Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ieva 2017. gada 41. numurā.
– Ko, jūsuprāt, iegūst cilvēks, uzzinot savas dzīves astroloģisko karti?
– Kartes zināšana ļauj redzēt. Tā ir dzīvošana gaismā, kas palīdz ietaupīt laiku, saprast, kam veltīt savu enerģiju.
Kā gan cilvēks var būt laimīgs, ja nedara to, kas viņam paredzēts un labi padodas?!
Daudzās pasakās ir šāds sižets: karalis nevar vadīt karaļvalsti, jo viņam traucē pūķis. Karalis ir mūsu dvēsele. Kad citi spēki, kas ir mazāk svarīgi, sāk komandēt mūsu dzīvi, ir ziepes, tad nekādas laimes nav. Tad var būt nez cik naudas un smukas sievas, tāpat nebūs labi.
Miers iestājas brīdī, kad cilvēks jūt, ka ir savā vietā. Bet, ziniet, dvēseles miers – tā ir liela ekstra.
– Bet cilvēks jau var rīkoties pēc intuīcijas!
– Var. Es šobrīd reti skatos savu karti – tikai izšķirīgos brīžos. Mēs dažkārt izlemjam intuīcijai tomēr nepaklausīt vai arī nespējam to atšķirt no vēlmes, un kļūdāmies. Kāpēc dzīvot ar aizvērtām acīm, ja var just un redzēt? Ja cilvēku vada intuīcija, ja viņš ir savas dzīves karalis, tad patiesi nekādas astroloģijas kartes viņam nevajag.
– Kas vēl mums nepieciešams, lai justos laimīgi?
– Mums jāspēj pieņemt to, kas notiek šeit, uz zemes, un jāspēj tikt galā ar savām emocijām, respektīvi, jāzina, kur sevi likt. Pats par sevi šai ziņā varu teikt: tā es kļuvu par astrologu (smejas). Pie manis bieži nāk cilvēki, kuriem ir enerģija, bet kuri mokās ar domu, ka nezina, kur to likt. Jo bērni ir izauguši…
– Ā, tātad neciešamās sievasmātes vai vīramātes var sūtīt pie jums!
– (Smejas.) Nē, cilvēkiem vajag atrast jaunu darbošanās jomu, nevis cīnīties ar sevi. Tas taču ir forši, ka cilvēkam ir vella enerģija. Grūtāk ir tad, ja nav spēka, taču arī tad ir risinājums: tiem, kam enerģijas trūkst, vajadzētu būt kopā, jo tā ir tiesa – jo tu vairāk dalies, jo vairāk enerģiju saņem atpakaļ.
– Ko jūs, iepazīstot savu karti, tajā ieraudzījāt?
– Mana karte ir visai sarežģīta. Bet man vienmēr šķitis, ka sarežģīti stāsti un to risināšana ir interesantāki nekā it kā viegli stāsti. Manuprāt, ja laime nāk ar darbu, tā ir vērtīgāka nekā tad, ja tā tiek piešķirta. Nereti notiek tā, ka vecāki un vecvecāki – divas paaudzes – cīnās, un tad piedzimst reāli laimīgs, ar dzīvi apmierināts bērns. Bet apkārtējie brīnās, kāpēc viņš negrib cīnīties, un sauc viņu par slinku.
Nevar jau tā lielīties, ka man patīk grūtības, bet tas gan – man patīk grūtību pārvarēšana. Tas tiešām ir kaifs.
– Kuras jūs sauktu par lielākajām grūtībām?
– Tās izriet no mana rakstura. Esmu kaislīgs, un man šķitis, ka pret šo šķautni man ir jācīnās. Tagad saprotu, ka tā nav īsti pareiza nostāja, jo tad būtībā cīnies pret to, kāds tu esi. Izeja ir pieņemt sevi un tad skatīties, kas ir labākais, ko ar to var izdarīt. Kā ar lego klucīšiem: skaties, kādi tev doti, un domā, kas ir labākais, ko no tiem izveidot, nevis vienu klucīti atstāj, bet citu – izmet. Tā nedrīkst, jo tas nozīmē sevi noliegt.
