Rīga +22°C 
Režisorei Virdžīnijai Lejiņai pieder kāds dārgums - mantots no vecmāmiņas. Tā ir smalka servīze, kurai ir savs īpašais stāsts. To viņa savulaik uzticēja žurnālam LAUKU MĀJA. «Servīze mani interesēja jau bērnībā, jo uz katra trauka ir cits zīmējums. Vecmamma man neļāva daudz to aiztikt, jo sargāja, bet tā pievilka mani kā magnēts,» atminējās Virdžīnija. Šajā servīzē ierakstīta viņas ģimenes vēsture.
«Visi cilvēki, kurus bērnībā zināju un kuri bija pazinuši manus vecvecākus, vienmēr stāstīja, ka tādu mīlestību, kāda bijusi starp viņiem, neviens nav redzējis,» sacīja režisore. «Kad mans vectēvs ar vecmammu apprecējās, abi bija ļoti jauni un aizbēga no mājām. Mana vecmamma izstaigāja viņam līdzi visu Pirmo pasaules karu un strēlnieku gaitas. Vectēvs apsaldēja nieres, un viņam ieteica braukt uz Čehoslovākiju ārstēties. Tie bija 30. gadi.
Abi aizbrauca, bija lielas cerības, ka viņš izveseļosies, un tur viņš vecmammai uzdāvināja šo servīzi,
ko tagad esmu mantojusi un nākotnē atstāšu mantojumā savai mazmeitai,» atklāja Lejiņa. «Abi sajūsmināti atbrauca mājās, bet izrādījās, ka viena tasīte ir saplīsusi. Vecmamma to tulkoja kā nelaimes vēstnesi, un 1938. gadā vectēvs nomira.» Vecmāmiņa kopā ar mazmeitu bieži braukusi uz Miera kapiem, sakopt viņa atdusas vietu.
«Reiz gadījās, ka vecmamma atvēra bufeti un ieraudzīja, ka viena krūzīte ir saplīsusi. Viņa dusmojās uz mani, jo domāja, ka esmu vainīga, taču es tā nebiju, un viņa man noticēja. Tas lika viņai domāt, ka noticis kaut kas slikts un vajag aizbraukt uz kapiem. Tur aizbraukuši, mēs redzējām, ka nekas no kapiņiem vairs nav palicis. Tie bija 50. gadi, padomju laiki, un bez brīdinājuma, bez atļaujām bija liktas kaut kādas caurules,» atcerējās Lejiņa.
«Bet trešā tasīte saplīsa, kad nomira vecmamma.
Un arī tolaik man šķita, ka tās ir tikai sakritības. Neatceros, kurā brīdī krita pārējās tasītes, bet tagad palikušas tikai apakštasītes un šķīvji. Šo servīzi uz galda lieku tikai īpašos mirkļos. Kafijas kanniņai noplīsusi osiņa, un tagad tā ir vairs tikai kā dekorācija,» stāstīja Virdžīnija.
"Esmu liela veco lauku māju fane, tāpēc man patīk senas lietas – mēbeles un priekšmeti ar vēsturi. Daudzas lietas mantotas no vecmammas, arī vecvecmammas. Arī pusdienu servīze man palikusi no vecmammas, ir atsevišķas ļoti skaistas kafijas tasītes.
Reizēm domāju, ka muļķīgi tās glabāt sekcijā un nelietot, jo – kad tad? Bet es nevaru…
un tā tās man stāv bufetē kā tādā izstādē. No vienas puses – tā nav pareizi, no otras – ja nu nokrīt? Žēl! Tāpēc dzīvoju nesaprašanā, kā būtu pareizāk,» tā Lejiņa.
