā biju?

Kad ieceru kādu izstādi, man ir tāda dīvaina sajūta. Jautāju sev – ko līdz šim esmu izdarījusi? Un, kad apskatos, kas ir izdarīts, šķiet, ka nemaz nav tik slikti. Tagad man ir arī grāmata, kuru es varu pašķirstīt (Vija runā par izdevniecības «Neputns» izdoto mākslas albumu pēc izstādes «Paralēli» – aut.). Kad pirmoreiz turēju gatavo grāmatu rokās, man rokas trīcēja un sirds gavilēja.

Bet tas arī saprotams, jo tajā albumā, kurā ir teju visi tavi mākslas darbi no dažādiem posmiem, kā arī intervijas ar tevi, ir ietilpināta visa tava dzīve.

Savā ziņā šī grāmata tiešām ir visas manas dzīves rezumējums. Jā, bet man jāpiebilst arī, ka esmu Latvijas fans. Un, ja man būtu vēl vairāk enerģijas, es mestos iekšā Latvijas politikā. Jo manī ir tā pilsoniskās atbildības sajūta – ja gribi kaut ko mainīt, tad nestāvi malā un negaidi, lai kāds cits to izdara. Jo, ja tu neko nedari, tad tev arī nav tiesību burkšķēt, cik slikti ir visapkārt. Bet te ir dilemma. Jo varbūt es šo pasauli varu darīt labāku, būdama māksliniece, nevis ejot politikā. To es nezinu. Bet zinu, kāda esmu raksturā. Esmu nesavaldīga, tieša, taisna, skarba, un es bāzīšu savu pirkstiņu tieši aknā. Bet man šķiet – ja tu neesi spējīgs no sirds un nelaipojot pateikt taisnību, tad vispār nav vērts vērt muti vaļā.

Kas tevi beidzamajā laikā nokaitinājis?

Nevaru nomierināties par nekustamā īpašuma nodokli. Nekādā ziņā neesmu pret nodokļu maksāšanu, tikai nodokļiem jābūt samērīgiem. Ja cilvēki visu mūžu strādā un dzīvo mantotā īpašumā – kā mēs nu jau piektajā paaudzē –, un uzliek tik lielu nodokli, tad ir sajūta, ka mūs vecumā aizvedīs vagonā uz Sibīriju. Jo izlikšana no mājas tā pati Sibīrija vien ir. Kad zvanījām uz Rīgas domi, lai interesētos, kāpēc ir šādas nodokļu atšķirības Jūrmalā, Vecāķos un Bolderājā, kur visur blakus ir jūra, atbilde bija: pārdodiet! Un es aiz vārda pārdodiet saklausīju: brauciet prom un netraucējiet mums dzīvot! Tajā brīdī tā šķiet netaisnība. Var jau būt, ka mēs izstiepsimies un sarausimies, un nomaksāsim to nodokli, bet taisnīgi tas nešķiet. Šādos mirkļos esmu kā kaķis – šņākšu, pretošos un cīnīšos, cik vien varēšu.

Lasīju, ka tev patīk ilgi sēdēt dīvānā Vecāķu mājā, raudzīties ārā pa logu un domāt. Par ko tu šobrīd domā?

Par to, ko varētu pamainīt dārzā. Un Kaspars jau zina, ka viņam vajadzēs to nākamo koku stādīt.

Bet, Vija, tu taču pati vari iestādīt koku, jo savulaik esi nozāģējusi bērzu un pat izjaukusi un salikusi kopā krāsni.  

Un ne tikai. Kādreiz es mācēju adīt, izšūt, pat mēteli varēju uzšūt. Man piemīt vīrieša prāts, un loģika ir mana stiprā puse. Un, ja man kaut kas šķiet nesaprotams, mani tas tā tracina, ka atkāpjos. Bet līdz ar loģisko prātu manī ir arī sievietes intuīcija un spēja domāt vairākas domas vienlaikus, kas atkal nav raksturīgi vīriešiem. Jā, bet es zinu, no kura gala kam pieķerties, lai kaut ko dabūtu gatavu. Bet tas nāk no tā, ka savu bērnību pavadīju laukos Latgalē. Esmu pat braukusi līdzi tēvam uz garāžu, lai padotu instrumentus, kad viņš laboja mašīnas. Šo manu šķautni daudzi nezina, bet es tiešām varu daudz ko tehnisku padarīt.

Un ko vēl esmu sapratusi – ka man ļoti svarīgs ir līdzsvars. Man, piemēram, nepatīk asimetriskas lietas. Nevaru iedomāties, ka man būtu kleita, kurai viens plecs ir nogriezts.

Reizēm pat esmu domājusi, ka varētu piespraust pie tērpa divas vienādas brošiņas – katru savā pusē – lai ir simetriski un līdzsvarā. Psihologi varbūt teiktu, ka man ir kaut kāds klikšķis.

Gribu tev jautāt par vienu tavu darbu. Tev ir tāda 1994. gada glezna ar nosaukumu Eņģeļiem aizejot. Kas notiek, ja eņģeļi aiziet?

