Gunita Bērziņa: Esmu atguvusi elpu, kustību, dzīvību!

Par spīti dažādiem riskiem, sieviete tomēr pieņēma lēmumu veikt bariatrijas operāciju. «Pēc kuņģa samazināšanas jūtos daudz vieglāk, labāk un pārliecinošāk. Esmu sasniegusi savu mērķa svaru un centīšos to saglabāt,» pārliecināti saka viņa.

Gunita piedzima sarežģītās dzemdībās, tāpēc kopš bērnības viņa bija lēnāks un apaļāks bērns, un bieži piedzīvoja vienaudžu fiziskās un emocionālās pārestības. Septītās klases vidū Gunitai sākās miegainība un slābums, gribējās gulēt, līdz atklājās, ka viņai ir encefalīts, kas atkārtojās vairākos viļņos. Viņa lietoja medikamentus, kas vēl vairāk izmainīja vielmaiņu. Encefalīta vairākkārtēja izslimošana izraisīja epilepsiju. Līdz pat apmēram 30 gadu vecumam, tā bija ļoti smaga, tāpēc Gunitai bija mājmācība. Viņu interesēja gan medicīna, gan pedagoģija, un vēlāk viņa aizgāja mācīties par māsu.

«Mīlēju un mīlu medicīnu, bet epilepsijas dēļ nācās ņemt akadēmisko gadu. Mācības tomēr pabeidzu, taču darba pieredze man neizveidojās ļoti gara veselības dēļ – katrs mazākais stress un satricinājums radīja problēmas. Ļoti smags gads bija, kad nomira omīte – nespēju paraudāt, bet ēdu. Tā bija pirmā reize, kad apēdu savas sēras. Tajā gadā piedzīvoju arī nākamo emocionālo pārdzīvojumu ģimenē un tā bija nākamā reize, kad savas sēras apēdu. Pa vidu biju nomedījusi Laima slimību – maz kustējos, daudz gulēju, jo ļoti sāpēja kājas. Biju ļoti apaļa, tolaik mans svars varēja būt kādi 107 kilogrami uz 1,65 metru augumu un tā laika fotogrāfijās es sev nepatīku – man pat bija sajūta, ka esmu tās bildes izbojājusi,» atzīst Gunita.

Tā nebija tikai parasta gripa

Pienāca 2019.gads. Gunita svēra pāri 100 kilogramiem, arī epilepsija un citas kaites nebija pazudušas. Marta sākumā Gunita saslima ar vīrusu, kas vēlāk slimnīcā apstiprinājās kā gripa. Tai jau bija pievienojusies smaga abpusēja pneimonija un Gunitu ventilēja ar tādu pašu augsta spiediena masku, kādu vēlāk izmantoja kovida pacientu ārstēšanai. Diemžēl tas nedeva rezultātus, tāpēc Gunita trīs ar pus nedēļas bija mākslīgi izraisītā komā. Otrajā nedēļā viņai ievietoja traheostomu, medikamentu kombinācijas bija drastiskas, jo baktērijas izrādījās pret daudz ko rezistentas.

«Pēc komas es vēl redzēju, dzirdēju, spēju domāt un kad izņēma traheostomu, atsāku runāt. Vienīgā ķermeņa daļa, ko varēju pakustināt, bija kreisā roka. Viss pārējais bija jāsāk no nulles, sāpes un apjukums bija neaprakstāms. Sekoja smaga, ilgstoša un sāpīga rehabilitācija ar kritieniem, zilumiem un krietnu devu asaru. Svars bija nokrities zem 80 kilogramiem. It kā jauki, tikai tas bija ļoti neveselīgs veids, kā zaudēt svaru. No slimnīcas mājās atgriezos pēc vairāk nekā trim mēnešiem praktiski guloša un kopjama. Apetīte atgriezās atkal, tikai diemžēl trūka kustību, lai apēsto varētu nokustēt. Labi apzinos, ka ēdot kompensēju savas sēras: sēras par zaudēto ķermeni, sēras par zaudēto aizbildņa statusu un savu burvīgo meitu, kuru man vairs nav tiesību satikt, jo birokrātijas akmeņi ir pārāk lieli. Starp citu, es nepasūtīju nez kādu neveselīgo ēdienu, ēdu parastu, vienkāršu ēdienu, mājās gandrīz vienmēr bija saldumi, cukurs, medus, ievārījums. Aplejamai putrai bieži liku klāt ko saldu – putra ar zapti, putra ar cukuru, un svars ātri atgriezās.»

Ceļš līdz operācijai

«Pirmo reizi par kuņģa samazināšanas operāciju jeb bariatriju aizdomājos 2017.gadā, bet tālāk par domām netiku. Otrā reize bija pirms nepilniem trim gadiem, kad atkal biju nonākusi līdz 101 kilogramam. Sazinājos ar Siguldas slimnīcu, viņi pat bija gatavi mani ņemt, tomēr mans anesteziologs atzina, ka ne sirds, ne plaušas nav tādā kārtībā, lai es to darītu. Samierinājos… Svars turpināja augt. Centos to kontrolēt kā spēdama, apmeklēju individuālas nodarbības sporta zālē, bet sākās kovids – arī pati to izslimoju. 2023.gada sākumā bez redzama iemesla saasinājās vairākas veselības problēmas – man bija liela tahikardija, ļoti liela tūska, grūtības elpot – man diagnosticēja astmu.

