Rīga +13°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Labā ziņa ir tāda, ka kopumā pārtikas produktu marķēšana Eiropā un Latvijā ir ļoti sakārtota. Tikai pircējam pašam noteikti jālasa uz pārtikas produktu iepakojuma sīkiem burtiņiem rakstītais, jāzina, ko kas nozīmē, un jābūt informētam par to, kas ražotājam obligāti jānorāda uz burciņas, kārbiņas, turziņas vai pudeles.
Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vecākā eksperte Svetlana Aļminoviča-Miļjanoviča uzsver, ka informācija uz marķējuma ir ļoti svarīga, jo tā dod drošību par produktu.
Un, pat ja uzticamies ražotājiem un paļaujamies, ka ar termiņiem un sastāvdaļu izcelsmi viss kārtībā, šī informācija ir ļoti būtiska.
Īpaši jau cilvēkiem, kuriem jāuzmanās no konkrētām sastāvdaļām alerģijas, kādu produktu nepanesības vai diētas dēļ.
To, kam jābūt rakstītam uz etiķetes, paredz Fasēto produktu marķējuma prasības, kas noteiktas 2011. gadā pieņemtajā Eiropas regulā 1169. «Svarīgākais – informācijai jābūt precīzai, labi salasāmai un vidusmēra patērētājam viegli saprotamai, tā nedrīkst maldināt par produkta īpašībām un tā iedarbību un nedrīkst piedēvēt īpašības, kuras tam nepiemīt vai arī piemīt visiem pārējiem pārtikas produktiem,» precizē eksperte.
Obligātā informācija
Kam noteikti jābūt rakstītam uz veikalos nopērkamo fasēto pārtikas produktu iepakojuma?
- Produkta nosaukums. Plus informācija par produkta fizikālo stāvokli, ja tas kā īpaši apstrādāts (žāvēts, kūpināts, ātri sasaldēts, pulverveida, pasterizēts u. tml.).
- Sastāvdaļu saraksts. Dilstošā masas secībā – pirmās tās sastāvdaļas, kuru produktā visvairāk (piemēram, ja pirmais minēts cukurs, tātad zini, ka cukura produktā ir daudz!). Visām sastāvdaļām nav obligāti jānorāda daudzums, bet tas noteikti jānorāda tām, kuras ir izceltas produkta nosaukumā. Piemēram, Tējai ar piparmētrām un apelsīniem jāmin, cik liela procentuāli ir piparmētru un apelsīnu daļa. Vai – cik Zemeņu tortē ir zemeņu. Ja ir Rudzu maize ar dārzeņiem – cik tur daudz rudzu miltu, cik dārzeņu? Ja ir Kliju sausbaranciņas – cik tajās kliju? Tas gan nenosaka, kādam daudzumam zemeņu vai kliju tur jābūt. Protams, tas neattiecas, piemēram, uz Doktordesu vai torti Vāverīte.
- Informācija par alergēniem. Tie uzskaitīti regulā (olas, kvieši, soja, vēžveidīgie, zemesrieksti utt.), un sastāvdaļu sarakstā alergēniem noteikti jābūt uzskatāmi izceltiem ar treknāku šriftu vai kā citādi.
- Derīguma termiņš. To formulē divējādi, produktus dalot divās lielās grupās.
Ieteicams līdz – produktiem, kas nav bīstami no mikrobioloģiskā viedokļa (kafija, tēja, čipsi, makaroni, eļļas, sulas, rūpnieciski ražotie ievārījumi utt.). Ja vizuālā kvalitāte nav mainījusies, tos parasti var izmantot arī pēc derīguma termiņa beigām. Veikali tos pēc termiņa beigām pārdot vairs nedrīkst, toties drīkst ziedot, ja vien tie nav bojāti. Ja derīgums nepārsniedz trīs mēnešus, pietiek norādīt dienu un mēnesi; ja tas pārsniedz trīs, bet nepārsniedz 18 mēnešus – mēnesi un gadu; ja ilgāks par 18 mēnešiem – pietiek ar gadu.
Izlietot līdz – produktiem, kas ātri bojājas un jāuzglabā īpašos apstākļos. Norādē minēts konkrēts datums (šo dienu ieskaitot).
Ražošanas datums nav obligāti jānorāda! Taču saldētajiem produktiem noteikti jāmin sasaldēšanas datums.
