Ričards Andersons 26 gadu vecumā atgriezās pie skolotājas mācīties ķīmiju – šodien viņa uzņēmums ražo vairāk nekā 27 valstīs

Kad beidzāt Ķekavas vidusskolas devīto klasi, ķīmijas skolotāja Anna Vuškāne jums ielika knapu trijnieku. Pēc desmit gadiem meklējāt skolotāju un lūdzāt individuālas apmācības. Kāpēc?

Vajadzēja atsvaidzināt zināšanas. Mērķis bija skaidrs – jāsastrukturē nākamais darbs ķīmijas pasaulē.

Un kā nonācāt līdz AdBlue ražošanai?

Tad jāatgriežas 13–14 gadu vecumā, kad Latvijas izlase brīvajā cīņā manī rūdīja spītu un nepadošanos, lai kāds arī būtu pretinieks. Par to liels paldies Visvaldim Freidenfeldam.

Pēc vidusskolas sekoja augstskola, un 19 gadu vecumā uzsāku darbu Scania Latvia pie izcila vadītāja Ervīna Ārenta, tā bija vēl viena pamatīga skola. Tā kā man bija jārūpējas par Scania mārketingu Latvijā, priekšlaikus piekļuvu ražotāja jaunumiem un tad arī uzzināju par gaidāmo Scania jauno Euro4 modeli un to, ka būs tāds AdBlue (šķidrums, ko izmanto dīzeļdzinējos, lai samazinātu slāpekļa oksīda izmešus – red.).

Divdesmit četru gadu vecu- mā nolēmu pievērsties savam biznesam un nodibināju uz- ņēmumu, kas nodarbojās ar būvmateriālu piegādi un vēlāk arī būvniecību. Paralēli tapa starptautisko kravu pārvadāju- mu uzņēmums. Viss ļoti strauji attīstījās, un, kad man bija 26, autoparkam pievienojās pilnīgi jauna Scania Euro4. Tad atmi- ņā atausa tas, ko pirms gadiem biju lasījis par AdBlue.

Nu bija skaidrs, ka gribu arī šo biznesu, nopirku dažas oriģinālās AdBlue kannas, piezvanīju uz norādītajiem kontaktiem un veicu pasūtījumu pilnai fūrei – 24 tonnām ar AdBlue. Pēc trim dienām atbrauca puisis no Nīderlandes un jautāja, vai negribu būt viņu pārstāvis Baltijā. Tā kļuvu par ķīmijas milža Univar meitasuzņēmuma Dureal pārstāvi Baltijā un nodibināju uzņēmumu CrossChem. Pēc gada Dureal tika pārdots, mēs migrējām no viena piegādātāja pie cita, kamēr nonācu pie domas – jāsāk ražot pašiem. Tad arī atgriezos pie savas pamatskolas ķīmijas skolotājas… 2008. gadā plosījās ekonomiskā krīze, starptautiskajiem kravu pārvadājumiem, tāpat kā būvniecībai, klājās grūti, tāpēc tika pieņemts lēmums koncentrēties uz CrossChem un AdBlue. Un tā 2009. gadā starp Ziemassvētkiem un Jaungadu tika pabeigta Vācijā ražotās iekārtas montāža un CrossChem kļuva par AdBlue ražotāju Latvijā. Man tobrīd bija 29…

Dibinot uzņēmumu, esat visu pārdevis.

Lai atvērtu pirmo AdBlue ražotni, vajadzēja tiem laikiem milzīgus līdzekļus, bija jāpārdod visi iepriekš saģenerētie aktīvi, netika žēlots nekas. Lai realizētu ideju, bija jāekonomē praktiski visur.

2008. gada krīze uzlika papildu slodzi, nācās sagrupēties pilnīgi jaunam biznesam – ķīmijas ražošana prasa augstu darba drošību, daudz atļauju un dokumentu, tas nebūt nebija viegli. Ļoti palīdzēja ģimenes spēks un atbalsts.

