Rīga +9°C 
Maijai Tabakai septiņdesmitie gadi ir radoši bagāts, arī lielo atradumu un veiksmju laiks. Maija Tabaka: «Es sākos ar 70. gadu lielajām gleznām. Patiesas ietekmes radušās no grāmatām, kino un dzīves. Savā laikā visi aizrāvās ar itāļu kino. Man vistuvākais bija Fellīni. Ja apskatās uz «Kāzām Rundālē», tad liekas, ka tas ir hologrāfisks gabaliņš no Fellīni filmas. Mani pievilcis barokālais krāšņums, marmors, ģipša ziedi un tā mistiski nenosakāmā Fellīni vide, kurā līdzcilvēks pārtop agrāko laiku tēlos, iegūstot to neredzamo noslēpumu, kam pāri klājas laiks.»
Maija Tabaka katram notikumam sniedz savu interpretāciju, viņai nav ne mazākās vēlēšanās dokumentēt konkrēto notikumu, drīzāk tas ir piemērs tam, ko nedaudz vēlāk dēvēs par «Maijas Tabakas teātri», tāds apzīmējums māksliniecei šķita aizskarošs, viņas glezniecību nievājošs, jo viņas glezniecība ir viņas pārliecība, viņas emocijas un pārdzīvojums. Tā ir viņas patiesība, ne teātris. Laiks darīja savu, viņa pieņēma šo salīdzinājumu vai apzīmējumu, un tas kļuva par viņas glezniecības individuālo žanru un Maija Tabaka – par sava teātra režisori, sekojot Fellīni atziņai, ka ikdiena ir tikai pelēks priekškars, aiz kura slēpjas īsta dzīve — krāsaina un spilgta. Viņa piemeklē tēlus, tos efektīgi ietērpj un liek tiem izspēlēt mizanscēnas, kuras nevar ne aprakstīt, ne izstāstīt, viņas teātri var tikai uzgleznot, jo primārais tur ir glezniecība ar sev piemītošo bagāto un fascinējošo izteiksmes līdzekļu arsenālu. Glezniecība ir viņas instruments, viņas medijs, un to Maija Tabaka lieliski apguvusi.
Tabaka ir spilgta personība. Gleznošana viņai ir eksistences forma. Gleznošana viņai nav tikai profesija — tā viņai ir nepieciešams un neatlaidīgs ikdienas darbs. Tajā iemiesojas autores dzīves sūtība. 1992. gadā notika pirmā Maijas Tabakas personālizstāde Latvijas Mākslas muzejā. Simtiem cilvēku muzeja izstāžu zālēs, simtiem uz muzeja kāpnēm un tālāk pa Valdemāra ielu — tas bija muzejam nepieredzēts apmeklētāju daudzums, šķiet, joprojām nepārspēts. Un cilvēki joprojām viņas izstādes apmeklē, un tā negausīgi bauda viņas glezniecību.
Mūsu mākslā ir daudzi, kas pelnījuši Purvīša balvu par mūža ieguldījumu. Bet man ir pārliecība, ka neviens cits tik ļoti kā Maija Tabaka. Kāpēc?… Pēdējos gadus Maija Tabaka negleznoja vai arī reti un nedaudz, jo tas bija smags laiks, tas pagāja rūpēs par tuvāko cilvēku, tad atvadas no viņa – Ata Kļaviņa. Atgriešanās pie glezniecības šķita neiespējama. Ja arī būtu vēlēšanās, tam tīri fiziski nepietika spēka. Maija bija samierinājusies, ka vairāk negleznos, viņas laiks ir pagājis.
