Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2012. gada 17. numurā.
Dienišķais autobuss
«Jubilejā man visi vēlēja, lai tagad, kad dēli izauguši, es beidzot atļaujos dzīvot sev. Bet ko nozīmē – dzīvot sev? Priecājos, ka beidzot man ir laiks mierīgi palasīt, padomāt, noskatīties filmas, taču esmu tikpat priecīga, kad zēni atbrauc. Atteicos no darba, ko piedāvāja, jo pie manis dzīvoja mazbērni un dēls ar vedeklu. Tāda būšu līdz mūža galam – gādāšu par ģimeni un vienlaikus dzīvošu sev. Par to daudz domāju un secināju, ka dzīve sev man jau visu laiku ir bijusi un ir – teātrī. Tas ir mans piepildījums.
Ja kaut ko lūdzu saviem sargeņģeļiem, tad tā ir harmonija…
Ceļu no Rīgas uz Bausku un atpakaļ mēroju ar satiksmes autobusu. Nespēju izstāstīt tās izjūtas, kādas piedzīvoju ceļā. Es vienkārši sēžu, un tad ap mani tāds kā kupoliņš aizveras. Sajūta ir tik dīvaina – es nedomāju neko. Kad ir lieli kreņķi, kad jūtu, ka tā stīga manī draud pārtrūkt, it kā sargeņģelis pasargā – šķiet, kāds iedod atelpu. Ir rīti, kad braucu un zinu: priekšā briesmīga diena – divi mēģinājumi un izrāde, mājās būšu vēlā naktī, jāmācās teksts, jau esmu paņēmusi rokā eksemplāru un pēkšņi attopos, ka uz kādu laiku esmu atslēgusies. Taču ne miegā, tādā kā pussnaudā, kad kāds it kā saka: atvelc elpu! Šādi brīži vēl gadās mājas dārza nojumītē. To puiši uzbūvēja. Tā ir mana vieta, kur bieži sēžu tāpat vien vai ar grāmatu. Viendien domāju: ko gan kaimiņš tik pacietīgi labo? Kaļ un kaļ. Pēkšņi paceļu acis – dzenis kaļ ābelē. Pilsētas vidū!
Man ļoti patīk dzīvot Bauskā. Tik ļoti patīk, ka nav par grūtu braukāt uz Rīgu. Kaut dažkārt pēc izrādes ar pēdējo autobusu atbraucu, kamēr atnāku, ir jau pāri vieniem naktī. Bet tas gaiss, noskaņa… Kad atgriezos atgūtajās tēva mājās, baušķenieki sākumā izturējās nogaidoši. Tas mani pārsteidza, bet nu esmu pieņemta pa īstam.»
Postītā dzimta
«Uzaugu mājā, kurā dzīvoja arī Uldis Dumpis. Atceros, gājām pie viņa mammas skatīties televizoru, jo mums tā nebija. Bērnībā biju ļoti emocionāla.
Stundām raudāju pie krāsns, kad mamma ar papu gāja uz mēģinājumu.
Un viņiem bija jāņem mani līdzi. Aukstajā kultūras nama zālē mani auklēja visi pēc kārtas. Reizēm aizmigu kādam klēpī.
Līdz sešpadsmit gadu vecumam pilnīgi neko nezināju par savas dzimtas vēsturi. Kad man sāka stāstīt, sapratu arī to, kāpēc man ar brāli ir trīspadsmit gadu starpība. Gunāriņš piedzima pirms Sibīrijas, kur no Litenes izsūtīja tēvu, Latvijas armijas virsnieku, bet es – pēc viņa atgriešanās.