Man sieva ir juriste, kas pieslēdzās lietvedībai un kādu laiku vadīja biroju, mamma uzņēmās rūpes par noliktavu, vēlāk komandai pieslēdzās arī brālis, kurš tagad aktīvi darbojas eksportā.

Būtībā – ģimenes uzņēmums.

Sākumā visi bijām iekšā, jo kādā brīdī pieslē- dzās arī tēvs, bet tagad esam pilnīgi transformējušies, esam starptautisks uzņēmuma ar vēlmi pierādīt, ka Latvija var.

Tas bija riskants pasākums.

Atskatoties tagad jāsaka, ka ļoti, bet es pat nepieļāvu iespēju, ka var neizdoties. Bija jāstrādā praktiski septiņas dienas nedēļā. Tā kā ierasti ceļos piecos no rīta un sāku darboties, man nereti sanāk divas pilnas darba dienas vienas laikā. Tieši tā varu paveikt vairāk nekā citi.

Tiklīdz paši sākām ražot, fokusējos uz tuvējo maksātspējīgo Skandināviju, meklēju klientus tur. Gan tad, gan tagad praktiski nekāpju ārā no lidmašīnas.

2010. gadā parādījās doma atvērt filiāli Krievijā, jo tuvākajā laikā tur bija paredzēts ieviest Euro4. Nodibināju uzņēmumu, atvēru noliktavu, pieņēmu darbiniekus, bet Euro4 norma, kas prasa AdBlue lietošanu, netika ieviesta vēl pat 2012. gadā. Tā kā uzņēmuma un darbinieku uzturēšanas izmaksas bija lielas, šim projektam bija jāpieliek punkts.

2013. gada oktobrī, kad meita gāja bērnudārzā, bet puikam bija astoņi mēneši, iekāpu lidmašīnā un ar visu ģimeni aizlidoju uz Austrāliju, kur mums bija daži klienti. Doma – izveidot ar viņiem pirmo AdBlue ražošanu ārpus Latvijas. Pēc tam bija Japānas un Honkongas ražotnes, rūpnīcu tīkls sāka plesties pa visu pasauli.

Mēs Latvijā izveidojām jaunu, efektīvu AdBlue ražošanas iekārtu – CrossLine – un tagad sešu mēnešu laikā varam atvērt sertificētu AdBlue ražotni jebkurā pasaules nostūrī.

Tagad mums ir 27 AdBlue ražotnes, lieliem soļiem ejam uz priekšu, lai Latvijas uzņēmuma vārds parādītos arvien jaunās valstīs.

Turkmenistāna – ļoti interesanta izvēle.

Likās neiespējami, bet mums tas izdevās. Ašhabadā ir rūpnīca, pieejamas izejvielas, ražošanas un darbaspēka izmaksas ir salīdzinoši zemas, bet blakus milzīgi tirgi – Uzbekistāna un citi. No mūsu ražotnes redzu kalnus Irānā, ko bumboja amerikāņi.

Jums ir rūpnīca arī Ukrainā, Makarovā pie Kijivas.

Kopš 2021. gada ražojam AdBlue Ukrainā.

2023. gada 1. janvārī mūsu rūpnīca tika saspridzināta, bet mēs piecu mēnešu laikā atjaunojām gan ēku, gan visas iekārtas. Tagad atkal ražojam un apgādājam klientus. Ukrainā mums ir vairāk nekā 1000 CrossChem AdBlue uzpildes staciju, kaut ik pa laikam saņemu ziņas, ka vienu vai vairākas naktī esam zaudējuši.

Cenšamies tās atjaunot. Mums ir milzīga pieredze, kā strādāt šādos apstākļos, ļoti ceru, ka Latvijā tā nebūs jāpielieto.

Ukrainas stacijas izmanto arī kara tehnika?

Ugunsdzēsēji, medicīniskais personāls. Esmu pārliecināts, ka tās izmanto arī liela daļa aizsardzības tehnikas. Karadarbībā iesaistīts liels daudzums vieglo automašīnu. Tām tāpat pēc noteikta laika iedegas lampiņa – ielej AdBlue.

