Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Jānis Dreiblats
Jānis Dreiblats (dzimis 1940. gada 12. februārī) ir aktieris, kuram dzīvē nav trūcis dramatisma. Tikko pusotru gadu vecs viņš, kā pats mēdz teikt, devās savā pirmajā garajā ārzemju ceļojumā – uz Sibīriju. Bet pusgadsimtu vēlāk, kad viņš atgriezās no Rīgas, Kultūras ministrijā apstiprināts par Liepājas teātra direktoru, pretī brauca tanki – bija 1991. gada janvāris. Un direktors viņš bija laikos, kad mainījās valstis, bruka ekonomika un arī kultūra.
Iespējams, ka tieši tāpēc Jānis Dreiblats nekad nav “plēsis kaislības” uz skatuves.Viņš pieder pie tiem latviešu aktieriem, kurus Lilija Dzene savulaik dēvēja par “kalsnajiem džentlmeņiem ar skeptisko smīnu”, bet Oļģerts Kroders teica: “Viņi ir par gudru, lai būtu īsti labi aktieri, jo kad jāver sevi vaļā, nodomā – ko es tā ākstīšos”. Tāpēc vinnēja tie režisori, kas Jēnim – kā viņš no laika gala dēvēts teātrī – lika darīt tieši otrādi. Visiem spēkiem slēpt, ko varonis jūt – un tā pie Krodera tapa Jāņa Dreiblata lieliskās Čehova lomas. Dakteris Dorns “Kaijā” (1987), sevī noslēdzies, lai nejustu citu sāpes un savu nespēju viņiem palīdzēt. Cits dakteris – Čebutikins“Trīs māsās” (2001), kā tāds izdzīvojis un novecojisTuzenbahs sēdēja, aiz avīzes noslēpies, un ar skatienu vien sargāja un loloja mīlētās sievietes meitas.
Citi lasa
Nauris Klētnieks Dīrenmata lugā “Spēlēsim Strindbergu” (1982) padarīja Dreiblata Edgaru par pilnīgi mehānisku cilvēku, mašīnu, kurai jūtu nav, un tā tad lūza un deformējās ar griezīgu šņirkstoņu. Toties Valdis Lūriņš lika “ākstīties” – un aiz ģeķa maskas noslēpies, Dreiblats ļāva vaļu temperamentam un fantāzijai.Kā viņa klaču taša Pēterene Janševska “Precību viesulī” (2000) vecas meitas klīrībā ar visu sirdi metās citu dzīves aprunāšanā un iestellēšanā! Bet Lūriņa un Hašeka “Šveikā” (1986), kas bija vistiešākais Atmodas vēstnesis, Dreiblata Francis Jozefs, ordeņiem apkāries, šķindēdams brauca ratiņkrēslā un marasmātiķa laimē priecājās, cik draudzīgi viņa impērijā sadzīvo tautas un ļaudis.
Aktieris jau patiesībā var nospēlēt tikai to, kas ir viņā pašā. Raiņa luga “Indulis un Ārija” ir savdabīgs ietvars Jāņa Dreiblata aktiera darbam. Uģis – Indulim uzticīgs līdz nāvei – ir viena no Jēņa pirmajām lomām (1965), Liepājas teātrī ienākot. Vecais Valters Sergeja Zemļanska bezvārdu izrādē (2014), krietnais Ārijas sargs – viena no pēdējām, saspēlējoties ar pavisam jauniem aktieriem. Šajās lomās Jānis Dreiblats, man liekas, visvairāk ir viņš pats – uzticams un krietns.
