Rīga +10°C 
Ko nozīmē izlīgt, un kad šis process ir iespējams?
Valsts probācijas dienests cietušajam un likumpārkāpējam iespēju izlīgt piedāvā jau kopš 2005. gada. Noskaidrojam, kādos gadījumos tas ir iespējams, kā tas praktiski notiek un ko šāda vienošanās dod.
Skaidro: Ineta Kēla, Valsts probācijas dienesta Kurzemes reģiona teritoriālās struktūrvienības vadītāja.
Izlīguma procesa organizēšana un vadīšana ir viens no Valsts probācijas dienesta darbības virzieniem. Tas ir sarunu process, kurā brīvprātīgi piedalās cietušais un likumpārkāpējs un kuru vada neitrāla persona – starpnieks (mediators) –, palīdzot iesaistītajām pusēm vienoties par savstarpēji pieņemamu un taisnīgu risinājumu. Vienoties var mēģināt jebkura noziedzīga nodarījuma gadījumā (izņēmums ir slepkavība un dzimumnoziegumi), bet ne visos gadījumos pēc izlīguma ierosināšanas puses nonāk līdz tam, ka ir gatavas parakstīt izlīguma dokumentu. Bet, ja izlīgums parakstīts, tas nozīmē, ka pusēm vairs nav strīdu par noziedzīgo nodarījumu.
Kāpēc ir svarīgi izlīgt?
> Izlīguma procesa centrā vienmēr ir cietušais, kuram tiek dota iespēja izteikt savas vajadzības un pārdzīvojumus, tikt uzklausītam un saņemt atbildes, kas veicina notikušā izpratni un konfliktu risināšanu.
> Sabiedrības interesēs ir veicināt to, lai cilvēks pēc noziedzīga nodarījuma izdarīšanas neatgrieztos pie noziedzīgas rīcības, un viens no veidiem, kā to panākt, ir izlīgums. Izlīguma piemērošana nenozīmē atteikšanos no atbildības vai soda, bet gan sniedz pusēm iespēju pārrunāt notikušo, izprast tā sekas un rast abpusēji pieņemamu risinājumu. Ja izlīguma procesā tiek panākta vienošanās un Valsts probācijas dienestā tiek parakstīts izlīguma dokuments, galīgo lēmumu par turpmāko procesa virzību pieņem procesa virzītājs – policija, prokuratūra vai tiesa.
> Pusēm dotā iespēja tikties izlīgumā veicina dziedinošu dialogu, kas ir viens no efektīvākajiem veidiem taisnīguma atjaunošanai. Tā nav piekāpšanās likumpārkāpuma priekšā, bet gan uz pierādījumiem balstīta pieeja, kas palīdz mazināt atkārtotu pārkāpumu risku un stiprina sabiedrības drošību ilgtermiņā.
> Izlīguma ieguvējas ir abas iesaistītās puses un viņu tuvinieki, jo sarunu procesā ikvienam ir iespēja tikt uzklausītam, izteikt savu viedokli un uzņemties atbildību par savu rīcību.
> Izlīguma process var tikt īstenots gan pirmstiesas kriminālprocesa laikā, gan personai atrodoties soda izpildē – Valsts probācijas dienestā vai brīvības atņemšanas iestādē.
> Īpaši nozīmīga izlīguma iespēja ir nepilngadīgajiem, jo, panākot izlīgumu, jaunietim neveidojas sodāmība, kas nākotnē varētu ierobežot viņa izglītības vai profesijas izvēles iespējas.
Lūk, piemēri, lai labāk izprastu izlīguma jēgu
Pirmais piemērs: daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpā pie margām bija pieslēgts velosipēds. Kāds jaunietis, impulsīvi pieņemot nepareizu lēmumu, to nozaga. Nākamajā rītā velosipēda īpašnieks, dodoties uz darbu, konstatēja, ka tas ir pazudis. Līdz ar mantisko zaudējumu viņš izjuta arī nedrošību un vilšanos – ja velosipēdu var nozagt no paša mājas kāpņutelpas, rodas jautājums, cik droša vispār ir šī vide. Policija ātri noskaidroja vainīgo. Saskaroties ar kriminālprocesu un iespējamām sekām, jaunietis atzina savu vainu un izteica vēlmi atlīdzināt nodarīto. Policija abām pusēm piedāvāja iespēju piedalīties izlīguma procesā. Izlīguma laikā jaunietis personīgi atvainojās cietušajam un uzņēmās atbildību par savu rīcību. Puses vienojās par zaudējumu atlīdzināšanu. Cietušajam svarīgi bija ne tikai saņemt atlīdzību, bet arī saprast, ka vainīgais apzinās nodarīto un ir gatavs labot sekas. Savukārt jaunietim šī tikšanās kļuva par iespēju uzņemties atbildību un nepieļaut līdzīgas kļūdas nākotnē.