Cik jums Ukrainā darbinieku?

Tie ļoti rotē, pašlaik pamatā strādā sievietes, jo praktiski nav vīriešu. Mūsu direktors visu laiku ir gatavībā, ka viņu var iesaukt, dažkārt nonākam absurdā situācijā, ka mūsu šoferīši, vedot preci klientiem, tiek izrauti no mašīnām un aizsūtīti uz fronti.

Jūs esat ideālists, vai visa pamatā – labs aprēķins?

Visam apakšā ir aprēķins. No 2021. gada esam NASDAQ biržā, un tas uzliek papildu pienākumus investoru priekšā.

Sadarbību ar biržu noteikti vērtēju pozitīvi, tā ļoti palīdz sakārtot uzņēmumu iekšējos un ārējos procesus. No ģimenes uzņēmuma esam kļuvuši par starptautiskiem standartiem atbilstošu. Varu ieteikt visiem uzņēmumiem, kas vēlas augt un attīstīties starptautiskā arēnā, šo pieredzi iegūt.

Protams, ģeopolitika mums nenāk par labu, jo padsmit gadu izejvielu piegāde bija no Krievijas. Tagad – Tuvie Austrumi, Āzija.

CrossChem būtība – importējam ķīmiskās preces lielos apjomos un no tām vai nu ražojam jaunas, vai sakomplektējam tādā veidā, lai piegādātu pārtikas, nepārtikas un citiem ražotājiem. Darām visu, lai būtu spējīgi kvalitatīvi un pareizi strādāt ar ķīmiskiem produktiem. Ar šo pieredzi dalāmies ar visiem saviem meitasuzņēmumiem.

Ķīmija un zaļais kurss šķiet nesavienojami jēdzieni.

Ir dažādas ķīmijas. Mēģinām pieturēties pie tām, kas cilvēkiem ļaunu nedara. AdBlue rodas no dabasgāzes, kas tiek pārstrādāta amonjakā un pēc tam karbamīdā, mēs savukārt to pārstrādājam AdBlue un nogādājam līdz patērētājiem, kuri ar tā palīdzību neitralizē slāpekļa oksīdus – vienu no skābā lietus avotiem, kas rodas, sadedzinot fosilo degvielu. Tādējādi varam apgalvot, ka ar mūsu produkta palīdzību vidi ap mums padarām tīrāku un zaļāku.

Cik litru AdBlue esat saražojis?

Mēs tos vairs neskaitām, varu tik pačukstēt, ka ik mēnesi saražojam vairāk nekā 40 miljonus litru.

Un kā ar ķīmijas atkritumiem?

To praktiski nav. Ja gada griezumā ir pāris tonnas, tās tiek atdotas utilizētājiem. Pamatā mums ir bezatkritumu ražošana.

Uzņēmumā ir speciālists, kurš pārvalda darba un vides drošības riskus. Tas nav ķeksim, jo pie mums ir daudz dažādu ķīmisko vielu, ar kurām jāapietas ļoti rūpīgi.

Mums ir pašiem sava akreditēta laboratorija, kas veic ienākošo, izejošo izejvielu kvalitātes kontroli, kā arī nodrošina kontroli visiem mūsu saražotajiem produktiem.

Kopumā uzņēmumā ir daudz diplomētu speciālistu ar padziļinātām zināšanām ķīmijā, cenšamies izmantot jebkuru iespēju sadarboties ar jauniem perspektīviem cilvēkiem, kas vēlas strādāt un augt kopā ar mūsu uzņēmumu.

Baltijā šajā profilā esat vienīgie?

Varu droši apgalvot, ka esam pasaulē lielākais neatkarīgais AdBlue ražotājs ar plašāko ražotņu tīklu. Latvija ir maza valsts un pat Baltijas līmenī ar vienu ražotni būtu pietiekami, bet mēs priecājamies par veselīgu konkurenci, ja tāda ir.

Jūs biedē elektroauto?

