Ģenerāle Ilona Spure: Vīrs teica — tu tiksi galā!

Karjera
Aiva Kanepone
4. decembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
ILONA SPURE, Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece, ir viena no divām mūsu ģenerālēm sievietēm. Un šo sarunu biju iecerējusi kā stāstu par stipru sievieti ar ģenerāles uzplečiem. Stipra viņa tiešām ir, un savus ģenerāles uzplečus ir godam nopelnījusi. Taču saruna izvēršas mazliet citāda – izrādās, Ilonai šis ir cerību sabrukuma laiks…

Ja godīgi, es ģenerāles acīs redzēju cilvēcisku izmisumu un neziņu par to, kā dzīvot un strādāt tālāk un ko teikt saviem padotajiem. Ilonas sirds vienkārši ir pilna. Par spīti valdības solījumiem nākamgad sākt jauna cietuma būvniecību, lai novecojušos varētu pamazām slēgt, tas atkal atlikts – šoreiz uz 2022. gadu. Un tas nav stāsts tikai par cietumniekiem, bet arī par tiem cilvēkiem, kas šajos cietumos strādā, un par mūsu drošību te, ārpusē.

– Jūs esat ģenerāle un Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece, taču man asociējaties ar saimnieci, kurai pie jostas atslēgu saišķis. Milzīgs atslēgu saišķis!

– Tā saimniecība patiešām ir diža un prasīga. Deviņi cietumi un aptuveni 3400 ieslodzīto. Kopumā pārvaldes rūpe ir par 148 ēkām, un daļa no tām būvētas vēl cariskās Krievijas laikā. Tas ir mans bēdu stāsts. Bija izdarīts viss, lai Liepājā sāktu jauna, liela cietuma būvniecību. Ieguldīts trīs gadu darbs, lielas naudas summas, izveidots tehniskais projekts, atkārtots iepirkumu konkurss, noskaidrots uzvarētājs – atlika tikai parakstīt līgumu par būvniecības uzsākšanu. Un pēdējā brīdī to apturēja. Protams, mēs turpinām remontēt vecos cietumus, bet arī tam nepietiek naudas.

Vienreiz pasaka jaunam cietumam, otrreiz, un katrs kritiens atpakaļ ir smagāks, un atkal no jauna jāceļas kā fēniksam no pelniem. Ko man tagad darīt? Aizbraucu uz vecu cietumu, skatos darbiniekiem acīs un saku: «Pacietieties, lūdzu! Tūlīt sāksim būvēt jauno.» Tā es stāstu jau sešus gadus. Kā man tagad cilvēkiem skatīties acīs? Es nevaru noslēpt, ka šis ir ļoti smags periods un man pašai vajag atrast spēkus.

– Kāds ir ideālais cietums, kādu jūs to gribat redzēt?

– Ja kamerā kopā jādzīvo astoņiem, 16 un reizēm pat vairāk cilvēkiem, tas vairs nav cietums! Tādā kamerā viņi var viens otru psiholoģiski un fiziski ietekmēt, tā uzturot savus iedomātos likumus, – tas ir stāsts par subkultūru, kas diemžēl joprojām tiek uzturēta vecajos cietumos. Mūsdienās tā vairs nebūtu jānotiek.

Pakāpeniski ar vienu lielo cietumu, verot ciet vecos cietumus, mēs iedzīvinātu mūsdienīgu soda izpildi. Kameras, kurās, ja nepieciešams, var izvietot pa vienam, bet normāli divus vai nedaudz vairāk ieslodzītos, kur ir iespēja nomazgāties, nepazemojot cilvēka cieņu, nevis divreiz nedēļā koplietošanas duša, kā ir pašlaik.

Bet galvenais – lai cietums ir tiešām cietums, drošs ne tikai ieslodzītajiem, bet arī personālam, kas tur strādā, un kopumā sabiedrībai. Drošs no ārpuses. Pašlaik cietumi ir viegli sasniedzami, bet tehnoloģijas attīstās – kaut vai ar dronu cietumā viegli var nogādāt aizliegtus priekšmetus un vielas. Un, ja vide paliks tāda, kāda ir, mēs ne ar kādu atalgojumu nepierunāsim strādāt mūsu sistēmā jaunus cilvēkus.

Mums nav, kur atkāpties.

– 2013. gada jūlijs. Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Visvaldis Puķīte ir sodīts, atstādinot no amata, un tieslietu ministrs Jānis Bordāns šim amatam izvirza jūs. Kādas toreiz bija jūsu izjūtas?