Vēl viens piemērs: kāda sieviete pēc nakts maiņas devās mājās. Tajā pašā laikā pa šoseju brauca cits autovadītājs, kurš nepielāgoja braukšanas ātrumu un neievēroja drošu distanci. Mēģinot izvairīties no sadursmes ar priekšā braucošo automašīnu, viņš iebrauca pretējā braukšanas joslā un izraisīja smagu ceļu satiksmes negadījumu. Negadījumā cietusī guva nopietnus miesas bojājumus, bet likumpārkāpējam nācās sadzīvot ar apziņu, ka viena neapdomīga rīcība būtiski ietekmējusi cita cilvēka dzīvi. Pēc kāda laika abas puses piekrita piedalīties izlīguma procesā. Tikšanās laikā cietusī varēja pastāstīt, kā negadījums ietekmēja viņas veselību, ikdienu un ģimeni. Savukārt likumpārkāpējs personīgi atvainojās, uzņēmās atbildību par notikušo un atbildēja uz cietušās jautājumiem. Lai gan notikušo vairs nebija iespējams mainīt, izlīgums palīdzēja abām pusēm virzīties uz priekšu. Cietusī guva lielāku emocionālu mieru un iespēju saņemt atbildes, kas kriminālprocesā bieži paliek neizrunātas. Savukārt likumpārkāpējam šī tikšanās ļāva pilnībā apzināties savas rīcības sekas un uzņemties personīgu atbildību par nodarīto.
Kas var ierosināt izlīgumu?
Pieprasīt organizēt izlīgumu var policija, prokuratūra, tiesa vai tiesnesis (nosaka likums Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem). Vai arī saņemts iesniegums no cietušā vai cilvēka, kas noziegumu ir izdarījis. Ja neskaita policiju, prokuratūru un tiesu, tad tieši likumpārkāpēji ir ieinteresēti izlīgt ar cietušajiem, jo saprot, ka tas viņiem nāks par labu tiesā. Taču ir arī gadījumi, kad izlīgumu ierosina cietušais, piemēram, cilvēks ir cietis avārijā un viņam ātrāk vajag tiesas lēmumu, lai apdrošinātājs varētu sākt izmaksāt atlīdzību. «Nereti puses pat netiek līdz dokumenta parakstīšanai, bet viņas ir izrunājušās, sevišķi tas notiek smagajos pantos. Puses nevar izlīgt par dzimumnoziegumiem, slepkavību, bet ir iespēja tikties un saņemt dziedinošu sarunu,» uzsver Ineta Kēla, Valsts probācijas dienesta Kurzemes reģiona teritoriālās struktūrvienības vadītāja. «Piemēram, cilvēks izcieš sodu cietumā un vēlas izlīgumu vai šo sarunu, jo cer, ka varbūt tiks atbrīvots pirms termiņa. Cietušais, ja nevēlas, var nenākt, bet viņam bieži tā ir iespēja uzdot jautājumus – kā tas notika, kāpēc ar mani? Proti, saņemt atbildes, ko tiesvedībā nav izdevies saņemt. Vai var izšķirt, kad cilvēks izlīgumu vēlas tikai aprēķina dēļ, bet izdarīto nenožēlo? Notiek arī tā, jo sirdī ielīst jau nevienam nevar. Daži to dara ļoti profesionāli, un no viņiem nāk ļoti daudz iesniegumu, jo, esot brīvībā, ir pastrādāti daudzi noziegumi… Manā praksē bija gadījums – vīrietis atrodas apcietinājumā, aplaupījis 13 vasarnīcas, bet viņam nav naudas, ar ko segt zaudējumus. Bet viņš tik un tā raksta iesniegumu, mēs sazināmies, izvaicājam – kāds ir mērķis? Nē, naudas, ko atmaksāt nav… Mēs, protams, par to informējam cietušos, lai nedotu liekas cerības. Izlīguma procesa centrā vienmēr ir cietušais, viņam ir iespēja tikt uzklausītam, paust savas vajadzības, saņemt atbildes un saņemt to, par ko vienojas.»
Kā pieteikties izlīguma procesam?
Izlīgumu var organizēt jebkurā kriminālprocesa stadijā, pirms soda noteikšanas vai soda izpildē, bet izlīguma rezultāts – šis noslēgtais dokuments –, kā jau minēts, būs atkarīgs no abām pusēm un no noziedzīgā nodarījuma smaguma. Pēc iesnieguma saņemšanas Valsts probācijas dienests noskaidro, vai lieta atrodas tiesvedības procesā vai soda izpildes procesā, tiek pieprasīti cietušā dati un nodarījuma apraksts. Dienests vispirms runā ar vainīgo, lai saprastu, kādi riski pastāv, piemēram, vai viņš negrib manipulēt ar otru cilvēku, pēc tam seko saruna ar otru pusi un abi tiek aicināti probācijas dienestā uz sēdi. Tā ir brīvprātīga, un jebkura no abām pusēm to var pārtraukt jebkurā brīdī. Vai arī – neierasties. Un arī mediators, kas vada šo izlīguma procesu, jūtot vēlmi ietekmēt vai spiedienu, to var pārtraukt jebkurā brīdī.
