Žurku apgrauzta lelle un bads pie atkritumu tvertnēm: par ko gadiem klusēja Holivudas zvaigzne Deivisa

«Es visu mūžu esmu skrējusi prom no savas bērnības, no tā kauna un nabadzības, līdz attapos, ka esmu noskrējusies līdz spēku izsīkumam. Tikai tad, kad pagriezos un apskāvu to mazo, noskrandušo meiteni, kura reiz biju, es beidzot tapu brīva,» atzīst Vaiola Deivisa. Vienīgā melnādainā aktrise, kura ieguvusi visas statuetes, ko vien Holivudā var saņemt, turklāt karjeras izrāvienu piedzīvoja tikai pēc 40 gadu vecuma. Viņa ir sieviete, kura pierādījusi – nav svarīgi, cik zems un tumšs bijis tavs sākumpunkts. Tava pagātne tevi nedefinē – to dari tu pati.

Inita Sila

Šodien

Foto: Shutterstock

Žurkas un bads

Pirms trim gadiem aktrise Vaiola Deivisa, saņemot Grammy balvu par savas satriecoši atklātās autobiogrāfijas Finding me (Atrodot sevi) ierunāto audiogrāmatu, ieguva ārkārtīgi reto EGOT statusu – viņas plauktā mirdz visas četras prestižākās statujas. Lai to paveiktu, cilvēkam jābūt multitalantam – izcilam televīzijā (Emmy), mūzikas vai audio ierakstu pasaulē (Grammy), kino (Oskars) un teātrī (Tony). Līdz šim tas izdevies tikai 21 cilvēkam. Saņemot Grammy, aktrise teica: «Es uzrakstīju šo grāmatu, lai godinātu sešgadīgo Vaiolu – viņas dzīvi, prieku, traumas, visu.»

Kāda tad bija viņas bērnība? Vaiola piedzima 1965. gada 11. augustā, Dienvidkarolīnā, bijušajā vergu plantācijā, kā piektais no sešiem bērniem trūcīgā strādnieku ģimenē. Viņa piedzima mazā koka mājiņā, kurā nebija ūdensvada, iekštelpu tualetes un elektrības. Jā, laikā, kad cilvēki jau gatavojās lidojumiem uz Mēnesi, bijušo verdzības plantāciju teritorijās tumšādainās ģimenes joprojām dzīvoja absolūtā viduslaiku nabadzībā un tumsā. Māte dzemdēja viena pati, bez ārsta vai medmāsas, bez jebkādiem pretsāpju līdzekļiem, un Vaiolas nabassaite tika pārgriezta ar parastajām šķērēm. Pēc pāris gadiem ģimene pārcēlās uz pamestu, pussabrukušu māju Centrālfolsā, Rodailendā, kur apstākļi nebija diži labāki. Mājā nebija apkures, ziemā ūdensvads aizsala un vienīgais siltuma avots bija atvērtas cepeškrāsns durvis.

Tomēr visbaisākais bērnības murgs bija žurkas. Māja burtiski mudžēja no milzīgajiem, nekaunīgajiem un izsalkušajiem grauzējiem. Vaiola atceras, kā, ejot gulēt, viņas ar māsām tina ap galvu palagus, cieši aizspiežot ausis un acis, lai naktī žurkas neiekostu sejā. «Es atceros to baiso skaņu naktīs – kā žurkas grauž manu vienīgo lelli.»

Viņa dzīvoja ne tikai aukstumā, žurku ielenkumā, bet arī badā. Ēdiena vienkārši nebija. No milzīgā izsalkuma sāpēja vēders, tāpēc vakaros nespēja aizmigt. Vaiola un viņas māsa iemācījās izdzīvot kā mazas plēsējas. Abas pārmeklēja vietējās atkritumu tvertnes, cerībā atrast kaut pusi no izmesta ābola vai apkaltušu maizes garozu

Viņas zaga pārtiku vietējos veikalos un draudzējās ar kaimiņu bērniem cerībā, ka varbūt kāds uzaicinās pusdienās.

«Es atceros to sajūtu, kad tu nevari domāt ne par ko citu kā tikai par ēdienu. Man bija deviņi gadi, kad pirmo reizi sapratu, ka esmu gatava izdarīt jebko, lai tikai vēders nepārtraukti negrieztos no bada. Kauns, ko bērns izjūt, meklējot maizes garozu atkritumos, paliek uz visu mūžu.»