Nē, pasažieru transports nav liels klients. Pat ja visi vieglie pāries uz elektrību, mēs to stipri nesajutīsim. Visa spectehnika – kuģi, lokomotīves u. c. – darbojas ne desmit, bet 20–30 gadu, un pat šodien saražotai tehnikai mūsu produktus vajadzēs vēl ilgi.

Kas varētu būt nākamais produkts pēc AdBlue?

AdBlue absolūti vairs nav galvenais pro- dukts – uzņēmuma kapacitātē tas aizņem mazāk nekā pusi. Mums tagad ir vairāk nekā 500 dažādu produktu.

Cik tuvu esat tam, lai uzbūvētu miljardu vērtu uzņēmumu?

Mērķis ir līdz 2030. gadam panākt, lai mums būtu 40 rūpnīcas. Eju uz to, lai katru gadu pasaulē parādītos trīs vai četras jaunas CrossChem ražotnes un mūsu izejvielu patēriņš augtu. Esam jau pietiekami lieli un varam sākt domāt par savas izejvielas ražošanu.

Tikko ieguldījām 700 000 eiro kannu ražošanas iekārtā. Varējām ieekonomēt, pērkot ķīniešu iekārtas, bet palikām pie pārbaudīta Eiropas ražotāja. Kannu ražošanai izmantosim otrreizējās izejvielas, faktiski veco pārstrādāto plastmasu, tā vēl vairāk mazināsim ietekmi uz vidi.

Vairāk nekā pusmiljonu ieguldījām uzņēmuma pārvaldes un vadības sistēmā. No 1. septembra esam pilnībā pārgājuši uz elektroniskiem doku- mentiem gan lietvedībā gan grāmatvedībā.

Uzņēmums pilnībā pieder Latvijas kapitālam. Šogad konsolidējāt CrossChem grupas pārvaldi 100 % savā valdījumā.

Tas bija salīdzinoši ilgs ceļš. 2010. gadā, kad startēju Krievijā, iepazinos ar sakarīgu Latvijā dzimušu puisi, kurš tagad praktiski visu laiku dzīvo un strādā Krievijā. Līdz 2025. gadam bijām kopā, bet ne viņam, ne arī man šo sadarbību nebija viegli skaidrot finanšu organizācijām un sadarbības partneriem, tāpēc pieņēmām grūtu lēmumu, nonācām līdz pārdošanas cenai, kas pieņemama abām pusēm. Tagad esmu palicis vienīgais 100 % CrossChem īpašnieks.

Iegādājoties otra līdzīpašnieka daļas, izmantojāt 1,6 miljonu eiro bankas aizdevumu, turklāt ar Altum garantiju.

Darījuma summa bija lielāka, bet tas bija nepieciešams, lai nokārtotu saistības.

Kāds bijis lielākais aplauziens dzīvē?

Tie ir visu laiku. Man attiecībās ļoti imponē partnerība, kad ir cilvēki, ar kuriem var veidot biznesu un kuriem patīk strādāt ar mani. Ir bijuši nepatīkami mirkļi. 2008. gadā šķīros ar vienu no partneriem. Līdz tam bijām kā brāļi, bet puisis pēc šķiršanās ātri pārmeta kažoku un sāka tiešā veidā konkurēt ar mani. Kāds kuram šodien rezultāts, lai spriež citi. Vispār man nepatīk šķirties ar cilvēkiem, kur nu vēl – partneriem.

Jūs esat veiksminieks?

Var jau teikt, ka veiksminieks, – biju pareizajā laikā Scania, sadzirdēju to, ko vajag. Nopirkām mašīnu, kurā bija AdBlue. Bet viss ir nopelnīts ar darbu. Veiksme ir paralēls process. Darot visdrīzāk kāda veiksme uzspīdēs.

Nekāda plāna jau sākumā nebija. Izmantojām iespēju, neļāvām tai paslīdēt garām. Pie tāda principa cenšos pieturēties arī šobrīd. Ja no kolēģa vai tirgus parādās kāda iniciatīva, mēģinām izvērt tās racionalitāti. Ja ir, ejam avantūrā iekšā.