– Teikšu godīgi, man tas bija pārsteigums. Man vēl atmiņā, ka es nesadzirdēju jautājumu: vai tu varēsi, vai tu to gribi? Savā ziņā kā zaldātam – kur sūta, tur jāiet. Tā es to arī uzņēmu. Sāku intensīvi domāt, kas būs tie pirmie trīs darbi, ar ko sākšu, lai sistēmu varētu vispār izkustināt.

– Ko vīrs vakarā mājās teica par tādu jaunumu?

– Nebija īpaši pārsteigts. Mūsu kopdzīves laikā vīrs pieradis pie izmaiņām manā karjerā. Viņš arī pats ir strādājis valsts specializētajā dienestā, un tā to arī uztvēra: kas jādara, tas jādara, un tu tiksi galā. Iedrošināja.

– Parasti liekas, ka šī joma ir vīriešu karalauks. Ko jūs kā sieviete tajā varat ienest?

– Droši vien cilvēciskumu. Pirms sešiem gadiem cietumi bija izolēta un nepieejama vide, nedaudz tabu, par ko īsti nedrīkstēja runāt, bet tā rodas mīti un nostāsti. Domāju, ka man izdevies to priekškaru pavērt, sabiedrībai parādīt, ko mēs darām un kādu redzam sistēmas attīstību. Mēs zinām, kur ejam, bet mums vajadzīgs atbalsts un sabiedrības sapratne.

– Jūs šajā jomā nonācāt mazliet kā Pelnrušķīte – no pašas maliņas, sākot strādāt cietuma darbinieku mācību centrā. Kā mainījušies jūsu priekšstati?

– Es ienācu pirms gandrīz 26 gadiem no pilnīgi citas vides – biju jauna skolotāja un mācīju pirmklasniekus. Man bija 23 gadi! Kāds cietums?! Sākumā strādāju metodiskajā centrā, kur apmāca cietumu personālu. Pamazām sāku šo jomu iepazīt, apmeklēju cietumus, man bija iespēja stažēties arī ieslodzījuma vietā Zviedrijā un redzēt, kas notiek ārpus mūsu smilškastes.

Tas laiks – deviņdesmitie gadi –, kad šajā sistēmā ienācu, noziedzības ziņā bija baisi, un cietumu sistēma jau tad bija nolaista.

Atceramies kaut vai bēgšanu no Pārlielupes cietuma, kad izbēga 89 ieslodzītie!

Sākumā man visi ieslodzītie likās ļoti bīstami. Vēlāk sāku saprast, ka tā nav pelēka masa, ka katrs jāuztver individuāli, katram ir savs liktenis, savas prāta spējas un psiholoģiskais stāvoklis. Nekad neesmu pieļāvusi domu, ka par šiem cilvēkiem vienkārši jāaizmirst, ieliekot cietumā kā tādā cilvēku noliktavā un izolējot no sabiedrības. Ar to jau nekas nebeidzas! Šie cilvēki kādu dienu nāks ārā. Nokļūstot cietumā, cilvēkam no pirmās dienas jādod iespēja laboties, lai brīvībā viņš varētu iznākt kā pilnvērtīgs līdzpilsonis, kurš neapdraudēs citus. Tā ir tā mūsu misija.

Septiņus gadus vadīju trijos cietumos administratīvās komisijas, un tajās, tiekoties ar ieslodzītajiem, diezgan krāšņi pavērās viņu dzīves stāsti.

Tomēr vienmēr jāspēj saglabāt profesionālo distanci un klausoties jāmāk nošķirt – kad skan skaistas vēlamās atbildes un kad stāsta patiesību. Tā cietumā ir liela māksla, jo ieslodzītie gluži vai profesionāli pieprot skaistu runāšanu. Ir bijušas arī vilšanās. Cēsu Audzināšanās iestādē bija kāds jauns puisis, kas tur nonācis vēl nepilngadīgs. Viņš gribēja brīvībā, normālu dzīvi, darbu un ģimeni un bija pat izveidojis savas nākotnes mājas maketu. Viņam noticēja un pirms termiņa atbrīvoja, bet pēc diviem mēnešiem viņš bija nonācis pieaugušo cietumā.

Kamēr cilvēks pats nebūs iekšēji motivēts mainīties, nekas nenotiks. Kopš uzbūvējām Olaines cietuma Atkarīgo centru, mēs redzam, kā cilvēki, tur uzturoties, mainās.

Tā ir kā labā laboratorija, maza saliņa, kur var redzēt, kāpēc mums vajag jauno cietumu, nevis jāšķērdē valsts nauda, lāpot vecos.