Ne visiem produktiem jānorāda derīguma termiņš. To nenorāda augļiem un dārzeņiem (ja vien tie nav apstrādāti vai īpaši fasēti, piemēram, arbūzs pārgriezts uz pusēm, salāti nomazgāti, kartupeļi nomizoti u. tml.), daļai alkoholisko dzērienu un saldumu, parastajam cukuram, sālim, etiķim, košļājamajām gumijām, maizei un konditorejas izstrādājumiem, kas paredzēti apēšanai 24 stundu laikā, u. c.
- Izcelsmes valsts (ne visiem produktiem). Ir produkti, kam tā jānorāda obligāti, piemēram, medum, olīveļļai, zivīm vai svaigai gaļai. Atsevišķos gadījumos, ja produkts ražots kādā noteiktā valstī un ar uzrakstu vai karodziņu izcelts, ka tas tapis tieši tur, bet galvenās sastāvdaļas izcelsme ir cita valsts, tas jānorāda. Piemēram, maize ražota Latvijā, bet kvieši nāk no ES.
- Atbildīgā uzņēmuma nosaukums. Kurš uzņemsies atbildību, ja produktā, piemēram, atklāsies kas bīstams? Tas var būt vai nu ražotājs, vai arī izplatītājs vai importētājs.
- Neto daudzums (svars vai tilpums). Nosaukumam un neto daudzumam jāatrodas vienā redzes laukā – lai tas būtu redzams, papildus negrozot produktu.
- Glabāšanas vai lietošanas apstākļi (uzglabāt ledusskapī; pirms lietošanas sakratīt; nomazgāt u. c.). Tā ir tiešām svarīga norāde, jo bieži vien pēc iepakojuma atvēršanas mainās glabāšanas nosacījumi. Plus detalizēta lietošanas pamācība, ja tāda nepieciešama.
- Faktiskais alkohola saturs dzērieniem, kam alkohola saturs pārsniedz 1,2 %.
- Uzturvērtība 100 gramos produkta (ne visiem produktiem). To nenorāda augļiem un dārzeņiem, sālim, garšvielām, saldinātājiem, tējai, kafijai un citiem produktiem, kam nav būtiskas uzturvērtības, nenorāda arī mājražotāju produktiem (ja vien ražotājs pats to nevēlas) un neapstrādātiem produktiem, piemēram, parastam medum. Taču, tiklīdz medum pievienoti, teiksim, rieksti, uzturvērtība ir jānorāda. Ir prasības, kā un ko norādīt.
Obligāti jānorāda enerģētiskā vērtība, tauki (tostarp piesātinātās taukskābes), ogļhidrāti (tostarp cukuri), olbaltumvielas un sāls.
Var norādīt arī šķiedrvielas un vēl citu informāciju. Savukārt, piemēram, bēdīgi slavenās transtaukskābes te nedrīkst rakstīt! Pievieno arī papildu norādi, ja produkts satur kādus vitamīnus vai minerālvielas nozīmīgā daudzumā.
- Reizēm raksta arī produkta ražošanas partiju. Parastam pircējam tas maz ko izsaka, taču var izrādīties svarīgi, ja kādā no konkrētās partijas produktiem atklāj, piemēram, bīstamu piesārņojumu.
Ņem vērā! Citādas prasības ir nefasētajiem produktiem, kas, piemēram, tiek iesaiņoti uz vietas veikalos vai ēdināšanas uzņēmumos.
8 aizdomu pilni jautājumi
1. Kāpēc pie sastāvdaļu saraksta reizēm ir dīvaini brīdinājumi? Piemēram, Var saturēt soju un zemesriekstus; Var saturēt piena, riekstu, un olu daļiņas. Bieži vien tādi ir pat pie produktiem, kam ar riekstiem vai soju nevarētu būt itin nekāda sakara!
Tas ir neobligāts, ražotāja brīvprātīgi pielikts brīdinājums alerģiskiem cilvēkiem. Tas nozīmē – produkta receptūrā šo sastāvdaļu nav un, visticamāk, nav arī sastāvā, taču uz tās pašas līnijas vai tajā pašā ražotnē tiek ražoti citi produkti, tāpēc nevar pilnībā izslēgt, ka kāds nevēlamās sastāvdaļas miligrams nonāk tur, kur nav gaidīts. Iespējamais daudzums ir ārkārtīgi mazs, taču cilvēkiem, kuriem pret kādu produktu ir ļoti nopietna alerģija, tas var būt svarīgi.