Sevi noliedzot, tu noliedz vecākus un pašu Radītāju. Tas ir grēks.
– Ko tad iesākt ar paša kaislību?
– Agrāk tā tika izdzīvota, bet… Esmu nonācis pie dažiem atklājumiem. Krišna ir teicis, ka pieredze ir svarīgāka nekā zināšanas. Kamēr kaut ko nepiedzīvo, tu nevari teikt, ka to pazīsti. Par mīlestību var lasīt simtiem romānu, bet tikai iemīloties vari teikt, ka mīlestību pazīsti. Es dažkārt domāju, ko nozīmē pazīt dzīvi? Jo ir atšķirība starp Dieva pazīšanu un dzīves pazīšanu. Tieši dzīves pieredze, ko cilvēki intensīvi izdzīvo, ļauj viņiem to iepazīt.
Laime šeit uz zemes un debesu laime ir divas dažādas lietas. Bet svarīgi tās nepretstatīt. Ir tāda dziesmiņa, kur meitene dzied, ka jūtas vainīga, jo priecājas par puķēm, kokiem un putniem. Tā vietā, lai mīlētu tikai Dievu. Bet Dievs atbild, ka viņai par to nevajadzētu uztraukties, jo arī viņš mīl gan puķes, gan kokus, gan putnus.
Ja mēs sākam garīgo un zemes dzīvi pretstatīt, mēs faktiski sev aizliedzam iespēju piedzīvot dzīvi. Jā, dzīves baudīšanu padarīt par mērķi nav pareizi. Taču jāatceras, ka Zālamana vārdi bija ar šādu jēgu: kad dzīve ir grūta un ciešanu pilna, es jums teikšu, tad i ēdiet, i dzeriet, i dzīvi baudiet. Tātad arī tas ir svarīgi. Ir svarīgi atcerēties par mūžīgo un nepārejošo, un ir svarīgi arī piedzīvot pārejošo. Jo attīstība nevar notikt tikai augšējās čakrās. Tie, kas dzīvo izteikti garīgu dzīvi, atraujas no realitātes. Viņi ir brīnišķīgi, kristāliski tīri cilvēki, bet viņi nepazīst dzīvi.
– Jums pieder vārdi, ka patiesība ir svarīgāka par morāles normām. Un ka dzīvē ir situācijas, kad arī sānsolis ir attaisnojams.
– Klientus es vienmēr informēju, ka mūžības skatījumā morāles jautājums ir izšķirīgs. Ja vadies pēc tā, tu nesabojā karmu un vēlāk tev būs mazāk jāatstrādā. Taču būsim godīgi: cik daudz cilvēku pieņem lēmumus, balstoties uz šo argumentu?
Acīmredzot ir kāds iemesls, kāpēc mums ir jāatvadās no Tēva un pēc tam Viņš atkal jāmeklē. Ja tā nebūtu, mēs Ēdenē jau sākotnēji būtu palikuši. Bet tajā ir jāatgriežas. Tagad es mazliet jau saprotu, par ko ir runa. Ir skaidrs, ka pasaule cikliski aiziet bojā un tad atkal atdzimst. Tāpat notiek ar cilvēku – viņam ir jākrīt un tad atkal jāceļas.
Vēdiskā astroloģija pasaka skaidri un gaiši – mūsos katrā ir konflikts, jo mēs visi esam no Dieva un no dabas. Cilvēks ir pa vidu. Viņa sirds ir tā, kas lemj, uz kuru pusi sliekties: dabas vai dvēseles jeb Dieva pusi.
Runājot ar cilvēkiem, kas atnāk pie manis uz konsultāciju, es nelaipoju, parādu, kas no kā rodas. Piemēram, atnāk sieviete, kas saka: mani vīrs piekrāpa. Es prasu: kā jūs iepazināties? Sieviete atbild: viņš nebija brīvs, un es nebiju brīva. Tad prasu: bet ko tad jūs gribat? Viss ir likumsakarīgi.