Tur cilvēkus izvieto divvietīgās kamerās, ar viņiem visu dienu strādā profesionāļi – un ieslodzīto uzskati mainās.

– Interesanti, ka jūs pati cietumu pasauli esat iepazinusi līdz pašiem dziļumiem, jo pati reiz izveidojāt Cietumu muzeju!

– Muzeju sāku veidot 1995. gadā, kad mani uz to pamudināja tālaika Ieslodzījuma vietu vadītājs Vitolds Zahars. Sāku no nulles, nebija pat datora, nerunājot par internetu.

Atceros, bija ziema, nežēlīgs aukstums, sēdēju kinofotodokumentu arhīvā, skatījāmies cauri kinomateriālus un ķērām kādas liecības. Gāju uz muzeju fondiem un arhīviem. Interesantu aspektu ienesa cietumu atribūtika – urbīši un metāla griezēji, ar kuriem deviņdesmitajos tika plānotas un pat notika bēgšanas, cietumā pašu izgatavoti ieroči, kandžas un tetovējamie aparāti, norītie priekšmeti.

Pavisam melna lappuse bija par astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados noslepkavotajiem darbiniekiem – tie bija diezgan baisi laiki.

– Kad jums iznāk aprunāties ar ieslodzītajiem, par ko ir sarunas?

– Viena lieta, ko esmu pamanījusi, – viņi dzīvo ilūzijās, īpaši tie, kuri sēdējuši ilgāk. Pa šo laiku daudz kas mainījies, ieviesti bankomāti, rēķinus maksā internetbankā – viņiem tas viss ir svešs. Daudziem pajukusi ģimene, tuvinieki novērsušies, bērni izauguši un savā dzīvē, un varbūt viņiem ir kauns par tēvu cietumā.

Ieslodzītajiem reizēm nav reāla priekšstata par to, kā izdzīvos pēc iznākšanas no cietuma, – par kādu naudu tu pirmajā dienā ēdīsi? Kur tu iesi? Kā dabūsi pirmo darbu? Plāni ir, bet reizēm bez seguma. Protams, ar viņiem strādā sociālie darbinieki un palīdz brīvprātīgie, bet ar to ir par maz.

Un vēl es esmu sapratusi, ka ieslodzījumā cilvēks var būt balts un pūkains, bet tas galīgi nenozīmē, ka tāds pats viņš būs, kad iznāks laukā. 

– 2017. gadā jūs paaugstināja par ģenerāli. Šos uzplečus piešķir par nopelniem vai tie nāk līdzi amatam?

– No vienas puses, tā ir kārtējā dienesta pakāpe. Man jau bija pulkveža pakāpe, kas arī ir ievērojami sievietei cietumu sistēmā. Taču nākamo pakāpi man piešķīra Ministru kabinets – pirms laika kā apbalvojumu. Tika novērtēts mans ieguldītais darbs.

Es augstu vērtēju to, ka mani tā novērtēja, bet iedomīgāka noteikti nekļuvu. Tas arī liek man būt daudz nopietnākai, pieņemot lēmumus vai publiski runājot. Atbildības nasta ir lielāka.

– Kādēļ ģenerālim vajadzīgs zobens? Jums esot pat veseli divi.

– Tā ir sena tradīcija, cieņas simbols vēl no pirmā Latvijas brīvvalsts laika. Tā iznāca, ka mani kolēģi nebija savā starpā vienojušies, un vienu zobenu man ceremonijā publiski uzdāvināja pārvaldes vadība, bet otru Jelgavas cietuma vadība. Glabāju tos mājās – kā es tā kabinetā piekāršu savus zobenus! Domās vēl, ka Spures kults.

Lai gan – žēl, ka mums nav tādu svinīgu tradīciju, kur to varētu izmantot, piemēram, uzņemot jaunos darbiniekus. Kad pati pirms 25 gadiem stājos dienestā, tas notika parastā kabinetā Iekšlietu ministrijā, un man bija tikai jāparaksta lapa ar zvērestu. Un, to parakstot, man bija sajūta, ka esmu uzņēmusies ļoti nopietnas saistības un tā ir kalpošana šai valstij. Visus šos gadus dienu ar apziņu, ka ir gods kalpot Latvijai.

– Vai jūsu dzimtā kāds arī agrāk tā kalpojis Latvijai?