Svars gāja stāvus gaisā, svēru 110 kilogramus un netiku ar to galā. Sapratu, ka vai nu veģetēju vai tomēr uzņemos pilnu risku un eju uz bariatrijas operāciju. Mamma piekrita, viņa arī mani finansiāli atbalstīja. Pieteicos bariatrijas apvienotajā pierakstā, atsaucās Siguldas slimnīca un AIWA Clinic. Tā kā Siguldu jau zināju, uzrakstīju uz turieni, aizpildīju visas anketas, godīgi atbildēju par savām esošajām un bijušajām slimībām. Diemžēl saskāros ar noraidījumu it kā augsto risku dēļ. Biju vīlusies un sāpināta, taču palika cerības uz AIWA Clinic.

Sazvanījāmies, izrunājāmies, satikos ar ķirurgu Maksimu Mukānu – viņš ir vienkārši kolosāls. Arī viņš sākumā bija piesardzīgs, tomēr neatteica – vispirms nepieciešami izmeklējumi. Tos veica speciālistu komanda, visu laiku sazinājos ar anesteziologu Daini Seimuškinu – viņš, tāpat kā visa komanda, ir brīnišķīgs. Gājām soli pa solim, taču kopumā izmeklēšanas posms bija ātrs un operatīvs un hops: man jau pēkšņi bija noteikts operācijas datums un konsultācija ar uztura speciālistu, lai sāktu ievērot diētu. Atzīšos, ka dienu divas pirms operācijas man bija it kā nedaudz bail, bet kopumā jutos mierīga. Biju iesaistījusies cilvēku grupā Tik-tok, kas vēl tikai gatavojas bariatrijas operācijai vai kam tā jau veikta. Tā bija angliski runājošu cilvēku grupa no visas pasaules un tajā sasmēlos gan daudz zināšanu, gan milzīgu atbalstu. Jo taisnību sakot, latviski noderīgu pieredzes stāstu ir maz, pārsvarā tā ir mērīšanās ar krāniņiem – kurš vairāk un ātrāk nometis kilogramus. Mans mērķa svars sākumā bija 70 kilogrami, bet mani novērtējis, dakteris Mukāns atzina, ka mans mērķa svars būs 75 kilogrami. Jo viņš redzēja mani ar 80+ kilogramiem un jau tad izskatījos slaida meitene (smejas).»

Mērķa svars ir sasniegts!

«Uz operāciju aizgāju ar 105 kilogramu svaru, šobrīd sveru 74 kilogramus. Šobrīd svars turas stabili, starp 74,5–73,9 kilogramiem. Var teikt, ka mans mērķa svars ir sasniegts. Dakteris Mukāns ļoti lepojas ar mani, savukārt es lepojos ar viņu, ka viņš man uzticējās, jo risks bija liels. Operācijas laikā bija sarežģījumi: kuņģa un tievās zarnas savienojuma vietā bija šuvju, stiepļu nesaturēšana, ko pamanīja veicot testu, ievadot zilas krāsas šķidrumu. Piesaistīja arī nodaļas virsārstu Igoru Troicki un kopā nošuva visu dubultā, tāpēc operācija bija divtik ilga. Bet pēc tam sarežģījumu nebija, centos ļoti skrupulozi ievērot visus norādījumus: lietot proteīnus, vitamīnus, kalciju, sekot līdzi šķidruma daudzumam. Operācijas laikā ne tikai samazina kuņģi, pēc tās mazinās arī apetīte, taču ir cilvēki, kam saglabājas tā saucamais galvas izsalkums, un man arī tas dažreiz parādās.

Pēc operācijas svarīgi ir uzņemt pietiekami daudz olbaltumvielu, bet mans veselības stāvoklis joprojām ietekmē ikdienu, tāpēc gatavoju reti un diezgan daudz lietoju proteīna batoniņus, dzeru proteīna dzērienus, un tie visi ir saldi, tiesa bez cukura tāpēc guilt free. Kādu pusgadu nevarēju izturēt šokolādes garšu, taču, kad dzimšanas dienā nesen uzdāvināja tumšo šokolādi, atklāju, ka man beidzot ir uzradusies paškontrole: to apēdu piecās dienās, nevis piecās minūtēs kā agrāk. AIWA Clinic viennozīmīgi veica lielus uzlabojumus manā dzīvē. Mana pašsajūta, lai arī svārstīga, noteikti ir labāka. Arī kustības ir uzlabojušās – tagad varu ar lielāku atdevi rosīties pa māju un mazdārziņu, man ir vieglāk pašai ienest malku, kāpt pa kāpnēm, arī uz 5.stāvu. Kad ir lielāks sagurums, no veikala jāved smagāki pirkumi, vai kad ārā ir slidens, lietoju palīgierīci – rollatoru. Un vēl – pati iemācījos peldēt Gaujā! Es, kura baidījās no ūdens un negaidītām šļakatām uz sejas! Vienā piegājienā varu veikt līdz 50 vēzieniem, rudenī pēdējo reizi peldējos vēl 13.septembrī!

Šogad arī daudz jaudīgāk leju savas oriģinālās ziepītes – tās var apskatīt un pasūtīt manā Tik-Tok profilā Art_from_heart_81. Nelielā peļņa ir domāta reabilitācijas turpināšanai. Operāciju veicu ne tikai, lai cīnītos ar svaru, bet arī, lai varētu sevi labāk aprūpēt, lai vairāk palīdzētu mammai un lai viņai mazāk vajadzētu palīdzēt man, un tā arī notiek. Vienmēr atcerēšos to, cik iepriekš bija grūti un cik ļoti bieži un stipri man sāpēja ķermenis – tas ir vēl viens iemesls, kāpēc esmu apņēmības pilna saglabāt sasniegto un turpināt fizisko un garīgo izaugsmi. Ja vēlies būt sekmīgs ilgtermiņā, tad jābūt šim kāpēc, turklāt iemeslam jābūt nopietnākam par skaistu augumu – tā ir tikai patīkama operācijas piedeva, kas var zust arī esot tievam,» uzsver Gunita.