Mans paps vienmēr bijis nepieradināmais, jau sešpadsmit gados aizlaidās no mājām par kuģa puiku. Mana mīļā memmīte, kā saucu papa mammu, – tikai pēc mēneša saņēma kartīti no Amsterdamas. Kad viņš tomēr atkūlās mājās, jo uz kuģiem nepatika, tad memmītes brāļi – trīs Latvijas armijas pulkveži Ceplīši – paņēma puiku aiz čupra un aizveda uz armiju. Taču viņam tur patika. Ja būtu palikusi brīva Latvija… Bet tā nenotika, tēvu aizveda uz Sibīriju. Nāca pakaļ arī mammai ar mazo Gunāriņu. Viņus izglāba mammas klasesbiedrs, kas bija kopā ar čekistiem. Viņš pateica: tā nav Kugrēna, tā ir mana klasesbiedrene Velta Ūdre, viņa pat nav precējusies! Protams, tas cilvēks, nosaucot mammu pirmslaulības uzvārdā, meloja, jo zināja, kā sieva viņa ir. Mamma atcerējās: ja tobrīd Gunāriņš blakus istabā būtu ieraudājies, būtu cauri, meli atklātos. Vācu laikā mammu izsauca uz intendantūru un pajautāja: vai jūs kāds cilvēks ir izglābis no izvešanas? Viņa teica: jā! Redz, cik ātri nāk atpakaļ labie darbi…
Bet ne jau tikai papu paņēma, mūsu dzimtu izpostīja.
Uz Sibīriju aizveda tēva māsas vīru – aizsargu instruktoru –, un Vairītes tante palika viena ar trim maziem bērniem. Kas notika ar pulkvežiem Ceplīšiem? Edvardonkulis nošāvās. Otra versija ir, ka viņš noindējās. Bet viņš, krieviem ienākot, izdarīja pašnāvību un guļ Brāļu kapos. Rūdolfonkulis bija kopā ar tiem virsniekiem, kurus aizveda uz Maskavu it kā uz mācībām. Kad pirmo reizi pavērās iespēja tikt pie arhīviem Krievijā, noskaidrojās, ka viņa vārds ir nošauto sarakstā. Trešais brālis – Jāņonkulis – kaut kādā veidā aizbēga un nokļuva Dānijā. Padomju laikā viņa dēls atbrauca uz Latviju. Mans opaps – vecais Jēkabs Kugrēns, ko neesmu redzējusi, – pateica: ja krievi ienāks otrreiz, es to nepārdzīvošu. Un viņš tiešām nomira. Palika tikai sievietes un bērni.
Tēta vēstules, ko mamma saglabājusi, nesen parādīju saviem zēniem. Laikam muzejam tās jāaiznes, vēl neesmu izdomājusi. Es tās nespēju lasīt… Tur visu laiku atkārtojas: es darīšu visu, lai pie jums atgrieztos. Papu jau ievietoja nāvinieku kamerā, kur pameta tos, kas mira. Taču viņa draugs, kas strādāja virtuvē, pa kluso nesa mazgātas kartupeļu mizas. Un paps, ēzdams šīs mizas, izķepurojās. Bet viņš bija tik vārgs, ka nespēja būvēt dzelzceļu, tāpēc viņu norīkoja darbā sekretariātā. Mamma atcerējās, ka pirms Sibīrijas tēvam bijis ļoti slikts, knapi salasāms rokraksts. Lai izdzīvotu, viņš izveidoja kaligrāfisku rokrakstu. Pat mandolīnas pulciņā pieteicās. Brīnījos: vai tad tu proti spēlēt mandolīnu? Paps teica: nē, bet es strinkšķināju pa virsu stīgām, it kā spēlētu, un neizlēcu no ansambļa.
Kad tēvs laimīgā kārtā tika mājās, mamma uz stacijas perona viņu nepazina. Viņš svēra četrdesmit sešus kilogramus un no bada bija uzpūties kā balons.»
Plecu pie pleca
«Brālis un citi dzimtas bērni jau bija paaugušies, tāpēc es, raudulīgs un jutīgs meitēns, biju visu prieks un auklējums, piedzīvoju tikai mīlestību, labestību un mīļumu. Mēs visi ļoti turējāmies kopā un cits citam palīdzējām. Tāpēc tā izjūta, kas ir dzimta un mājas, man no bērnības saistās ar Bausku, kaut pēc tās dzīvojām Ventspilī un Aizkrauklē.
Mammai ļoti patika teātris, viņa bija beigusi leģendāros Zeltmata vadītos dramatiskos kursus. Bauskā Velta Kugrēna Muzikāli dramatiskā Tautas teātrī spēlēja skaistas lomas, ko es lieliski atceros, – Spīdolu «Lāčplēsī», Baibiņu lugā «Pūt, vējiņi!». Paps sāka iet viņai līdzi uz mēģinājumiem un kļuva par režisoru! Viņam bija apbrīnojams organizatora talants. Raimonds Kugrēns uzveda tikai lielus uzvedumus. Atceros, kā Bauskas estrādē viņš ar megafonu visu koriģēja: koris stāv tur, dejotāji pretējā pusē, zirgi tur, kariete brauc no turienes… Apbrīnojami, kādas izrādes uzveda pašdarbības kolektīvs! Turklāt ar Ģirta Vilka dekorācijām, dejas iestudēja Alfrēds Spura, palīdzēja Operas režisors Kārlis Liepa. Kad paps iestudēja Arvīda Žilinska «Zilo ezeru zemi», konsultēt brauca pats komponists.