– Gan mana mamma, gan vecaistēvs un vecāmāte bijuši ļoti apzinīgi cilvēki. Vecaistēvs piedzīvoja karu un bija spiests karot abās pusēs – 18 gadu vecumā tika iesaukts armijā, tad nonāca gūstā, bet pēc tam bija nosūtīts karot otrā pusē. Grūts liktenis un dzīve, bet viņš vienmēr bija gan labestīgs, gan raksturā stingrs. Bērnībā es daudz laika pavadīju kopā ar vecotēvu. Viņš strādāja Liepājas Sarkanajā metalurgā maiņu darbā, un es gaidīju tos brīžus, kad kaut ko darījām kopā.

Viņš daudz nodarbojās ar mani un maniem brālēniem. Vecamtēvam bija vecs motocikls ar blakusvāģi, un mums ar to notika izbraucieni. Gājām ekspedīcijās. Kaut vai līdz mežam, bet ļoti gatavojāmies, līdzi bija zaptsūdens un sviestmaizes, un man tas likās ļoti tālu.

Vācām zarus, būvējām zaru būdu, un vecaistēvs mums mācīja, kā izdzīvot mežā.

Mana mamma visu mūžu bija ciparu cilvēks – ļoti laba finansiste, pieprasīta grāmatvede. Bet tās bija nebeidzamas bilances un atskaites, un man likās tik sausi! Ar tēvu mamma izšķīrās, kad man bija trīs gadi, tāpēc par tēvu neko daudz neatceros. Pēc tam mums attiecības vairs neizveidojās. Bija viena reize, kad viņš pēkšņi parādījās, – tas bija manā devītās klases izlaidumā. Man bija pusaudža vecums, iekšējie protesti – tik daudzus gadus nebiju tev vajadzīga, un tagad tu pēkšņi uzrodies! Es tēvam nedevu iespēju. Un tagad viņš jau ir miris.

– Parasti tēva trūkums atstāj daudz neatbildētu jautājumu.

– Varbūt tāpēc manā dzīvē tik liela nozīme bija vecamtēvam. Viņš man iemācīja gan naglu iedzīt, gan zupu izvārīt, gan māju tīrīt. Un galveno, ko es mēģinu mācīt arī saviem bērniem, – ka nedrīkst čīkstēt par katru sīkumu. Es bērnībā neraudāju par katru zilumu. Jātiek galā un jāiet tālāk. Un, ja kaut ko esi iesācis, tad jāpabeidz. Tas noteikti ir vecātēva nopelns.

– Kā jums izdodas to iemācīt saviem bērniem?

– Mājās noteikti neesmu ģenerāle, esmu daudz demokrātiskāka. Domāju, ka mani bērni ir krietni un labi cilvēki. Meita tikko uzsākusi studijas Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju programmā, dēls mācās 10. klasē

– Bērni kādreiz ir pārmetuši, ka jums viņiem nepietiek laika vai uzmanības?

– Nē, ģimene mani saprot un atbalsta, arī tad, kad man ir komandējumi vai vēlu atbraucu mājās no tālajiem cietumiem. Un žēlo, ja redz, ka eju uz pilnu klapi.

– Vīrietim ne pārāk patīk, ja sieviete viņu komandē. Kā ļaut vīrietim laulībā saglabāt pašcieņu, ja jūs esat ģenerāle un turklāt liela priekšniece?

– Man rit jau divdesmit sestais gads dienestā, un es apzinos, ka tas uzliek savu zīmogu. Palīdz tas, ka mans vīrs Sergejs pats ir dienējis un bijis vadītājs Ugunsdzēsības un glābšanas dienestā Jūrmalā. Un viņš man nekad neko par darbu nav pārmetis.

Ļoti vienkārši – mājās cenšos būt es pati un būt sieviete, jo kur tad vēl es tāda būšu! Man jau tā mājas dzīve ir ekstra

Brīvdienās maksimāli cenšos kompensēt laiku, ko atņemu ģimenei – gatavoju mājas ēdienu, kopā dodamies pastaigā vai izbraucienā. Un darbdienu vakaros kopā sēžam pie vakariņu galda un pārrunājam, kā katram ir gājis.

– Kurš ģimenē parasti pieņem lēmumus?

– Lai arī man gribētos to darīt, mēģinu vismaz radīt iespaidu, ka mēs to esam pieņēmuši kopā. Reizēm apzināti vai neapzināti ieslēdzu šaubas un ļauju ģimenei izlemt.

– Kad satikāties, jūsu vīrs bija jauns ugunsdzēsējs. Kā jūs iepazināties – viņš jūs romantiski iznesa no degošas mājas?