Kas šobrīd ir Latvijas biznesa vides lielākais absurds?

Man šķiet, ka Latvijas lielākās galvassāpes esam mēs paši. Salīdzinājumam – lietuviešiem ir lielāka atbildība un patrio- tisms. Leitim leitis ir tuvāks nekā latvietim latvietis. Lai mēs būtu stiprāki, reāli būtu nepieciešama lielāka kopība. Dažādos klubos – eksportētāju asociācijā, Aurum biznesa klubā – sāc saprast, ka ir cilvēki, kuriem galvenais nav princips – tikai man, man… Viņi grib panākt, lai Latvijas saimnieciskā darbība ceļ valsti augšā. Mūsu uzņēmums gada griezumā nodokļos valsts kasē maksā miljonus, un tad redzi, kā nauda valsts līmenī tiek ekspluatēta… Tu kā uzņēmējs saproti vērtību miljonam, desmit miljoniem, kādu pienesumu tas var radīt. Bet, kad redzi, kā to nolaiž podā, iekšā viss sagriežas.

Kāda vella pēc Latvija nav spējīga realizēties kā veiksmīga valsts?

Katru gadu budžets ir ar deficītu, normāla prakse – katru gadu aizņemties. Ja uzņēmējiem šādi būtu jāstrādā, krusts pāri. Bet valstij tas ir normāli. Man tas šķiet absurdi.

Vai jums ir dzīve ārpus CrossChem?

No cilvēkiem ik pa laikam dzirdu – tā strādājot, var sadegt. Bet kā var sadegt, ja tu dari to, kas patīk. Sadegt var tad, ja tev nepatīk. Man katru dienu ir izaicinājumi. Ar foršiem cilvēkiem vari ko izdomāt izveidot. Neredzu nekādas noguruma pazīmes, baudīšu to, cik vien būs iespēja.

Kur noķerat līdzsvaru un gandarījumu?

Brīdī, kad ir atrasts kāds risinājums vai esi pārkāpis tam, kas vakar šķita neiespējams. Iedomājieties – tev nozog 800 000 eiro cilvēks, kurš strādāja pie tevis 13 gadu. Esi bijis pret viņu atklāts kā pret vienu no ģimenes, un tevi piečakarē. Domā – kā tu tagad pret cilvēkiem izturēsies. Tas uzaudzē ādu, liedz būt tik atklātam pret citiem. Tu dabū pa muti, bet tas tevi arī audzina.

Japānā pavadītais laiks man iemācīja fundamentālu likumu. Japāņi cilvēkus iedala četrās kategorijās. Pirmā ir samuraji – diplomāti, valsts pārstāvji, kuri dzīvi velta, lai citiem būtu labāk, bet paši nav bagāti. Otrā – zinātnieki, kuri strādā ar savu galvu citu labumam. Trešā – zemnieki, ceturtā – nabagi, kuri būtībā nav nabagi. Viņiem ir nauda, bet attieksme – visu man, man… Kamēr kārtīgs japānis tevi nav ierindojis kādā no šīm kastām, viņš savā mājā nelaidīs. Bet, ja saprot, ka neesi žipčiks, kuru interesē tikai paša labums, tad ir draudzība līdz nāvei.

Un jūs ierindoja…

Zinātnieku kastā.

Jūs esat godkārīgs?

Publiskā puse man ne pārāk iet pie sirds. Neesmu gatavs sēdēt mežā, patīk būt aktīvam, bet mans uzdevums nav apkārties ar ordeņiem un iet priekšējā līnijā. Labāk pastāstu par saviem kolēģiem, bez kuriem nekas nebūtu. Tas, ka Latvijā esam spējīgi izdomāt ko tādu, kas ļauj ražotnes sakopēt pa visu pasauli, protams, ir liels panākums.

Kas man ļauj tā strādāt?