Uz produkta etiķetes var būt citi papildu brīdinājumi!
Piemēram, ja produkts satur saldinātājus poliolus, tad pircējam jāpaskaidro, ka to lietošana pārmērīgos daudzumos var izraisīt caureju. Papildus norādes vajadzīgas arī noteiktām pārtikas krāsvielām. Piemēram, jābūt informācijai, ka saulrieta dzeltenā (E110), hinolīndzeltenā (E104), karmoizīns (E122), alura sarkanā (E129), tartrazīns (E102), košenila sarkanā (E124) var nelabvēlīgi ietekmēt bērna aktivitāti un uzmanību. Var būt brīdinājums: Satur lakricu! Tāpat par kofeīna daudzumu, ja tas pārsniedz noteiktas normas.
2. Nereti uz iepakojuma papildus sarakstīti iedvesmojoši solījumi: Daudz šķiedrvielu; Daudz proteīna; Mazkaloriju; Maz cukura un citi. Tas ir mārketinga triks vai tomēr tiem ir kāds pamatojums?
Arī tas tiek regulēts. Šīs ir tā sauktās uzturvērtības norādes: Daudz šķiedrvielu; Omega 3 taukskābju avots; Samazināts sāls saturs; Samazināts cukura saturs; Daudz C vitamīna; Maz cukura; Bez cukura; Daudz proteīna; Beztauku: Ar zemu piesātināto tauku saturu; Mazkaloriju; Bezkaloriju utt. Ir īpaša Regula par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem, un tādus solījumus drīkst dot tikai tad, ja produkts atbilst regulas pielikumā noteiktajiem datiem.
Piemēram, samazināts kaloriju daudzums ir tad, ja produkta enerģētiskā vērtība samazināta par 30 %, norādot, kāpēc tā ir samazināta.
Bez pievienota cukura – tikai tad, ja produkts nesatur pievienotu parasto cukuru vai citus saldinātājus. Tam gan var būt dabīgie augļu cukuri, un tad jābūt arī norādei, ka satur dabīgo cukuru. Var būt arī produkts ar norādi Bez cukura – tad tajā nedrīkst būt ne pievienotā, ne dabīgā cukura. Uz labu laimi nedrīkst rakstīt neko!
Arī tad, ja uz etiķetes pavīd vispārīga norāde Veselīgs produkts vai Tavai veselībai, ir jābūt konkrētam atšifrējumam – ar ko tad un tieši kādā veidā veselīgs. Veselīguma norādes nav obligātas! Ražotājs pats izvēlas tādas rakstīt.
Taču, tiklīdz tāda uzlikta, ir jāuzņemas par to atbildība un solītajam jāatbilst noteiktajām normām.
Savukārt, ja produkts satur kādu vitamīnu vai minerālvielu, ir jānorāda to daudzums un procentuālais daudzums no ieteicamās dienas devas. Piemēram, cietā produktā uz 100 gramiem jābūt vismaz 15 % šā vitamīna dienas devas.
3. Palaikam gadās kāds piena produkts, kurš jāgroza no visām pusēm, meklējot un tā arī neatrodot derīguma termiņu. Redzams tikai uzraksts: Derīguma termiņu skatīt uz iepakojuma. Tā var būt?
Visiem fasētajiem piena produktiem jābūt minētam derīguma termiņam. Atļauts arī uzraksts Izlietot līdz… Skatīt uz iepakojuma! Tad tiešām konkrētais datums dažreiz ir kārtīgāk jāpameklē, un tas var būt arī negaidītā vietā, piemēram, uz jogurta vāciņa malas vai tā augšmalā, vai ir grūti saskatāms, piemēram, uz caurspīdīgās iepakojuma daļas.
4. Ir produkti, uz kuru iesaiņojuma it kā tiek solīta konkrēta sastāvdaļa, taču izrādās, ka pievienots tikai aromatizētājs ar tās garšu vai smaržu. Tā drīkst? Piemēram, nopērkami sīrupi Cherry Taste Syrop un Wild Strawberry Taste Syrop. Etiķete staro vienos ķiršos vai zemenēs, un marķējuma fasādes pusē nav latviskā tulkojuma. Paskatoties otrā pusē sastāvu, izrādās, ka no ķiršiem un zemenēm sīrupā ir tikai aromatizētājs, kura daudzums pat nav norādīts.
