Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
29
-
1
-
0
-
2
-
0
-
3
-
0
-
Liela daļa mūsu sabiedrības, kā es, pusi dzīves ir nodzīvojuši Padomju Savienībā. Tolaik mēs nesapratām, kā tas ir, kad tev ir daudz naudas, māja, iespēja ceļot. Es pat nespēju aptvert, kā cilvēki vispār var nopirkt mašīnu, jo mēs ar mammu dzīvojām ārkārtīgi nabadzīgi. Kad mācījos 11. klasē, uz ķīmisko tīrītavu aiznesu savu ziemas mēteli un tur dzirdēju vārdus: «Vecas lupatas mēs nepieņemam.» Bet tas bija mans mētelis, kuru valkāju visu ziemu!
Padomju režīms daudzos, arī manī, izveidoja sapni būt turīgai, uzcelt savu māju, ceļot.
Tiklīdz tas bija iespējams, mēs metāmies mežonīgā kapitālisma okeānā un nežēlojām ne laiku, ne spēku, ne nervus, lai tiktu pie turības. Man bija savs bizness, kam pateicoties esmu bijusi 60 pasaules valstīs! Kopumā man bijušas sešas mājas. Vairākus gadus dzīvoju Ķīpsalā – triju stāvu un 270 kvadrātmetru plašā mājā. Bija mēneši, kad trešajā stāvā pat neuzkāpu… Atceroties šo laiku, varu teikt: zinu, kā tas ir, kad nevari apstāties, kad vajag vēl un vēl…
Pirms gandrīz 12 gadiem sākās globālā ekonomiskā krīze. Atceros savas izjūtas: šķita, ka viss slīd no rokām laukā, neko nevaru saturēt. Šobrīd daudzi jūtas līdzīgi: tu vari būt izcils menedžeris vai finansists, bet notiekošos procesus apturēt nevari. Sajūta ir baisa. Vēlāk pievienojās nožēla par to, ka neesmu bijusi kopā ar bērnu: vakaros būtu varējusi būt līdzās mīļajai meitiņai, nevis grābt to visu, kas tagad tāpat zūd. Šādos brīžos ļoti sāp. Sāp arī tāpēc, ka līdz ar naudu pazūd cilvēki. To, kurus uzskatīju par draugiem, pēkšņi vairs nebija blakus… Zaudējuma un nodevības sāpes ir ļoti smagas. Mani pārdzīvojumi rezultējās veģetatīvajā distonijā – pie reizes biju arī slima. Taču, lai cik banāli izklausītos, brīžos, kad ir visgrūtāk, tu nonāc pie galvenā pamatjautājuma: kas es esmu un kas patiesībā man šajā dzīvē ir jādara?
Laikā, kad biju viens vienīgs sāpju kamols, savā ceļā satiku cilvēkus, kurus varu saukt par skolotājiem. Viens no viņiem man ieteica padomāt, kāpēc tas, kas notiek, ir labi. Es par šiem vārdiem tā dusmojos! Jo – kas gan šajā bēdu ielejā var būt labs? Tomēr pēc laika to atradu. Sāku apzināties, ka, iespējams, daru to, kas man šajā dzīvē nav jādara, ka kļuvu par biznesmeni tikai tāpēc, lai piepildītu Padomju Savienības radītos vēlmju caurumus, bet, iespējams, īstais piepildījums man jāmeklē pilnīgi citur.
Vēlāk satiku cilvēku, kurš teica: «Uzdevums meklēt labo grūtajos brīžos ir pārāk vienkāršs. Padomā, kāpēc tev tas ir izdevīgi!» Atkal pirmajā brīdī šķita, kā var būt izdevīgi zaudēt mājas un cilvēkus. Kā?! Taču šis jautājums noveda pie tā, ka sāku apzināties – visu nevaru kontrolēt. Tā ir augstprātība domāt, ka vari.
Pašlaik esmu gājusi vēl tālāk un dzīvoju ar atziņu, ka drīkstu piedzīvot visu, ko piedzīvoju. Jā, es to drīkstu, un man nav sevi jāšausta. Tieši smagie brīži mani ir aizveduši turp, kur man bija jānokļūst. Gan būdama biznesmene, gan vēlāk kultūras ministre, ar daudz ko tiku galā, taču darbs nesniedza prieku. Šobrīd vadu fondu Viegli, tas ir misijas darbs, kas raisa manī gan prieku, gan milzīgu gandarījumu.
Iepriekš dzīvoju iluzoru dzīvi.
Šampanieša un pērļu periodā pat nepamanīju cilvēkus, kam biju svarīga, taču tieši viņi man pasniedza roku, kad paliku bez naudas un veselības.
Vairs neesmu atgriezusies mirdzošo briljantu dzīvesveidā un jūtos brīnišķīgi – šābrīža dzīve man patīk labāk, jo esmu priecīga pati par sevi. Pašlaik mitinos 60 kvadrātmetru dzīvoklī un jūtos ļoti labi, apzinos, kas man patiešām ir vajadzīgs. Tas attiecas arī uz kleitu un kurpju skaitu… Bet, protams, tagad man vairs nav jāsadzīvo ar sabiedrības spiedienu, kādu izjutu, būdama kultūras ministres amatā. Patiesībā šī pandēmija visai cilvēcei atgādina, ka mums ir jādzīvo un jādomā zaļāk. Bet tas nav iespējams arī bez ekoloģiskām attiecībām, kad cits citu, tostarp politiķus, nevērtējam pēc izskata. Ja nesapratīsim, ka nākotne var pastāvēt tikai ekoloģiskās attiecībās, cilvēce piedzīvos nākamo triecienu. Nedari otram to, ko negribi, lai dara tev, – šis princips pastāv arī dabā.
Runājot par sava dzīves ceļa atrašanu, katrai novēlu padomāt par to, kas rada prieku. Jo, kā saka Imants Ziedonis, – ir jādzīvo no patikšanas uz patikšanu. Un, pat ja ir izmisums, jāraugās, vai savās domās barojam melno vai balto vilku. Jo domām ir liels spēks! Lai sevī vairotu cerību, svarīgi paturēt prātā to, ka pēc sliktiem laikiem vienmēr nāk labie.