Taču paps nespēja kaut ko noorganizēt sev un ģimenei.
Viņš pēdējo kreklu varēja atdot citam.
Pārdzīvotais jau nepalika bez sekām, kaut kā tos nervus vajadzēja atlaist. Tā nu viņš strādāja, strādāja, strādāja un tad krita… Mēs tā arī teicām: ir kritiens. Sākumā tie kritieni bija pāris dienu, bet, gadiem ejot, ievilkās. Tad viņš restorānā visiem izmaksāja, ar taksi brauca no Bauskas uz Ogri. Devīgums kopā ar alkoholu aizplūda ne jau ģimenes virzienā. Trakākais, ka viņš pazuda uz vairākām dienām un mēs neziņā pārdzīvojām. Atceros, kā mammas tētiņš, kas bija ļoti labsirdīgs cilvēks, rāmi jautāja: Raimontiņ (viņš papu tā sauca), kur tu tagad iesi? Un Raimontiņš, rokas plati iepletis, izsaucās: uz elli!
Kad brālis iestājās Konservatorijā aktieru kursā, arī paps iesniedza dokumentus – tikai režisoros, tiesa, neklātienē. Viņš mācījās pie lielajiem metriem – Smiļģa, Amtmaņa-Briedīša… Mācības abi arī beidza vienā gadā, jo tētis vienu kursu «sarāva». Viņš bija ļoti spējīgs. Man stāstīja, ka savulaik bijusi doma, ka paps varētu strādāt Liepājas teātrī par galveno režisoru. Manuprāt, viņš būtu bijis ļoti labs vadītājs, jo mīlēja cilvēkus, cīnījās par viņiem. Kā paps katram lomu piemeklēja! Bet šo kritienu dēļ iespējas pagāja garām. Es tēvā redzu divus cilvēkus. Viens bija labs, devīgs, uzņēmīgs, bet tas otrs… Tas otrs ņēma virsroku, kad sešdesmit astoņu gadu vecumā paps aizgāja no ģimenes. Visi, kas viņu pazina, bija šokā. Es tolaik biju precējusies, man jau bija piedzimis Jancītis.
Vissmagāk šī situācija skāra mammu. Arī viņa bija iestājusies Konservatorijā, lai studētu režiju, bet atkāpās papa dēļ, jo abi nevarēja studēt. Atceros, man bija divpadsmit gadu, kad mamma, nogurusi no tēva kritieniem, gribēja šķirties. Manis dēļ viņa to neizdarīja, jo es ārkārtīgi lūdzos, lai paliek kopā ar papu. Ja vecāki toreiz būtu izšķīrušies, varbūt viņai dzīve pagrieztos citādi?
Kaut kādā veidā jūtos vainīga, jo pēc tam mamma palika viena.
Ar mammu esam plecu pie pleca dzīvojušas visu viņas mūžu, izņemot četrus gadus, kamēr studēju.»
Viegli būt labai?
«Savukārt brālis bērnībā man bija Dieva vietnieks zemes virsū. Kad viņš brauca ciemos, es iztaisījos par slimu, lai nebūtu jāiet uz skolu un varētu ilgāk pabūt ar Gunāru. Togad, kad beidzu vidusskolu, neuzņēma aktieru kursu, tāpēc stājos Tautas kinoaktieru studijā un ar milzīgu blīkšķi izgāzos! Tad Gunārs mani aicināja pie sevis uz Liepāju. (Aktieris Gunārs Kugrēns visu savu skatuves mūžu ir pavadījis Liepājas teātrī – S. E.) Teātrī strādāju par rekvizitori, ģērbēju un suflieri. Man atļāva kā brīvklausītājai piedalīties Liepājas teātra studijas nodarbībās. Veicās tik labi, ka vienā gadā pabeidzu triju gadu programmu, pat diplomu saņēmu. Man piedāvāja palikt teātrī, bet režisors Aleksandrs Leimanis, kas līdztekus kino tobrīd darbojās arī Liepājas teātrī, iedeva man mazu lomiņu filmā «Vella kalpi vella dzirnavās» un pieteica, ka man jāturpina mācīties. Ja ne Leimanis, nez vai mani uzņemtu Konservatorijā, pēc pirmā kursa es kā korķis būtu no tās laukā! Jo man nepatika etīdes – nesapratu, kāpēc man jāspēlē vista!
