Rīga +3°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jūtas izpildījusi svarīgu misiju
«Viss, ko jutu, bija mīlestība un mana darba novērtēšana,» atminoties Zelta mikrofonā saņemto balvu par labāko aizvadītā gada debiju – albumu LG ir HH –, saka latgaliešu repere Ūga jeb Daiga Barkāne. «Labi zināju, uz ko parakstījos, savu garadarbu palaižot plašākā pasaulē, – biju gatava arī kritikai. Zināju, ka būs cilvēki, kuriem būs ieteikumi, un būs tie, kuri vienkārši mīlēs manu darbu. Tajā dienā jutos izpildījusi svarīgu misiju. Nu esmu gatava uzņemties jaunas,» teic Daiga.
Viņa uzsver – par saviem sapņiem jārunā skaļi, jo tikai tad tie piepildās. «Kosmoss mūs dzird. Ja ir ideja, jāiesāk saruna par to vismaz draugu lokā – starp savējiem, jo vienīgais traucēklis ir mūsu pašu domas, kas materializējas bailēs. Ir jārunā, vienkārši jāmēģina. Gribu pierādīt sev, ka varu īstenot muzikālo vīziju, kas skan manā galvā, pēc tam atskaņot to studijā un palaist tautās. Paust skaļi savu viedokli un nebaidīties no tā. Es vēlos augt visā, ko daru. Esmu sapņojusi, kādu šovu spēšu klausītājiem un skatītājiem sagādāt,» iedvesmoti stāsta jaunā repere.
Lepojas ar stipru mammu
Latgales repa uzlecošā zvaigzne ir dzimusi Rēzeknes novadā Bērzgalē, un viņai ir trīs gadus vecāka māsa. «Mamma mūs uzaudzināja viena, un tas parāda, cik stipra sieviete viņa ir. Ļoti lepojos ar viņu! Mans vectēvs un vecmamma tālajos pagājušā gadsimta 60. gados rīkoja zaļumballes – tā saucamās večerinkas. Vectēvs ar saviem diviem brāļiem spēlēja akordeonu, vecmamma – bungas. Tā viņi brīvdabā džemoja. Laikam jau tāpēc mums ar māsu ir tik viegli mūzikā visu apgūt pašmācības ceļā. Māsa spēlē ģitāru un akordeonu, es eksperimentēju un izaicinu savu vokālu bītojot. Varbūt sākumā es no šī stila arī neko nesapratu, bet man bija ļoti interesanti ar katru ierakstu dzirdēt, kā augu.
Galvenais ir tas, ka esi atradusi savu sirdslietu – tā man ir teikusi mamma,» saka Ūga.
Viņas mājās vienmēr ir skanējusi mūzika. «Mamma dziedāja šūpuļdziesmas. Jau no bērna kājas es dziedāju līdzi. Pirmais ar mūziku saistītais pulciņš man bija bērnudārzā. Dīvaini, bet atceros, cik ļoti mīļa man bija pirmā vokālā pasniedzēja. Reiz braucu uz konkursu un sajaucu vārdus dziesmai Šūpojies(i) tautu meita. Pēc tās reizes šo dziesmu vairs nespēju klausīties, tā palikusi kā bērnības trauma,» atminas repere. Skolas laika viņa dziedājusi ansamblī un korī, kādu laiku apmeklējusi ģitārspēles pulciņu. Dziedāt turpinājusi, sākot mācības Malnavas koledžā, kur apguvusi grāmatvedes profesiju.
Repā ievelk tekstu dziļums
«Un tad es satiku džekus, ar kuriem kopā sākām veidot muzonu, kurā jūtos visērtāk un brīvāk, – repu,» savu ienākšanu hiphopa pasaulē atceras Daiga. «Iepazinu PKI jeb Pagrīdes Karaļvalsts ieraksti, Kreiso Krastu, visus vecos bukus. Reps mani paņēma ar to, ka drīkst teikt, ko domā, drīkst iet pret sistēmu. Man patika attieksme un pārliecība, ar kādu mākslinieki pasniedza savu viedokli un pasaules redzējumu. Sekoju katram teikumam, atskaņām, plūsmai. Klausījos, skaitīju līdzi un kaifoju. Izjutu teksta dziļumu, un tā arī radās mana cieņa pret repu,» atzīst Daiga.
Jau vairākus gadus hiphopa tekstu autore ir arī viņa pati. «Ūgai šogad paliek pieci gadi,» par savu skatuves vārdu teic Daiga.
«Pati izdomāju, ka starp saviem džekiem – bīkmeikeri Valnu jeb Ernestu Skruļu un Ausmeņa kebabs īpašnieku Kvāpu jeb Valteru Murānu – esmu kā odziņa.
Prezentēju to savā pantā ar rindu «Itja Ūga i vyss man itkai narmaļok» – un džeki pieņēma manu vārdu, sakot, ka viņi ir tā torte, bet es – ķirsītis uz tās,» pasmaida Daiga. «Džeki vienmēr pret mani izturējušies kā pret māsu. Viņi var gan palielīt, gan pateikt, ka varu labāk. Man nedod atlaides, mēs kopā augam, cits citam kaut ko iesakām, svinam, priecājamies, kā kurš iemaucis. Brāļi ar mani lepojas! Tie, kuriem, iespējams, bijusi skaudība, jau ir atsijājušies,» saka Daiga.
Montiere ar hobiju – šūt pogas
Ūgas debijas albumā, kas tapis divus gadus, desmit no 11 dziesmām ir latgaliešu valodā. «Albuma nosaukuma atšifrējums ir: Latgalē ir hiphops. Latgaliešu valodā runāju starp savējiem, arī ārpus mājas. Man nav problēmu pārslēgties uz latviešu valodu, un ikdienā daudz sanāk sarunāties arī krievu valodā, īpaši darbavietā,» atklāj Daiga. Viņa strādā cehā par montieri. «Man patika studēt grāmatvedību, bet neesmu cilvēks, kas var sēdēt birojā, visu dienu izskatot dokumentus.
Montētājas darbs man ir papildu ienākums un ar elastīgu grafiku.
Ir interesanti ikdienā darīt to, kam paralēli varu bīdīt savas lietas,» saka repere.
Vienīgais, kā viņai ļoti pietrūkst pandēmijas gadā, ir ieraksti kopā ar saviem džekiem un koncerti. «Labi, šis gads bija bagāts ar izdotā albuma panākumiem, esmu saņēmusi pietiekami daudz uzmanības. Svinēju un saņēmu dāvanas par labi padarītu darbu. Bet man pietrūkst klausītāju trakā bara kliedzienu! Tas reāli uzlādē bačas!
Tagad, kad ir brīvs laiks, es vienkārši iesēžos mašīnā un braucu izvēdināt galvu uz kādu skaistu Latvijas vietu. Labprāt braucu pie mammas uz laukiem, un tur ir mans restarts. Ja ir laiks, noskatos kādu dokumentālu filmu. Vēl man tagad ir jauns hobijs – šūt pogas. Pāršuju smukākas pogas blūzēm, piešuju tās savām somām un džemperiem. Ūga šyun pūgys, heh!» norepo viņa.
