Rīga +26°C 
KLAUSIES
«Vienmēr esmu bijusi ļoti lepna par to, ka mans vecvectētiņš ir Aleksandrs Grīns,» žurnālam IEVAS STĀSTI sacīja Anna Pētersone, vēsturiskā romāna Dvēseļu putenis autora mazmazmeita. «Manā bērnībā viņš mūsu ģimenē bija tikpat kā dzīvs caur vecmāmiņas stāstiem par viņas bērnību – kā tēvs pa dienu strādājis par žurnālistu un pa naktīm diktējis savai sievai literāros darbus; kā
viņš reizēm naktīs iznesis kādas grāmatas koridorā, jo licies pārāk smagi ar tām gulēt vienā istabā;
kā viņa draugi, citi rakstnieki un dzejnieki, piemēram, Edvarts Virza, nākuši pie viņiem ciemos. Tikpat spilgta figūra manā bērnībā vecmāmiņas stāstos bija Jānis Grīns, Aleksandra brālis. Kādreiz, strādājot Valtera un Rapas apgādā, viņš aicināja manu vecmāmiņu pie sevis uz darbu un atļāva ņemt grāmatas, ko lasīt. Tāpēc, kad es biju maziņa, ar vecmāmiņu Zentu bieži devāmies uz Valteru un Rapu un viņa man pirka grāmatas. Tās ir lielākais mantojums, kāds man no senčiem atstāts, – grāmatas, grāmatas, grāmatas… Mana istaba mūsu ģimenes mājās Baltezerā pārtapusi par mazu bibliotēku, kur visas kopā mīt arī mana vecvectēva grāmatas.»
Aleksandram Grīnam izdoti desmit romāni, stāstu un noveļu krājumi, taču Grīnu uzvārds grāmatu lasītāju prātos laiku lokos ne reizi raisījis apjukumu – kurš ir kurš, jo tas dažādos laikmetos piederējis arī vairākiem franču, krievu, angļu un vācu literātiem. Arī tam Aleksandram Grīnam, kurš uzrakstīja Sārtās buras, kuras netika slēptas no lasītājiem padomju gados. Latviešu literatūras vēsture zina divus – brāļus Jāni Grīnu un Aleksandru Grīnu,