Bet otrajā kursā es iejutos un viss bija lieliski līdz manam pirmajam sabrukumam. Ja nepalīdzētu brālis ar mammu, draugi un kursabiedri, es būtu aizgājusi no fakultātes. Taču Gunāriņš atkal paņēma mani pie sevis, mēnesi dzīvoju Liepājā, ārstējos un izķepurojos. Ar tagadējo prātu jāsecina: acīmredzot tie bliezieni, lai cik smagi, ir vajadzīgi, jo tie kaut ko iemāca. Ja tu neapzināti esi kļuvis augstprātīgs, taisnprātīgs vai paštaisns, tevi atsēdina un pasaka: tu neesi nekas! Kad tas notiek, protams, pārdzīvo, ir dvēseles un pat fiziskas sāpes, bet, kad laiks paiet, sāc domāt – droši vien pats kaut kādā veidā biji pelnījis? Katrā ziņā tiem elles lokiem jāiet cauri.
Kā gan tu citādi iemācīsies, ja ne kļūdoties?
Kas toreiz notika ar mani? Sabruka lielā mīla… Patiesībā sabruka manas ilūzijas. Tā jau man dzīvē notiek: aizvien kāpju tajā pašā grāvī, laikam man ir kaut kāds muļķīgs Kristīnes komplekss. Ne par velti man Kristīne patīk. Tikai tagad, pašreizējos gados, man uz viņu «bišķiņ» ir dusmas (smejas), gribas teikt: meitene, atjēdzies, padomā! Bet jaunībā es pat runāju ar viņas vārdiem: nolikšu pilnīgi visu, iešu līdzi vienalga kur… Izrādījās, tas cilvēks bija slims ar nerviem, un es nokļuvu kā šausmu filmā. Pēc tam gan domāju: viņš juta, ka var atļauties tā rīkoties, jo es biju tik pārņemta, ka nespēju kaut ko pamanīt, tik ārprātīgi uzticējos… Līdz tam ģimenē tiku lolota un mīlēta, nebiju vēl piedzīvojusi lielus kreņķus un nodevību. Tāpēc nebiju gatava, ka dzīvē var notikt visādi… Taču bērnība un ģimene man visu mūžu nāk līdzi un ļoti palīdz.
To jau visi zina, cik aktiera profesija ir atkarīga no dažādiem apstākļiem. Turklāt teātrī cits citam var pāri nodarīt gluži neviļus, negribot. Jaunībā man bija viegli būt labai, jo vienmēr bija darbs. Tāpēc ļoti cienu aktierus, kas izturējuši garus gadus un pratuši sagaidīt savas lomas.»
Kad netiec ar sevi galā
«Televīzijā atkal rāda «Ilgo ceļu kāpās», un jūs jautājat, vai varu šo filmu skatīties… Mūziku no filmas līdz šim brīdim nespēju klausīties. Pirmo reizi pa šiem gadiem drusciņ paskatījos pirmo un otro sēriju un gāju projām. Ļoti labi atceros, kā Jānis (Lāsmas pirmais vīrs kinooperatos Jānis Mūrnieks 37 gadu vecumā noslīka ezerā – S. E.) strādāja pie katra kadra. «Ilgo ceļu kāpās» scenārijā viņam katrs kadrs bija uzzīmēts – kur katrs stāvēs, kā kritīs gaismas, viss iepriekš līdz sīkumam izdomāts. Jānis ārkārtīgi daudz filmēja no rokas, bet kamera svēra piecpadsmit kilogramu! Kā viņš to spēja noturēt, kaut nesportoja? Redz, cik interesanti, – Jānis nevadīja mašīnu, arī viņa dēls to nedara, mašīnu stūrē Jančuka sieviņa Agija. Atceros, cik ļoti tolaik, kad Jančuks bija maziņš, gribēju, lai mums būtu mašīna! Jo tas bija tik grūti: savākt paunas, mazs bērns pie rokas, vēl arī suns – dobermanis! – un tad braukt uz laukiem ar autobusu. Kaut vai lai mums ir savs zaporožeciņš, es lūdzos. Biju ar mieru iet mācīties un kārtot tiesības. Bet Jānis teica: nē, mūsu ģimenē mašīnas nebūs…
Tā arī neiemācījos jaunībā vadīt auto, un tagad man no tā ir paniskas bailes.