Un tad notika brīnums. Februārī Maija Tabaka saņēma ziņu no Nacionālā mākslas muzeja direktores Māras Lāces, ka viņai piešķirta Purvīša balva par mūža ieguldījumu mākslā. Zvanīja man māksliniece, lai informētu par saņemto ziņu – viņas balss skanīga, tādu Maiju Tabaku nebiju sen dzirdējusi. Sapratu, ko māksliniekam nozīmē atzinība, novērtējums viņa mākslai, viņas mūžam. Ne reizi nav ieminējusies par balvas finansiālo segumu – tas nav būtiskais. Paiet vēl pāris dienas, un Maija Tabaka telefona sarunā stāsta, ka gandrīz ar cirvi bijis jānoskalda vecā, sakaltusī krāsa no paletes, un tagad viņa sēžot pie molberta un gleznojot. Nekad neesot domājusi, ka jutīšoties tik labi pie molberta…
Un nākamajā reizē mēs sākam iezīmēt aprises topošajai izstādei! Maijai Tabakai tuvojas 80 gadu jubileja, un atzīmēsim to ar izstādi. Maija gleznoja tikai ziedus. Viņas studiju biedrs un draugs Imants Lancmanis Maiju Tabaku nosauca par izcilāko figurālisti 20. gadsimta otrās puses Eiropas glezniecībā. Jā, Maija sevi uzskatīja par figurālisti. Viņas teātris tak nav iedomājams bez aktieriem. Bet tā nu ir noticis, ka tagad viņas modeļi ir ziedi. Tur ir milzīga formu bagātība, nemaz nerunāsim par krāsām. Pirmais bija sarkanu rožu pušķis, tad ķeizarkroņi, tulpes, ūdensrozes, īrisi….ak, die’s! Tā ir tik bagāta pasaule. Tad jau šķita, ka pietiks. Maija par sevi gan smejas un saka, ka nekad nebūtu domājusi, ka paliks par puķīšu gleznotāju. Jā, ir jau tā, ka ziedu gleznošana neskaitās tā augstākā pakāpe mākslinieku vidē. Stipri nolietots ir teiciens, ka nav svarīgi, ko glezno, bet kā. Un Maijas Tabakas glezniecība ir un paliek viņas otas meistarības apliecinājums. Lielie dižgari Monē ar savām ūdensrozēm, O’Kīfa ar savu ziedu pasauli, Van Goga saulespuķes… piemēru ir tik daudz, ka ziedi ir lielisks motīvs labas glezniecības izpausmēm.
Un Maija Tabaka glezno, ne jau lielos formātus, tie palikuši pagātnē, bet formā nelielas gleznas, par kurām priecājas viņas talanta pielūdzēji, no kurām neatsakās arī kolekcionāri un taisni brīnums, Maijas Tabakas ziedu gleznas apbrīnot nāk arī jauni cilvēki. Mums galerijā pat notika sadursme – divi jauni vīrieši noskatīja vienu un to pašu gleznu. Tāds gadījums manā trīsdesmit gadus galeristes praksē bija pirmo un līdz šim vienīgo reizi. Bija jāliek lietā pieticīgās diplomātes spējas. Beidzās jau labi, Maija gleznoja, ņēma vērā pircēja vēlmes, potenciālais pircējs bija apmierināts. Ziedu glezna bija iecerēta kā dāvana viņa meitiņai dzimšanas dienā. Galerija ieguva jaunus draugus, ne tikai klientus. Maija nekad nedarītu to, kas viņai nepatīk, tāpēc droši varu teikt, ka viņai patīk gleznot ziedus. Tas jau arī ir viņas teiciens, ka visi ziedi ir skaisti, viņa nevarot pateikt, kuri tie mīļākie, bet rozes ir rozes… Man gan ir sajūta, ka īsti savas rozes vēl māksliniece nav uzgleznojusi. Lai gan izstādē vienā audeklā ir tik izsmalcināts savā krāsu gammā rozes zieds, ka šķiet, viņa ir notvērusi šī zieda būtību. Un tomēr, īstā roze vēl jāpagaida…. bija dzeltena, ļoti efektīga, varēja just, ka māksliniece aizrāvusies ar zieda formu, ar dzelteno krāsu. Zieds redzēts, no prāta neizgaist, bet sajūta, ka īstā Maijas Tabakas roze vēl top. Man gan patīk sarkanās tulpes ar rasas lāsi, baltie ābeļziedi, tie ir dāvināti Maijas dzīves draugam, viņas vīram Atim Kļaviņam un netiks eksponēti. Un tas ir burvīgi, ka māksliniece aizrāvusies ar tik krāšņu un noslēpumiem bagātu ziedu pasauli.
Par prieku sev un arī mums visiem. 20. maijā gleznotāja būs galerijā, labprāt satiks savus skatītājus un presi. Vai spēka pietiks visai dienai, to viņa nesola, bet, iespējams, ka kādam no mums laimēsies redzēt Maiju Tabaku pie saviem uzgleznotajiem ziediem. Maija Tabaka atkal glezno katru dienu.
Ausekļa iela 1, Rīga, ieeja no Elizabetes ielas.