Neredzot pilnīgu marķējumu, PVD konkrētu produktu novērtēt nevar. Taču teorētiski tā nav maldināšana, jo nekur jau nav rakstīts, ka tas ir ķiršu vai zemeņu sīrups. Tas ir sīrups ar ķiršu vai zemeņu garšu! Uz etiķetes parādes puses tulkojuma nav, bet tam tur nav obligāti jābūt, īpaši, ja produkts nav ražots Latvijā. Galvenais, ka obligātā informācija un sastāvs norādīts latviešu valodā. Un aromatizētājam, (tāpat kā, piemēram, saldinātājam) daudzums nav jānorāda. Tā ka, ja pircējs uzķeras uz ķiršu vai zemeņu bildītes, bet sastāvu neizlasa, pats vainīgs!
5. Kādam jābūt sastāvdaļu aprakstam? Reizēm burtiņi liekas nesalasāmi mazi, reizēm miglaini, reizēm iepakojuma locījums tos pārklāj tā, ka iepakojums jāatplēš, lai izlasītu.
Burtu lielumu nosaka regula, tiem jābūt vismaz 1,2 mm lieliem. Taču, ja iepakojuma virsma ir īpaši maza (arī šis lielums ir noteikts), tie drīkst būt mazāki, 0,9 mm. Informāciju var pievienot dažādi, tā drīkst būt arī ielocīta, bet tai jābūt pieejamai, nebojājot iepakojumu. Kāpēc burti nav lielāki? Diemžēl produktu iepakojums nav bezizmēra, un bija jāatrod kompromiss. Tieši tāpat ar informācijas apjomu – diez vai pircēji gribētu maldīties informācijas jūrā!
6. Ir produkti, uz kuriem rakstīts Eko; Bio; Dabīgs. Vai tas var būt ražotāja personīgais viedoklis vai mārketinga triks, vai tomēr, lai izmantotu šos vārdus, ir savi noteikumi?
Vārds Dabīgs parasti ir mārketinga triks. Savukārt, lai uz produkta drīkstētu rakstīt Ekoloģisks, Bio vai Eko, tam jāatbilst striktām prasībām, un to drīkst norādīt tikai tie ražotāji, kuri ir sertificēti bioloģiskajā ražošanā. Ir marķējums, kas patiešām droši norāda, ka produkts ir ekoloģisks, – ES ekomarķējums Zaļā lapa, stilizēta zaļa lapa ar baltām zvaigznītēm. Ir spēkā arī marķējums ar pakaviņu –Latvijas ekoprodukts, to piešķir Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija, un tas nozīmē, ka produkts ražots Latvijā no Latvijā iegūtām izejvielām.
7. Uz produktiem reizēm salikti mistiski logotipi un stilizētas medaļas: Roku darbs, Pēc sentēvu receptēm, Mājas receptes; No Latvijas laukiem ar mīlestību, Nutriscore un tamlīdzīgi. Vai tos sev piešķir pats ražotājs vai tomēr nopietni eksperti?
Daļa no tā ir mārketinga triks, un uzrakstam Roku darbs pamatojumu neviens neprasa. Savukārt, piemēram, Nutriscore ir dažās valstīs izmantota brīvprātīga, tomēr ekspertu izvērtēta norāde, kas liecina, ka produkts pēc sastāva ir ļoti labvēlīgs veselībai. Tā pircējam tiek atvieglota izvēle!
8. Dažkārt produktiem izraudzīti mīlīgi nosaukumi, kas liek domāt, ka produkts ražots Latvijā (Omītes, Anniņas, Jāņa un tamlīdzīgi), lai gan patiesībā tie ražoti citur, piemēram, Lietuvā. Cilvēks neiedziļinoties nopērk, jo grib atbalstīt savējos. Vai drīkst tā pircējiem jaukt galvu?
Aizliegts tas nav, un marķējums tieši nemelo. Bet, ja tas ir svarīgi un tu gribi atbalstīt tieši vietējos ražotājus, tad cita varianta nav – jāpēta, kura ir ražotājvalsts. Ja uz iepakojuma ir sarkanbaltsarkanais karogs vai uzraksts Ražots Latvijā, tad tas tiešām ražots pie mums! Iespējams gan, ka arī tad galvenā sastāvdaļa nāk no citas valsts, bet tad tas būs norādīts.