Kad precējos, mainīju uzvārdu – pasē esmu Mūrniece. Līdz šai dienai. Kad precējos otrreiz (Lāsmas otrais, nu jau šķirtais vīrs bija aktieris Jānis Reinis – S. E.), uzvārdu nemainīju. Tā kā Jancītim tēvs aizgāja bojā, domāju, ka man jāpaliek ar Janci vienā uzvārdā, lai dēlam ir sajūta, ka es nepazūdu. Teicu: līdz viņa astoņpadsmit gadiem mums abiem būs viens uzvārds. Man bija svarīgi, kā Alfrēds Jaunušans šo manu rīcību novērtēja. Viņš teica, ka es ļoti pareizi izdarīju. Tai brīdī es citādi rīkoties nevarēju…
Jaunākie dēli, Jēkabs un Eduards, ir tēva uzvārdā – Reiņi. Bet, kad Jančukam palika astoņpadsmit gadu, ko tur vairs mainīt… Mūsu dzimtā ģimenes turas kopā. Redzu, ka brīžiem neiet viegli, tomēr turas… Tas ir arī mans dzīves modelis: turēties kopā, tāpēc pārdzīvoju, ka man tā nav iznācis – vajadzēja šķirties…
Protams, tas bija smags laiks… Bet es zināju, ka tikšu tam pāri, tikai vajadzīgs laiks. Nevienu mirkli nedomāju, ka neizturēšu. Šķiršanās ir vienkārši jāizdzīvo kā jebkura slimība. Protams, tas ir tik muļķīgi, ka netiec ar sevi galā. Diezgan ilgi jau tas vilkās, bet sapratu: man tā upe ir jāpārbrien, jo citādi netikšu krastā, kur jau redzu saules apspīdētu pļaviņu… Jāizbrien cauri visām iespējamām izjūtām, kuras necienu ne citos, ne sevī. Kad sevī atklāj visādus nepatīkamus bezdibeņus, ir skumji un nepatīkami. Taču mēs esam tikai cilvēki, nevaram tā – hop! – kā sienāzis pārlēkt pāri ciešanu upei.
Tiem elles lokiem jāiziet cauri…
Vai es dusmojos uz likteni? Kaut kādos brīžos – jā… Taču esmu daudz lasījusi, vērtējusi un domājusi… Varbūt tiem, kam dzīvē visur veicas, tas pienākas? Acīmredzot man nepienākas, varbūt es iepriekšējā dzīvē esmu citiem nodarījusi pāri… Tas man licis ļoti daudz ko pārvērtēt, ārkārtīgi daudz no sevis noskrāpēt nost. No otras puses, jāsamierinās un notiekošais jāpieņem. To jau nevar uzreiz izdarīt, tāpēc domā, lasi, salīdzini, meklē palīdzību pie citiem – gudrākiem. Kaut gan otrs var parādīt tikai virzienu, ceļš jāveic katram pašam…
Bet tas ir brīnišķīgi, ka tagad, kad laiks pagājis, varu atskatīties un teikt: otrajā laulībā man tika uzdāvināti seši, gandrīz septiņi gadi, kad es varēju piepildīt savu sapni. Man jau bērnībā bija divi sapņi. Viens – kaut es varētu spēlēt uz skatuves! Liktenis to man ir iedevis, turklāt es esmu spēlējusi tik skaistas lomas… Nu, kur vēl vairāk! Otrs – es esmu dzīvojusi tādā ģimenes modelī, kādu man vienmēr ir gribējies.
Ar Jancīša tēvu tas bija citādi. Mēs abi bijām jauni, pārņemti ar darbu, sadzīve nesakārtota, Jancītis maziņš ļoti slimoja – visu laiku baidījos par viņu… Bet ar Reini es izsapņoto ģimeni piedzīvoju: puikas auga, mēs dzīvojām savā mājā kopā ar abām omītēm – manu un Jāņa mammu –, mums bija suņi un kaķi, dārzs. Es biju ļoti laimīga un tajā dzīves modelī veldzējos. Kaut grūtību netrūka, tomēr laimīga. Kad Bauskā atguvām manas dzimtas māju, tā bija ļoti nožēlojamā stāvoklī. (Vēlāk, kad griesti grasījās iebrukt, mēs māju un zemi pārdevām un nopirkām citu māju. To, kurā tagad atgriežos ar prieku un jūtos tik labi.) Kopām četrus dārzus, puikas gāja ņigu ņegu, bija švaki ar iztikšanu, taču – visi kopā.
Bet tās bija manas izjūtas, mana ārkārtīgā vēlēšanās tā dzīvot!
Otram cilvēkam varbūt bija citas vēlēšanās… Katrs taču ir atšķirīgs. Tomēr varu būt pateicīga un laimīga par to laiku, kas mani piepildīja. Saprotu, ka otram šāda harmonija varbūt neder. Raksturi jau cilvēkiem ir dažādi: vienam vajag adrenalīnu un kaislības, otram – mieru un rutīnu…
Esmu ļoti pateicīga Reinim, ka viņš bija tik labs pret Janci bērnībā. Un Jancis viņam ārkārtīgi pieķērās. Tās izjūtas, ka nav tēva… Atceros, kad lielais dēls sāka iet pirmajā klasītē, jutos tik skaudri – citiem bērniem ir tēti, manējam nav…
Jānis Reinis mums milzīgi daudz laba darījis, žēl, ka tas nevarēja notikt ilgāk, bet – dzīve ir dzīve. Arī viņā zināmā mērā mīt divi cilvēki. Pazinām to labo un brīnišķīgo cilvēku, kas to laika posmu bija kopā ar mums, taču ir viņā arī otrs cilvēks, un tur neko nevar ne darīt, ne mainīt. Protams, būtu ļoti jauki, ja puišiem padsmit gados līdzās būtu bijis tēvs, bet acīmredzot tas nebija lemts. Tāpat kā man vajadzēja ar visu tikt galā, tas bija jādara arī dēliem.»
Mums ir busiņš!
«Es nejūtos vientuļa. Kā es varu justies vientuļa? Man ir trīs bērni un arī divi mazbērniņi. Protams, viņiem ir savas dzīves, bet es vienmēr atradīšu kādu, kam palīdzēt, ja tobrīd to nevajadzēs manējiem.
Dēliem ir grūti ar mani, jo es par daudz gribu ar viņiem visā dalīties.
Viss tas smagums, ko esam ar Janci kopā piedzīvojuši… Vecākais dēls vienmēr ir ļoti rēķinājies, ka man ir komplekss: ja kāds nepiezvana, man rodas bailes – ir kaut kas slikts noticis. Līdz ar to nav tādas dienas, kad nesazvanāmies. Man ir tikai jādzird balss, lai zinātu, ka viss ir kārtībā. Jaunākajiem dēliem šķiet, ka es viņus kontrolēju. Jancis tad brāļiem saka: esiet gudrāki, dariet kā es – pirms lielā «tusa» piezvanu, ka eju uz mājām, un dodos savās gaitās! Es ļoti cenšos un nu jau spēju dienu izturēt, bet, ja klāt otrā pēcpusdiena un zēni joprojām nezvana, man sākas tā muļķīgā trauksme…
Vai, bet ir piepildījies vēl viens mans sapnis – mēs ar Jēkabu esam nopirkuši busiņu! Par to domāju, kad puikas bija mazi, – kā visi varētu sasēsties, salikt mantas, ņemt līdzi suņus un paceļot pa Latviju. Uz Jēkaba vārdadienu kopā ar dēlu un viņa draudzeni braucām uz Gaiziņu. Tik skaisti! Apciemojām Viesītes omīti. (Tā Lāsma sauc Jāņa Reiņa mammu – S. E.) Es ļoti ceru, ka ar manu jubilejas uzvedumu, ko izveidoja Virdžīnija Lejiņa, kurā esmu kopā ar saviem dēliem – Jāni Mūrnieku un Jēkabu Reini – un dzied Elīna Līce, mēs ar busiņu izbraukāsim vietas, kur paps strādāja.»