Pirmkārt, sieva. Viņa pavardu tur superīgi. Viss sakārtots, bērni pieskatīti. Man ir tuvas attiecības ar bērniem, bet sieva nodrošina to, ka varu darbam atdoties simtprocentīgi. Otrs – komanda, mēs zinām, uz kuru pusi jāiet un kādi rezultāti jāsasniedz.

Kādreiz paceļat balsi?

Cenšos to nedarīt, bet mana balss ir gana skaļa. Gribu būt labi sadzirdams. Manas enerģijas izpausmes neliecina par mieramiku. Bet esmu pret lamām, pazemošanu. Pie mums puisis, kurš mazgā taru, ir tikpat svarīgs kā jebkurš direktors. Visu dienu mana kabineta durvis ir vaļā. Protams, kādreiz cenšos izrauties atvaļinājumā uz 3–4 dienām.

Ne nedēļu vai mēnesi…

Nē, pietiek ar trim dienām, un arī tajās neizslēdzu telefonu.

Kāpēc sieva jums tik ļoti palīdz?

Viens ebrejs reiz teica – gribu foršu omīti mazbērniem, sāc audzināt viņu no bērnības. Lindu pazīstu no smilškastes. Ķekavā dzīvoju vienā kāpņutelpā, viņa otrā. Trīspadsmit gados izveidojās mazas romantiskas attiecības. Kad man bija 18, kļuvām pāris. Pēc desmit gadiem apprecējāmies. Pirms dažām dienām mums bija 19 gadu kāzu jubileja.

Viņa mani jūt labāk nekā jebkurš cits. Es jūtu viņu. Mums brīžiem ir sinhronizētas domas. Pat nerunājot domājam par vienu un to pašu. Esam tāds komplekts, kur viens otru papildina un neļauj kļūt garlaicīgiem. Gudra man tā sieviete.

Meitai ir 18, puikam 13. Meita jau pateikusi, ka sevi redz šajā uzņēmumā, nevar sagaidīt, kad varēs sākt strādāt. Viņa saka – tēti, nedomā neko pārdot, es nākšu vadīt uzņēmumu.

Kas viņu vilina?

Meita redz mani. Šķiet, esmu viņai paraugs.

Būs konkurence.

Nevarētu teikt, ka es to negribu. Ar lielāko prieku izmantošu iespēju, kad kāds no ģimenes darīs ko uzņēmuma labā.

Kāds brīvajā cīņā bija jūsu mīļākais paņēmiens?

Neesmu klasisks cīkstonis, mana konfigurācija – 1,90 metri. Vectēvs bija cīkstonis, arī tētis, bet brāli nosūtīja uz džudo.

Esmu vairākkārtējs Latvijas čempions, bet izlase nav vienkāršs stāsts – treniņi bija divreiz dienā. Viens pats dzīvoju Ķekavā – mikroautobuss, tramvajs, Sporta akadēmija, vakarā ap desmitiem atpakaļ. Un tā cauru gadu. Tas iedeva dzīves duku, kad neesi gatavs pieņemt vārdu nē. Sportiska pieeja palīdz – ja ir konkurents, tas man ir papildu stimuls, kāpēc gribu uzvarēt. Un, ja parādās asins garša, laid tik mani klāt.

Kā ar sportu šobrīd?

Divreiz nedēļā ir spēka treniņi pie fizioterapeita. Sešus gadus spēlēju tenisu.

Sevi uzskatāt par bagātu cilvēku?

Vai to, kuram pielipis smilšu graudiņš, var nosaukt par smilšu cilvēku? Nauda nav bagātības rādītājs. Esmu bagāts ar ģimeni un cilvēkiem, ar kuriem kopā varu strādāt. Nauda nekad nav bijis pašmērķis. Šķiet, dažreiz tā traucē un mani maitā. Jo vairāk naudas, jo vairāk jādomā, ko ar to darīt. Sāk parādīties nevajadzīgas vēlmes. Naudai ir slikta īpašība – tā tevi sāk atslābināt. Bet to es negribu nekādā gadījumā.

RUBRIKU ATBALSTA