Bet mēs dažkārt gribam piedzīvot kaislību, zinot, ka par to būs jāmaksā. Kā es varu nosodīt šo cilvēku, ja viņam šajā dzīves posmā šī pieredze ir vajadzīga? Nedrīkst cilvēkam to atņemt! Tas ir tas pats anekdotiskais stāsts par mātēm un meitām: māte māca meitu, ko viņai nevajag darīt, bet izrādās, ka viņa pati to visu savulaik darījusi. Kāpēc tas viņai bija jāizdzīvo? Jo tikai savas pieredzes dēļ viņa ir sapratusi, ka noteikta rīcība nebija pareiza.
– To, kas ir laimīgas laulības pamats, esat sapratis?
– Uzreiz teikšu, ka pāra saderība, mīlestība un laulība ir trīs dažādas lietas. Mēs, astrologi, uzskatām, ka vissvarīgākā ir tieši saderība. To var izmērīt un laika gaitā tā parādās kā izjūta, ka ar otru cilvēku kopā jūties labi.
Bet iemīlēties var arī nesaderīgā. Cik tādu piemēru nav!
Trešā ir laulība, un tās vienīgais svarīgais mērķis ir bērni. Nav cita svarīgāka mērķa.
Runājot par laulību, es pats šai jautājumā esmu bijis māceklis daudzus gadus… Tagad kādu devīto klasi varbūt esmu absolvējis (smejas). Ja izvirzi laulību par mērķi, nevis līdzekli, tad tā var būt ilgtspējīga. Bet, ja laulība ir tikai līdzeklis jūtām…
No tiem cilvēkiem, kas kopā ir daudzus gadus, es nekad neesmu dzirdējis vārdus: es viņu ļoti mīlu.
Drīzāk viņi saka tā: kaut kā jau mēs te kopā mokāmies. Lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka viņi šķirties negrasās un pat īsti nevar iedomāties dzīvi bez otra.
Ja cilvēks nepieņem, ka laulība nenozīmē eksaltētas jūtas, būs vilšanās, jo var šķist – kur te ir laime? Jā, laulībā ir lielāka drošība, prognozējamība, atbalsts, bet ne laime baudīšanas nozīmē.
– Jūs esat precējies jau trešo reizi. Ko jums mācījusi katra no dzīves sievietēm?
– Mums ar sievu Baibu palicis pavisam nedaudz līdz desmitajai kāzu jubilejai. Šīs ir manas ilgākās attiecības.
Par iepriekšējām laulībām… Kad mācāmies, mēs daudz ko nesaprotam, bet paiet laiks, un secinām, ka esam šo to iemācījušies.
Agrāk biju kategorisks, uzskatīju, ka laulībā noteikti jābūt spilgtajām izjūtām, jo citādi nav jēgas dzīvot kopā. Tagad mans secinājums ir tāds, ka nav jāšķiras tāpēc vien, ka nav eksaltētu jūtu. Ar to es negribu teikt, ka mani velk atpakaļ pie kādas sievietes, tā nav, es tikai esmu sapratis, ka tas nav iemesls šķirties. Pašlaik ceru, ka jūtas būs šodien, rīt un parīt, bet neizvirzu to kā ultimatīvu prasību. Un man ir vieglāk dzīvot. Tā ir tā galvenā mācība, citas svarīgākas laikam nav.
Par sievietēm, ar kurām esmu bijis kopā, varu teikt tikai labāko, bet nevaru pats par sevi pagātnē teikt to pašu.
Bet stāsts ir tāds – man ir savs liktenis. Varētu jautāt: kā būtu, ja nebūtu izšķīries? Kad par to domāju, tad secinu: labi, ka izšķīros. Jo, iespējams, citādi es sevi nebūtu atradis. Man būtu mierīga dzīve, bet acis nemirdzētu. Tāpēc iemesls, kāpēc šķīros, šodien man liekas muļķīgs, bet rīcība – pareiza.
– Jūs nekad neesat bijis viens. Vai tas nozīmē, ka jums bail no vientulības?
– Pamatā noteikti tā ir. Man ir tādas pusapzinātas atmiņas: kad brālis jau bija piedzimis, mamma noteiktās dienās devās strādāt naktsmaiņā. Kā bērns, protams, gribēju, lai mamma ir blakus, jo tas ir droši. Tagad kā astrologs saprotu, ka man bija paredzēts šādas izjūtas piedzīvot. Pat ja mammai nebūtu bijušas naktsmaiņas, es tāpat atrastu kādu iemeslu, kāpēc man jāpiedzīvo izjūta, ka kaut kas tuvs te ir un te vairs nav blakus.