Jā, tas ir tāds pavecs darbs. Kas man ir eņģelis? Mana pirmā saskaršanās ar kultūru bērnībā bija baznīca. Un, kā mēs zinām, baznīcā ir viss – tur ir dramaturģija, priekšnesums, runas māksla, gleznas pie sienām un arhitektūra. Es, mazs bērniņš, gāju līdzi vecmammai uz baznīcu, un vēlāk jau vecāki mani aizveda uz Nacionālās mākslas muzeju. Un tā bija mana pirmā saskaršanās ar mākslu jau diezgan agrīnā vecumā. Skatoties, kā vecāmamma lūdz Dievu, es pētīju gleznas. Un tajās bija gan eņģeļi, gan svēto apgarotās sejas, un mani tās uzrunāja. Šādi mirkļi paliek atmiņā. Bet mans stāsts ir vēl plašāks. Mans vecvectēvs bija galdnieks, kas mācījies Pēterburgā. Un viņš Latgales baznīcā veidoja gan altāri no koka, gan beņķus, gan citas lietas. Savam priekam viņš radīja svēto figūriņas no koka. Un ar tām baznīcā vēl nenonākušajām mantiņām es spēlējos. Tad es sāku domāt, kas tad tas eņģelis tāds ir. Dažādās konfesijās ir atšķirīgi skaidrojumi, bet es ticu, ka mums katram tomēr ir savs sargājošais spēks.

Citreiz gleznojot, jūtu, ka kāds man stāv aiz muguras. Jo kā tas var būt, ka viss sanāk? It kā tu atrastos kaut kādā radošā tunelī.

Gleznojot lielās ainavas Arsenāla izstādei, klausījos radio klasisko mūziku un arī dažādu konfesiju garīgo mūziku – gan pareizticīgo kora, gan gregoriāņu dziedājumus. Un, manuprāt, šī mūzika sakārto kaut kādas molekulas. Jo es fiziski izjutu tās iedarbību. Klausoties šo mūziku, mana darbnīca palielinājās vismaz desmit reizes, un es iegāju citā substancē.

Kas tevi uzrunā citu mākslā?

Pasaulē ir ļoti daudz profesionālu mākslinieku. Ejot cauri pasaules muzejiem, redzi, ka gandrīz visi ir profesionāļu darbi. Bet daži ir īpaši gan profesionalitātes, gan talanta klātesamības ziņā. Un, ja vēl klāt nāk dievišķais pieskāriens…. Ir tādas gleznas, kas mani noved līdz raudāšanai. Piemēram, nīderlandiešu autora Rodžera van der Veidena darbs Noņemšana no krusta Prado muzejā, arī atsevišķas Velaskēza, Bēkona gleznas. Bet pagājušajā Venēcijas biennālē sastapos ar spāņu mākslinieka – skulptora Jaume Plensa darbiem. Protams, viņš izmanto modernas tehnoloģijas, datorus, bet alabastrā atveidotajās un daļēji caurspīdīgajās sieviešu galvās, kuras bija izliktas Sandžordžo salā Venēcijā, bija skaidri jaušams talants, izpratne, spēcīgs garīgums un nepārejoša vērtību sistēma. Tas mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Kad ar kaut ko tādu saskaries, negribas ne ēst, ne dzert, tu tikai sēdi un skaties. Paldies Dievam, pasaulē ir talantīgi cilvēki. Es nevarētu dzīvot bez kultūras vispārākajā pakāpē. Tad es nokalstu.

Vai tu varētu negleznot?

Man gleznošana visupirms ir profesija un arī absolūta nepieciešamība. Kad negleznoju, kļūstu nelaimīga. Bet, ja manī ir kāds diskomforts, tad gan negleznoju. Tāds obligātums man nepiemīt. Taču īpašā noskaņojumā varu gleznot kādas trīs stundas pēc kārtas. Bet man būtu garlaicīgi visu laiku strādāt vienā un tajā pašā stilā un rokrakstā kā pirms trīsdesmit gadiem. Man ir bijis periods, kad ļoti patika ornamentālais motīvs gleznās, arī kluso dabu periods ir bijis. Bet tad tu sevi izsmel, un nāk kaut kas cits. Pārlaist acis saviem senākajiem darbiem darbnīcā ir tāpat kā satikt sen neredzētus cilvēkus. Jo glezna jau patiesībā ir enerģijas koncentrāts. Tur ir gan profesionalitāte, gan ideja, gan stāsts. Un man patīk ilgmūžīgas idejas un ilgmūžīgi uzstādījumi mākslā. Mode – tas vispār ir bizness. Man joprojām prātā palikuši Oskara Vailda vārdi par to: «Mode ir tik neiedomājama neglītuma daudzveidība, ka nākas to mainīt ik pa pusgadam.» Bet es pati saku: man nevajag mainīt garderobi pēc modes, man to vajag prātīgi papildināt.

Skaistās lietas vispār ir ļoti skaidras un vienkāršas. Tu sēdi pie skaisti saklāta vakariņu galda Vecāķos ārā, dzer vīnu, tev blakus ir ģimene, un visiem daudzmaz viss ir labi.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs