Horeogrāfe Tamāra Ēķe: Mana dzīve sākās traģiski, bet pavērsās ļoti laimīgi

Intervijas
Līga Blaua
Līga Blaua
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
27. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
«Visu, kas man dārgs, iedeva Latvija.» Tas ir horeogrāfes un dejas pedagoģes TAMĀRAS ĒĶES stāsts.

LIKTENI IZLĒMA KARŠ

«Mana dzīve sākās traģiski, bet pavērsās ļoti laimīgi. Es biju nekas, bet ieguvu zemi, kas man ir visdārgākā pasaulē, vislabāko ģimeni, brīnišķīgus cilvēkus, kuriem esmu savējā. Izrādījās, ka tajā traģiskajā mans liktenis beigās bija ļoti laimīgs,» saka Tamāra.

«Es neesmu dzimusi Latvijā un ilgi to nezināju. Piedzimu 1940. gadā Baltkrievijā, un manu likteni izlēma karš. Vācieši ešeloniem dzina cilvēkus uz Vāciju, arī bērnus. Sākās epidēmijas, daudzi ceļā nomira, un, saprotot, ka līdz Vācijai slimos bērnus neaizvedīs, vācieši viņus atstāja Latvijā. Tā es kopā ar citiem novārgušajiem biju nonākusi Salaspils nometnē. Pareizticīgo baznīcas klosteris, kas ir Krišjāņa Barona ielā, daudzus no šiem bērniem paņēma savā paspārnē un meklēja ģimenes, kas viņus varētu pieņemt. Tolaik Rīgā slavena modiste Felicija Romanovna Burmeistere – vecticībniece, kurai savu bērnu nebija, – gribēja paņemt audzināšanā meitiņu un palūdza savu labu paziņu Valentīnu Aleksandrovnu Jakovļevu aiziet viņai līdzi. Mūķene, kas Felicijai izveda meitiņu, iznesa uz rokām vēl vienu bērniņu un teica: «Mīļās dāmas, paņemiet, lūdzu, šo meitenīti! Parūpējieties par nabaga dvēselīti! Viņai vairs nav atlicis daudz ko dzīvot…» Valentīnai Aleksandrovnai vēl nebija nožuvušas asaras par tikko apglabāto bērniņu, kuru bija paņēmusi no klostera patversmes, un meitenīte pēc trim dienām bija mirusi. Piedzīvot vēl vienas sirdssāpes viņa negribēja, bet mūķene ļoti lūgusies, un bērniņš, pilnīgs ģindenītis, skatījies viņā tādām sāpju pilnām acīm, ka Valentīna Aleksandrovna šo nāvei nolemto meitenīti paņēmusi. Tā biju es. Man bija divarpus gadiņi. Turpat klosterī mana glābēja man nomazgāja dupsi, ietina mani smagā zīda lakatā, kuru greznoja sarkanu un dzeltenu ābolu izšuvumi, un atveda mani uz māju, kur es nonācu savā ģimenē. Man bija mamma, paps un brālis Igors, manu jauno vecāku īstais dēls.»

Jakovļevu ģimene Jūrmalā - mamma, Tamāra, Igors un paps.

 

GREZNĀ DZĪVE

«Es biju tik novārgusi, ka nespēju ne stāvēt, ne sēdēt, tikai gulēju. Mamma ataicināja Jakovļevu ģimenei labi zināmu dakteri, kas jau bija mēģinājis glābt pirmo pieņemto meitenīti, un viņš, mani ieraugot, iesaucies: «Madam Jakovļeva, jūs neesat pie pilna prāta! Atkal paņēmāt mironīti!…» Mani vecāki sāka par mani cīnīties, nobadinātajam bērnam tikai pamazām, pa tējkarotītei, dodot ēst kaut ko vieglu. Paps bija dabūjis cibiončikus, kā sauca C vitamīnus, tos man deva. Kad visi sēdēja pie galda un ēda, bet es no tā neko nedrīkstēju, esot runājusi: «Sami edjat, mņe ņe dajut…» (Paši ēd, man nedod…) Vecākiem tas bija šausmīgi, paps uzreiz ķēra pie sirds un skrēja pēc baldriāniem.

Es biju vienās krevelēs, badā novārgusi, rociņas un kājiņas izģindušas, plika galva, sejiņā tikai lielas acis. Izskatījos kā zirneklis. Kad mamma no mūsu Ģertrūdes ielas dzīvokļa gāja ar mani staigāt uz Esplanādi, kundzes nāca pretī un šausminājās: «Vai, cik briesmīgs bērns!…»

Horeogrāfijas skolā. Tamāra trešā no labās.

Paps mani sauca par Princesīti. Kad beidzot atlabu un drīkstēju ēst, ko kārojas, viņš mani veda uz kafejnīcu un jautāja: «Mana princesīt, cik kūku tu gribi?» Vecāki mani ļoti mīlēja, un man bija laimīga bērnība. Mums bija milzīgs piecistabu dzīvoklis skaistā mājā pie Vecās Ģertrūdes baznīcas. Istabās bija malahīta krāsnis, rotātas ar eņģeļiem, parketa grīda, greznas mēbeles. Mana skaistā mamma staigāja pa māju skaistās kleitās un kurpītēs ar papēdi, vienmēr frizēta. Pie mums bieži nāca ciemiņi, papam bija liela ģimene, kādas vienpadsmit māsas. Mājās tika rīkotas smalkas viesības. Paps strādāja vācu bankā, viņam bija cienījami un turīgi draugi. Pie mums sarunājās krieviski, vāciski un franciski. Vecāki zināja arī latviešu valodu, lai gan mamma bija no Krievijas. Viņu no Jaroslavļas, tikko beigušu ģimnāziju, uz Latviju bija atvedis viņas pirmais vīrs latvietis. Mamma bija dzimusi 1902. gadā un ieradās Latvijā, kad valsts tikko bija nodibināta. Vīra ģimene viņu nepieņēma, vīra māsas sauca par krievu duru, un to nu mamma nespēja pārdzīvot. Viņa bija gudra, lepna, skaista un pateica, ka brauks atpakaļ, bet viņu uz Brīvības ielas ieraudzīja mans paps, iemīlējās un bildināja. Viņš mammu dievināja, strādāja, lai mums nekā netrūktu.

Kad mani pieņēma, viņi abi bija jau gados. Mammai – četrdesmit, papam – piecdesmit četri gadi. Viņu dēls Igors bija desmit gadu par mani vecāks.

Es ilgi nezināju, ka mamma un paps nav mani īstie vecāki.

Nebija ne mazāko mājienu, ka esmu adoptēts bērns. Visi klusēja – mana ģimene, daudzie radi, kaimiņi. Neviens nekad neizrunājās, un es par sevi neko nezināju. Dzīvoju laimīgu un pārtikušu dzīvi un domāju, ka tā dzīvo visi, jo citādu dzīvi es nezināju. To šausmīgo, kas man bijusi, es neatcerējos.

Katram cilvēkam ir savs liktenis. Varu teikt, ka es piedzimu divreiz. Pa otram lāgam – Latvijā, un šī zeme ir mana īstā dzimtene. Esmu ļoti pateicīga saviem vecākiem un Latvijai, kas mani pieņēma kā savu bērnu.»

TĒVA TRAĢĒDIJA

««Tā, kā mēs dzīvojām Ulmaņlaikos, tā nekad vairs nedzīvosim,» mamma bieži atkārtoja, bet tēvs teica: «Ot boļševikov dobra ņe ždite!» (No boļševikiem neko labu negaidiet!) Ja es esmu represēta no vācu puses, tad mans paps – no boļševikiem. Jaunībā viņš bija aizbraucis uz Pēterburgu studēt finanšu lietas, strādājis bankā, kur saņēmis algu cara zelta rubļos. Kad boļševiki Krievijā uztaisīja apvērsumu, visi, kas bija turīgi, kļuva vragi naroda (tautas ienaidnieki). Bēgdams no represijām, paps ziemā pa Lādogas ezeru kājām gājis, lai tiktu atpakaļ uz Latviju pie vecākiem. Šausmīgs liktenis ir Krievijai. Par to, ka viņiem par Dievu kļuva Ļeņins un Staļins un tirānus par dieviem turējuši, viņi vēl arvien maksā.

Es mācījos otrajā klasītē, kad 1948. gadā čekisti vienā naktī atnāca apcietināt tēvu. Atceros, kā viņš stāvēja istabā garā, baltā naktskreklā un mammai teica: «Vaļušeņka, ņe volnujsja, ja skoro vernusj.» (Vaļušeņka, neuztraucies, es drīz atgriezīšos.) Mēs dzīvojām uz Ģertrūdes un Brīvības ielas stūra, papu tonakt aizveda uz čeku Stabu ielas stūrī. Neviens tolaik nevarēja būt drošs, ka par viņu kāds nenostučīs. Tā sistēma pamatīgi strādāja. Nabagus neaiztika, bet ņēma tos, kuriem kaut kas bija piederējis vai vēl piederēja. Paps naktīs bija saukts uz pratināšanu. No čekas pagrabiem viņu pārveda uz Centrālcietumu, vēlāk uz Daugavpils cietumu, ko sauca Belij ļebedj (Baltais gulbis). Mamma bija izmisumā. Kur tikai viņa negāja, lai tēvu atbrīvotu! Pat Staļinam rakstīja vēstuli, ka paps ir krietns cilvēks un neko sliktu nav darījis. Mamma vēlāk teica: cik viņa bijusi naiva!

Papam bija zelta nauda, ko viņš, pēc boļševiku apvērsuma nākdams uz Latviju, bija pielīmējis zem zābaku zolēm un uzsitis virsū vēl vienu biezas zoles kārtu. Kādā pratināšanā bija pateicis, ka viņam ir zelta nauda, kas stikla pudelē ierakta Pokrova kapos viņa dzimtas apbedījumā. Paps domāja, ka viņu, vecu vīru, apmaiņā pret zeltu atbrīvos. Tas nenotika. Papu izlaida, kad viņš cietumā sajuka prātā, bet slēdzienā, kāpēc atbrīvoja, bija rakstīts: «Za ņeimeņijem uļik.» (Pierādījumu trūkuma dēļ.)

Mūža beigas papam bija traģiskas. Viņš 1958. gadā mira psihiatriskajā slimnīcā Tvaika ielā.»

SKATUVES CEĻŠ

«Kad papu apcietināja, mamma aizgāja strādāt algotu darbu, ko pirms tam nebija darījusi. Krievu drāmas teātrī strādāja papa māsas – viena par biļešu kontrolieri, otra par kasieri, un viņas mammu ierunāja teātrī par garderobisti. Mums sākās grūti laiki. Mamma sāka izpārdot mūsu greznās mēbeles, lustras un savas dārglietas. Viņai svarīgāk bija mūs ar brāli izskolot. Igors mācījās mūzikas skolā, spēlēja klavieres, saksofonu, klarneti, akordeonu, un mamma viņam nopirka visus instrumentus. Vasarās viņš piepelnījās, spēlēdams bērnu nometnē Pumpuros. Vēlāk Igors beidza Konservatoriju, strādāja Latvijas Televīzijā par skaņu režisoru, tad Kinostudijā.

Mamma gribēja – ja dēls ir mūziķis, lai meita būtu baletdejotāja. Sākumā aizveda mani uz deju studiju Celtnieku kultūras namā, kur deju stundas pasniedza baleta prīma Velta Vilciņa. Baletskolā pateica, ka esmu par mazu, iestājos tur nākamajā gadā. Atceros, kā Smilšu ielā, kur tolaik bija skola, mēģinājumu zālē vajadzēja daudzas reizes lēnām uz pirkstgaliem pietupties un augšā, pietupties un augšā… Kājas sāpēja šausmīgi, bet uz mani no augšas skatījās Staļins. Tur pie sienas bija liels viņa portrets.

Operā "Karmena", dejojot farandolu.

Atzīmes man nebija sliktas, jutos tehniski stipra, bet pēc Horeogrāfijas skolas balets mani nepaņēma. Es biju pišečka, par daudz apaļīga un baletam nederīga. Mani sūtīja uz Daugavpili dibināt tur baletu. To nu es ļoti negribēju. Māris Liepa ieteica man braukt uz Maskavu un stāties Staņislavska teātrī, bet arī to es neizdarīju. Māris jau dejoja, bija beidzis slaveno klasi, kurā bija arī Haralds Ritenbergs, Artūrs Ēķis – tobrīd jau baleta premjeri, un savā izlaidumā es iepazinos ar Artūru. Aizgāju svinēt pie viena sava kursabiedra, un tur mēs satikāmies. Nezinu, kā Artūrs tur trāpījās. Viņš bija septiņus gadus par mani vecāks. Tobrīd jau šķīries no Ināras Ginteres. Artūrs viņu ļoti mīlēja. Es tagad rakstu grāmatu par Artūru, un tur būs arī par Ināru. Tajā ballītē sarunājām ar Artūru nākamajā dienā atkal satikties, un tā tas sākās.

Uz Daugavpili es neaizbraucu, bet tajā vasarā Artūrs nopirka motociklu Java, un mēs aizbraucām uz Krimu. Arvīdam Ozoliņam, ļoti interesantam dejotājam un arī aktierim, tur dzīvoja pazīstama grāfiene, pie kuras apmetāmies. Viņai bija būdiņa, ne jau pils, bet es pirmo reizi biju dienvidos, staigāju pa kalniem, gar Melno jūru, un Artūrs mani iemācīja peldēt. Pirms tam es peldēju kā cirvis. Atbraucu uz Rīgu iedegusi, notievējusi, biju ļoti simpātiska, un Helēna Tangijeva-Birzniece mani paņēma baletā. Trupa bija stipra, apzinājos, ka es nebūšu pirmā soliste. Apburtajā princesē Tangijeva man iedeva variāciju Maigums, kas prologā ir pati pirmā. Man likās, ka tā nav manām kājām. Arī rokas man bija sliktas. Baletā ir milzīgas prasības, un es nekad nebiju pārliecināta par sevi. Iekšējais paškritiskums man bija tik liels, ka treniņzālē jutos daudz drošāka, brīvāka un foršāka, bet uz skatuves tādu atbrīvotību nespēju no sevis dabūt. Man varbūt bija pārāk lielas prasības pret sevi, bet jutu, ka netieku līdz tam līmenim, kādu es gribētu.

Tamāras un Artūra kāzas 1962. gada 11.decembrī.

Sevišķi liela balerīna nebiju, nedejoju galvenās lomas, bet baletā nostrādāju divdesmit vienu gadu. Es biju hahatuška, ar mīlestību atceros savus kolēģus, daudz no viņiem iemācījos. Man bija četrdesmit viens gads, kad aizgāju pensijā un ļoti ilgi katru nakti redzēju vienu un to pašu sapni – es skrienu no savas garderobes pa trepēm, attaisu smagās metāla durvis, kas ved uz skatuvi, dzirdu, ka orķestris spēlē uvertīru, un uzreiz ir mans uznāciens. Gribu tikt uz skatuves, bet man priekšā stāv cilvēku jūra, es netieku un sāku kliegt, lai mani palaiž. Tajā bļāviena brīdī es pamodos, un Artūrs mani kušināja. Prasīja: «Tu atkal skrien uz savu variāciju?…»»

MANA UNIVERSITĀTE – REŽISORI

«Man vienmēr bijusi nepārtraukta cīņa ar sevi, bet tās lielās prasības pret sevi, kas man bija baletā, ļoti palīdzēja, kad sāku strādāt par pedagoģi un horeogrāfi. Arī tad vienmēr par sevi šaubījos. Apbrīnoju horeogrāfus, kuriem uzreiz ir fantāzija un kuri redz kustību. Man tā nav. Es ilgi funktierēju, kamēr izdomāju. Pārsvarā esmu strādājusi dramatiskajos teātros, kur dejai un kustībai atvēlēta varbūt minūte, tāpēc man vajadzēja visu salikt ļoti precīzi. Bieži vien sēdēju līdz četriem rītā, klausījos izrādes mūziku, zīmēju taktis un no rīta pati neko vairs nesapratu. Esmu saskaitījusi, ka esmu taisījusi horeogrāfiju vairāk nekā simts izrādēm, un tās ir tikai tās, ko esmu skaitījusi.

Visos Latvijas teātros strādā mani audzēkņi. Man ir bijuši kādi astoņpadsmit aktieru kursi. Viņi visi ir mani bērni.

Es sāku strādāt par dejas pedagoģi, neko no tā nezinādama. Mana Universitāte ir mani režisori. Iedrošināja Valdis Lūriņš. Viņš iestudēja Žannu d`Arku un iedeva man uztaisīt skatuves kustības. Tas bija laiks, kad tautā jau rūga protests pret sistēmu, kādā dzīvojām. Tā bija skandaloza izrāde. Vienā brīdī to gribēja noņemt, jo izrāde nepārprotami bija sauciens pēc brīvības. Tā, kā jūt kustību Valdis Lūriņš, tas ir retums. Viņš teica, ka kustība arī ir aktiera valoda, un šito dresūru es izgāju pie Ādolfa Šapiro. Taisīju viņa kursa diplomdarba izrādi Trešās impērijas bailes un posts, un Šapiro nezin cik reizes man lika visu pārtaisīt. Līdz vēlai naktij pēc mēģinājuma sēdēju teātrī un gudroju variantus. «Neder! Neder!…» Šapiro tik pasaka un aiziet uz savu kabinetu. Atrodi nu to graudu, to pērlīti, kas horeogrāfijā ir galvenais. Tā ir māksla.

Neaizmirstams darbs ar Lūriņu man bija Liepājā 1999. gadā – rokopera Kaupēn, mans mīļais! Man vajadzēja uztaisīt milzīgu materiālu, kas aizņēma visas manas domas un laiku, un Kaupēns paņēma arī manu mammu. Iestudējuma laikā viņa nomira.

Man bija kolosāls režisors Arnolds Liniņš, ar kuru braucām strādāt uz Ameriku, kur Katskiļos Čikāgā iestudējām Laimes reibonī. Pēc tam ar viņu strādāju Rīgā, Dailes teātrī, arī Liepājā, kur dzīvojām kopuškā un caurām naktīm par visu ko runājām. Ar Jaunušanu strādāju. Viņš arī bija liela personība. Es gāju savu ceļu un vienmēr biju kā susliks drusku nobijies – vai es varēšu, vai man sanāks… Vienmēr iekšā bija tremolo, pārmetu krustu: «Gospodji, pomogi!» (Dievs, palīdzi!)

Par mani teica, ka tad, kad es stāstu, ko vajag darīt, es stāstu franču valodā. Kad stāstu, kā to izpildīt, es stāstu latviski, bet tad, kad saku, kā viņi to izpilda, es saku krieviski… Bet aktieri nekad uz mani neapvainojās, un man vislielākais apbalvojums ir tas, ka viņiem es biju savējā. Es taču trīs reizes braucu uz Ameriku un Kanādu, kur mani nofraktēja turienes latvieši! Alberts Legzdiņš mani aicināja par kustību režisori savai dziesmu spēlei Eslingene.

Arī Tautas deju ansamblī Vektors es biju savējā, nevis krieviete, kura, neko nesaprazdama no latviešu dejām, viņiem atnākusi kaut ko mācīt. Kad 1981. gadā aizgāju pensijā un gulēju mājās slima, pie manis atnāca Uldis Šteins. Jautāja, kāda man ir attieksme pret tautas deju. Teicu: «Ļoti laba. Lai tik dejo!» Viņš mani aicināja sev palīgos uz Vektoru, un es, latviešu dejās pilnīgs bum-bum, gāju un paliku ar šo kolektīvu uz ilgiem gadiem.

Radošajā procesā ar Valdi Lūriņu.

Saistībā ar teātri kādi trīsdesmit gadi bija mans laiks. Var teikt, ka es biju modē. Kaut kāda jušana, fantāzija un intuīcija no Dieviņa man bija dota. Divas reizes esmu saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu Labākais kustību režisors dramatiskā teātra izrādē. Liepājas pilsēta man ir izteikusi atzinību par ieguldījumu Liepājas teātra veidošanā. Par spilgtu devumu nacionālās kultūras attīstībā man bijusi Kultūras ministrijas prēmija. Es dzīvē esmu saņēmusi ļoti daudz mīlestības. No aktieriem, saviem studentiem Kultūras akadēmijā. Nezinu, vai tas ir mans raksturs vai liktenis tā visu salika, bet man bijusi veiksmīga dzīve.

2008. gadā saņēmu Triju Zvaigžņu ordeni. Tas ir lielākais pagodinājums un manas valsts atzinība. Nekad neesmu varējusi saprast tos, kas te cīnās par kaut kādām savām tiesībām. Vai viņiem tiesību nav?! Purvciems, kur es dzīvoju, ir pilns ar iebraucējiem, kas dzīvo savā kopienā, un viņiem nav vajadzīga ne mūsu valoda, ne mūsu kultūra. Viņi tikai grib izmantot labumus, ko dod Latvija.»

SIEVIETE NO PAGĀTNES

«Mana īstā ģimene ir Jakovļevi. Tā es vienmēr esmu uzskatījusi. Man bija sešpadsmit gadi, kad uzzināju, ka esmu adoptēta. Pie mūsu dzīvokļa Ģertrūdes ielā piezvanīja, mājās biju viena, atvēru durvis, un tur stāvēja sveša sieviete ar meiteni un teica, ka nāk no arhīva, kur viņai iedota šī adrese. Viņa meklējot savu kara laikā pazudušo meitiņu. Sieviete skatījās uz mani, pajautāja, kad esmu dzimusi, un teica, ka es neesmu īstā.

Kad pārnāca mamma, stāstīju, ka bija atnākusi sieviete un meklēja savu meitu.

Mamma sāka raudāt un pateica, ka es esmu kara laikā pieņemts bērns. Tas man bija šoks.

Raudājām abas. «Tamočka, es tevi nekad neatstāšu! Tu esi mana meita un vienmēr tāda paliksi,» viņa caur asarām mani mierināja. Man nebija ne domas meklēt citu mammu, es ļoti mīlēju savu. To sievieti par māti es nekad neesmu uzskatījusi, bet beigās tomēr viņu satiku. Septiņdesmito gadu vidū mēs ar Artūru ievācāmies savā dzīvoklī Purvciemā, un kādu dienu pie mums atnāca sieviete un teica, ka viņa esot māsa mātei, kas mani dzemdējusi, un tā sieviete ļoti gribot ar mani satikties. Viņa par mani vienmēr bija zinājusi, jo pēc kara caur Sarkano Krustu mani sameklēja un atnāca pie manas mammas. Kad mammīte izstāstīja, ka esmu adoptēta, viņa atklāja – tā sieviete reiz atnākusi, redzējusi, cik labos apstākļos es dzīvoju, un teikusi: «Es viņai neko tādu nespēšu dot.» Tikai gribējusi, lai mamma pasaka, ka mana īstā māte ir cita. Mamma toreiz to neizdarīja. «Atstājiet mūs mierā un nekad nemeklējiet!» lūgusi.

Viņa arī nemeklēja, bet tad, kad pēc daudziem gadiem, kad man jau bija pāri četrdesmit, ar radinieci sūtīja ziņu, ka grib mani satikt, Artūrs mani pierunāja pie tās sievietes aizbraukt. Viņa dzīvoja Kaļiņingradā. Bija precējusies ar armijnieku, viņai bija ģimene, desmit gadu par mani jaunāks dēls. Mūsu satikšanās bija šausmīga. Pat negribas atcerēties… Viņa kliedza, krita zemē, ķērās man ap kājām, raudāja, rāpoja uz ceļiem un lūdza man piedošanu par to, ka atstājusi mani pie svešiem cilvēkiem… No tādām jūtu izpausmēm, kas latviešiem nav raksturīgas, es jūtos šausmīgi neērti.

Man tas viss likās kā slikts teātris.

Man nekā nebija tai sievietei, ko pārmest. Daudzu likteņi kara laikā tika salauzti, daudzi bērni aizgāja bojā, bet es, pateicoties saviem vecākiem, paliku dzīva un dzīvoju laimīgu dzīvi. Esmu ļoti pateicīga savai mammai, ka toreiz pēc kara viņa mani neatdeva.

Vienu brīdi pēc tam mani uzaicināja Kaļiņingradas teātrī vienai izrādei iestudēt kustības. Dzīvoju pie mātes vīra, viņa tad jau bija mirusi. Uzaicināju uz pirmizrādi savus radus, bet viņi pret mani bija ļoti noraidoši. Mātes vīrs vienīgais bija par mani laimīgs.»

TĀDS LIKTENIS

«Aizgāju no Kultūras akadēmijas, kad saslima Artūrs. Vajadzēja visu laiku būt viņam blakus, gatavot ēst. Artūram bija vēzis, un viņš beigās kļuva kopjams. Viens gads mums pietrūka līdz zelta kāzām. Apprecējāmies 1962. gada 11. decembrī, bet jau pirms tam dzīvojām kopā, tā ka tie piecdesmit gadi mums bija. Man nekad nebija klačošanās draudzeņu. Man viss bija vīrs. Artūrs mani iztaisīja par to, kāda es esmu, un es viņu iztaisīju tādu, kāds viņš bija. Mēs dzīvojām kā cimds ar roku, un viņš par mani ļoti rūpējās.

Uz dīvāna sēž (no labās) dēls Ivo, Tamāra un Artūrs.

Man ir palikusi Artūra celtā māja Lāčupītē starp Apšuciemu un Klapkalnciemu. Pats visu tur darīja, bet nedabūja iztaisīt līdz galam. Beigās teica, ka tā māja viņam atņēma tik daudz dzīves gadu, tāpēc nebija mīļa. Bija pārmocījies rakdams, betonēdams, celdams, un beigās Artūram pietrūka spēka. Visi brīnījās, ka mākslinieks pats visu dara. Māja tā arī palika nepabeigta, bet varu tur pa vasaru dzīvot.

Artūrs nomira 2011. gada 11. novembrī, pēc pāris mēnešiem – mūsu dēls Ivo, un tā ir traģēdija, kas ar viņu notika. Ivo faktiski bija nelaimes putns. Nebija dzīvē sevi atradis. Viņš par daudz ko interesējās, daudz ko zināja, lasīja, bet bija ļoti atkarīgs no tēva. Kad Artūrs saslima un sākās ļoti smagais slimības laiks, Ivo izslīdēja pamati zem kājām. Nekas viņam nesanāca, kārtīga darba nebija, viņu bieži apčakarēja. Viņam nebija riktīgie draugi, arī draudzene viņu atstāja. Ivo palika viens, sāka dzert. Viņš bija pārāk mīksts skarbai dzīvei.

Mums pret dēlu bija pārāk liela mīlestība, un arī tas bija iemesls viņa neuzņēmībai.

Viņš mums vēlu piedzima, un mēs viņu mīlējām un lutinājām. Mēs ar Ivo bijām dzimuši vienā datumā – Jaungada naktī. Artūrs tajā laikā ar baleta trupu bija viesizrādēs Ēģiptē. 

Ivo nomira Lāčupes mājā. Ziemā, aukstumā, viens… No šoka saslimu un pazaudēju dzirdi. Kopš tā laika man ausīs ir dzirdes aparāti. Tos traģiskos sitienus spēju pārdzīvot, pateicoties tiem ļoti daudzajiem cilvēkiem, kas mani stutēja. Manas dienas paiet Lāčupītes mājā, dārzā un kapos, kur ir visi mani mīļie, bet es nežēlojos. Saku: «Tāds ir mans liktenis, un tajā bijis ļoti daudz balto dienu!»»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

Klubs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Santa+