Atbildot uz jautājumu, otrs iemesls ir juteklisku sajūtu virziens un trešais – man ļoti svarīgi ir pie kaut kā piederēt.
Kad cilvēki apjūk, viņi parasti saka: jā, tagad esmu sapratis, ka ģimene man ir svarīgākā. Parasti cilvēki to saprot, kad ģimenes vai tuvā cilvēka vairs nav. Iespējams, ar dzīves pieredzi, bet es to ātri sapratu – nav lielākas laimes par to, ka esi ģimenē. Uz ģimeni attiecinu teicienu: būt kā Dieva ausī. Cilvēki meklē viens pie otra šo sajūtu, kā tai dziesmā: tavas mājas manā azotē. Kad mēs viens otru turam savā azotē, tas ir tik forši. Būt kopā – tas man šķiet liels kaifs.
– Kopā būšanas foršumu jums palīdzēja novērtēt arī traģiskā pieredze, kad no šīs pasaules aizgāja sieva Ilze?
– Ir tādas lietas, ko mēs nekad, nekad, nekad neaizmirsīsim. Tā ir pieredze, kuras dēļ tev svarīgi jautājumi kļūst pilnīgi skaidri. Es katru dienu atceros nevis Ilzi, bet šīs pieredzes jēgu. Ticiet vai nē, bet to es patiešām atceros katru dienu. Katru rītu es domāju par to, ka šodien ir svarīgi atrast laiku un enerģiju būt kopā ar savējiem. Domāju, ka šī vēlme man nepāries.
Mana pusaudze gan par to varētu kaut ko pateikt… Es jau saprotu, ka man viņa vairāk jālaiž vaļā, jo nevar pusaudzis visu laiku būt ar vecākiem kopā. Atceros, kā es pats tai vecumā savas istabas durvis gribēju aizslēgt…
Bet, ja runa ir par mani, tad mans raksturs ir ļoti tuvs itāļu reģionā dzīvojošajiem. Bieži turp dodos un saprotu, ka man piemīt viņu domāšana. Man patīk viņu lielās famīlijas, viņu kopā būšana un savstarpējā ņemšanās.
Žēl, ka man visi radinieki nav tādi, bet es mierīgi četrdesmit cilvēku saietus rīkotu katru nedēļu.
– Tāpēc jums ir pietiekami daudz bērnu, lai savējie būtu visapkārt?
– Tā varētu būt. Ja pagātnē tas nav bijis iespējams, tad vismaz parūpējos, lai ir tagadnē un nākotnē. Nekad neesmu slēpis – man patīk bērni, un es labprāt gribētu vēl. Bet, protams, nevar jau tam pieiet vieglprātīgi. Ticība ar bailēm ir jāsabalansē. Mani noteikti primāri nevada bailes, bet nevar jau arī nerēķināties ar iespējamo realitāti.
– Jūs par bērniem domājat savu gadu kontekstā?
– Protams, jo mēs jau nekad nezinām, kad no šīs pasaules būs jāaiziet.
Bet viens man ir pilnīgi skaidrs: var būt dažādas motivācijas, kāpēc cilvēks var gribēt dzīvot, taču bērni ir viens no dabiskākajiem motivāciju veidiem. Viņi motivē censties būt veselam, priecīgam. Esmu liktenim pateicīgs, ka varu to piedzīvot. Jo visādi jau var būt. Kādā dzīves brīdī saproti, ko gribi piedzīvot, bet tevi jau pasauc tur augšā…
– Kad runājām par iespējamo intervijas dienu, sacījāt, ka piektdienās esat aizņemts. Tās jums ir bērnu dienas?
– Tieši tā! Agrāk, kad biju godkārīgs un vēl salīdzinoši jauns vīrietis, es strādāju tā, ka man mēnesī bija tikai viena brīva svētdiena. Visas sestdienas un pārējās svētdienas bija aizņemtas, vadot kursus, konsultējot klientus, rakstot horoskopus. Kādu laiku tā var, bet vai tā ir dzīves jēga? Pamazām apzināti izbrīvēju dienu bērniem. Šodien īsti piektdienas kā bērnu dienas vairs nesanāk, jo visi bērni jau iet skolā, attiecīgi šī diena pārvērtusies par bērnu pēcpusdienu. Bet, kad bērni bija mazi, piektdienās viņus uz bērnudārzu nevedu, un tad mums bija viena superīga, riktīga bērnu diena. Bet pašlaik… Nesen pati mazākā pateica: es piektdien iešu pie draudzenes. Te tev nu ir bērnu diena! (Smejas.) Bet es priecājos par tiem desmit gadiem, kad šīs kopīgās piektdienas ar bērniem man katru nedēļu bijušas.
– Neesat slēpis, ka esat patriarhālā ģimenes modeļa piekritējs, taču jūsu sieva gan studē, gan strādā.
– Jā, Baiba ir juriste un pašlaik arī studē maģistrantūrā. Man tas bija jāpieņem. Es jau teicu: ja mērķis ir ģimene un laulība, tad tev ir jāiet uz kompromisiem. Ja mans lielais sapnis ir ģimene, tad tās dēļ esmu gatavs pieņemt to, kas neatbilst maniem mazajiem sapnīšiem.
Pats esmu pieredzējis to, ko sauc par darbu ar sevi. Un te ir rezultāts: es vairs necepos par šo situāciju, es pat domāju, ka forši ir tas, ka sieva studē maģistrantūrā. Pašlaik saku šos vārdus un vienlaikus domāju: vai patiešām es esmu tas, kas to saka? (Smejas.)
Vienmēr ir jautājums, kas ir svarīgāk: tas, ko es gribu pašlaik, vai tas, kas bērniem un sievai ir vajadzīgs ilgtermiņā? Pavisam prozaisks iemesls: bet ja ar mani kaut kas notiek? Lolita Neimane reiz teica: ja kaut kas ir veselīgi, man tas sāk garšot. Es ļoti līdzīgi cenšos šādu pieeju attiecināt uz dzīvi: ja kaut kas ir pareizi, man tas iepatīkas.
Es gan nevaru teikt, ka necerētu, ka sieva strādāšanu izmēģinās kā jaunu pieredzi un tad teiks: mājās dzīvot tomēr ir foršāk. (Smejas.) Bet, redziet, tas ir pavisam cits attiecību modelis, nekā tad, ja vīrs uzspiež būt mājās.
– Jūs uzskatos esat kļuvis pielaidīgāks.
– Jā, es pieņemu vairāk. Savus sapņus neesmu izmainījis, bet… Nezinu, vai tā ir mīlestība, gudrība, saprāts vai viss kopā, bet man šķiet labāk pieņemt, nevis cīnīties. Jo kāda laime ilgtermiņā var būt, ja otrs cilvēks ir nelaimīgs?
Attiecībās esmu nonācis līdz tam, ka varu teikt: ja otram ir labi, tad arī man ir labi.
Mēs runājām par to, ka nevajadzētu pārāk nosodīt sevi pagātnē. Šai ziņā varu teikt, ka esmu kļuvis pielaidīgāks ne tikai pret citiem, bet arī pats pret sevi. Tas arī ir svarīgi. Jo, kā jau teicu, nepareiza rīcība, skatoties no šodienas viedokļa, ilgtermiņā var izrādīties pareiza.
– Sievu Baibu jūs izvēlējāties pēc astroloģiskās saderības?
– Ja nebūtu saderības, attiecības būtu palikušas kā romāns. Bet nav arī tā, ka apskatīju mūsu kartes un tāpēc Baibu bildināju, tā nebija. Bet vienu droši varu teikt: es noteikti neprecētos, ja starp mums nebūtu bāzes saderības. Un to arī citiem iesaku. Tas nepasargās jūs no iemīlēšanās vai kļūdām, bet tās kļūdas neradīsies tāpēc, ka pastāv fundamentāla neiespējamība labi justies.
– Kādu sievieti jūs nekad neprecētu?
– Izteiktu karjeristi. Tas nav mainījies.
Kad tā padomāju, visas manas grāmatas iznākušas pa šiem gadiem, kopš esmu kopā ar Baibu. Parasti saka: aiz katra vīrieša stāv sieviete. Ja aiz manis stāvētu sieviete, kas mani bukņītu, es neko nebūtu varējis izdarīt, būtu no šādām attiecībām aizmucis. Bet Baiba ir mierīga. Tā ir brīnišķīga lieta, ja mēs varam viens otram būt aizmugure, nevis otru bukņīt, bet sargāt. Vismaz man noteikti nevajag aktīvu aizmuguri. Tieši otra cilvēka miers manī vairo aktivitāti.
– Vairākkārt esat uzsvēris, ka cilvēks savu karmu var sabojāt, ja apsūdz savus vecākus. Bet kas jums pašam saviem vecākiem bijis jāpiedod?
– Mans tēvs ļoti mīlēja brīvību. Tēvam esmu piedevis, ka viņam bija grūti būt vienā komunālā dzīvokļa istabā ar ģimeni un vēl sievasmāti un viņš meklēja vēl kaut ko. Vai tas ir pareizi vai nepareizi – to es nedrīkstu tiesāt.
Grūtāks un daudz dziļāks ir jautājums par mammu. Katra mamma grib, lai bērniem ir labi. Bet tas ir interesanti, ka ir lietas, kas pirmajā brīdī šķiet labas esam, bet kas ilgtermiņā cilvēkus nedara laimīgus. Piemēram, mamma dzīvo ar domu: aizmirsīsim to, kas bijis, un dzīvosim tikai tagadnē. Es domāju, ka mamma par visu vairāk pasaulē mīlēja mūs – par to nav šaubu. Un, mūs mīlot, kā arī tādēļ, lai pašai būtu labi, viņa izvēlējās patēvu. Viņš ir labs cilvēks, bet es vienmēr esmu savu tēvu mīlējis. Tas ir tik vienkārši. Šo jautājumu daudzi grib nogrūst malā un dzīvot ar domu, ka viss ir labi, jo bērniem ir baigi foršais patēvs. Bet, lai kāds būtu tēvs, tu tik un tā viņu mīli.
Manas jaunās grāmatas Zvaigžņu dimantiņi sākumā ir dzejolītis, kas saprotams katram bērnam: «Ir tētis un mammīte, un saulīte spīd.»
Taču, lai vai kā, bet pieaugot ir jāspēj pieņemt realitāti: jā, tavs sapnītis nepiepildījās, taču tāda ir dzīve, tāpēc jāmeklē ceļš, kas ved uz piedošanu un mieru.
Mājās man ir darba galds, uz kura stāv mammas un tēta fotogrāfija. Katru dienu uz viņiem paskatos – tā ir tāda viegla komunikācija. Es neskatos ar domu: tu esi tāds vai šitāds, un tu atkal esi nabadzīte. Abi ir labi. Galu galā, viņi viens otru izvēlējās un viens otru mīlēja. Tas jau ir galvenais. Kā vēlāk sanāca, tas ir cits jautājums, bet mīlestība ir svarīgākā.
– Kad pats šķīrāties, jums nebija pašpārmetumu, ka jūsu bērni izdzīvos tās pašas sāpes, kam jūs gājāt cauri savā bērnībā?
– Dabīgi, ka bija. Bet sievietes jau arī šķiras, un no labiem vīriem šķiras tikpat bieži kā no sliktiem. Protams, visi iesaistītie notikušo pārdzīvo. Ir cilvēki, kas visu laiku par kaut ko pārdzīvo, viņi no tā kļūst pat slimi. Atmiņas ir jāatceras, bet par tām nedrīkst pārdzīvot. Tā ir ļoti liela kļūda, kurā daudzi iekrīt. Atmiņas ir jāgodā, jāatceras, bet nevajag pārdzīvot, jo tā mēs pazaudējam šodienas dzīvi. Un tad nevaram ne radīt, ne paši būt laimīgi. Bet tikai laimīgiem vecākiem var būt laimīgi bērni.