– Nē, viņš jau tolaik bija vadītājs, un pie viņa strādāja mana mamma, kas mūs arī iepazīstināja. Biju tikko beigusi universitāti un sākusi strādāt par pirmo klašu skolotāju. Vairāku gadu garumā pat neapjautu, ka starp mums kaut kas varētu veidoties. Sergejs to darīja tā filigrāni un gudri. Viņš pēc horoskopa ir Lauva, un man pēc tam bija sajūta, ka viņš ar mani spēlējies kā ar tādu pelīti, ar ķepu maigi pieturot, lai neaizskrien par tālu. 

– Vīrietim jābūt ļoti stipram, lai viņam blakus varētu pastāvēt spēcīga sieviete.

– Varu nosaukt divas lietas, ar ko viņš mani paņēma. Ar vīrišķību – tas ir mans priekšstats par īstu vīrieti, kuram blakus varu justies kā aiz stipras sienas. Otrs – patiesa labestība.

Daudz esmu domājusi par to, ka nebūtu varējusi sevi tā realizēt, ja man blakus būtu kāds cits.

Vīrs man ļāva mācīties, vienmēr atbalstīja. Vadāja bērnus uz bērnudārzu un skolu. Man nebija vienmēr jāiespringst par to, vai mājās ir maize un piens, es zināju – ja vajadzēs, vīrs jau būs nomizojis kartupeļus vai uzvārījis buljonu, man atliks vien piemest garšvielas.

– Rudenī presē bija ziņa, ka esat bagātākā no ģenerāļiem. Ko jums nozīmē nauda?

– Katru gadu komisija izvērtē iestāžu vadītājus, un mani divus gadus pēc kārtas novērtēja ar atzīmi izcili. Vadītājiem, kas saņēma tādu atzīmi, tika izmaksāta motivējošā prēmija. Un vēl tajā gadā gandrīz visiem Tieslietu ministrijas darbiniekiem bija noteikta piemaksa.

Bet es jau sev pati algu nenosaku un prēmijas neprasu!

Patiesībā es uz rokas saņemu 2400 eiro lielu algu, man šogad nav nekādu piemaksu un prēmiju, un nedomāju, ka īpaši lielas iestādes vadītājam tas ir daudz. Uzskatu, ka bija negodīgi sabiedrībai mani tā parādīt. Naudai manā dzīvē nekad nav bijusi liela nozīme. Lai arī apzinos, ka man ir divi bērni, kas jāatbalsta, un vīrs izdienas pensionārs.

– Gribu jums pajautāt par sievišķīgo dzīves pusi – puķes, kleitas, vīns ar draudzenēm? Ir arī tas?

– Kad ir laiks, man ļoti patīk ar ģimeni paceļot. Mēs ar vīru apzināmies, ka bērni pašlaik ir tādā vecumā, kad mums iespējami vairāk jāiedod priekšstati par pasauli, par kultūru un vēsturi. Kā tāda ceļamaize. Jā, man ir arī puķes. Nav vairs lielā dārza, kāds bija agrāk, tomēr ir puķu dobes, podi un kastes. Esmu aizrāvusies ar hortenzijām.

– Kad vakarā aizverat aiz sevis pārvaldes durvis, vai jums izdodas nenest darba problēmas uz mājām?

– Tas nav iespējams. Lai atslēgtos, cenšos ar ģimeni kaut kur aizbraukt, pastaigāt mežā. Bet paiet brīdis, un atkal pieķeru pati sevi, ka domāju par darbu. Tā tas pēdējā laikā notiek.

Bieži domāju par to, cik liela vērtība ir cilvēki, kas strādā cietumos.

Darbs cietumā ir viena no smagākajām profesijām pasaulē, un tas bieži vien paliek nepamanīts un nenovērtēts. Varu tikai apbrīnot šos cilvēkus, un viņu kalpošana šai valstij ir ļoti nozīmīga. Ja to nepasaka citi, tad es to pasaku.

Ilonas Spures pieturzīmes

  • Dzimusi 1970. gada 5. februārī Jūrmalā.
  • Mācījusies Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas institūtā un Pedagoģijas fakultātē.
  • Pirmais darbs – pirmo klašu skolotāja Jūrmalas 4. vidusskolā.
  • Pirms 26 gadiem nonākusi Ieslodzījuma vietu sistēmā, vispirms strādājusi par Mācību metodiskā centra inspektori, vēlāk vadījusi Ieslodzījuma vietu pārvaldes Resocializācijas dienestu.
  • No 2013. gada 18. jūlija – Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece.
  • 2017. gada 16. maijā piešķirta speciālā dienesta pakāpe: ģenerāle.
  • Par darba pienākumu priekšzīmīgu un pašaizliedzīgu pildīšanu apbalvota 32 reizes.
  • Precējusies, divu bērnu mamma.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs