Rīga +7°C 
Šis ir traucējums, ar kuru jāiemācās sadzīvot
Siguldiete Liene Baltruka bija viena no šovā Pati pilnība dalībniecēm, un kopš tā laika daudzi ar interesi seko līdzi viņas gaitām. Viņa patiesi pārvērtusies līdz nepazīšanai. Šova laikā viņa bija 143 kilogramus smaga, un Lienei izdevās samazināt svaru līdz 80 kilogramiem. Viņa pārskatīja savu dzīvesveidu un uzturu, veica arī kuņģa samazināšanas operāciju. Tas mainīja viņas ikdienu, taču izrādās, ka tā nav vienīga problēma, ar kuru vajadzēs cīnīties.
Liene saka – dzīvi pirms un pēc sadalīja tas, ka mazajam dēlam Matīsam un viņai pašai tika atklāts uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS). «Viss sākās ar to, ka māsa ieteica pārbaudīt, vai Matīsam nav UDHS. Sākumā nodomāju: «Kas tas tāds?» Par to sāku interesēties un konsultēties ar speciālistiem. Pētot sapratu, ka ne tikai dēlam, bet arī man ir visas UDHS pazīmes. Tagad oficiāli apstiprināts, ka Matīsam tiešām ir šādi traucējumi,» atklāj Baltruka.
Cilvēkiem ar UDHS raksturīgas tādas pazīmes kā grūtības koncentrēties, nespēja nosēdēt mierā, impulsivitāte.
«Kad Matīsam sākās skolas gaitas, secinājām, ka mācīšanās sagādā grūtības.
Diemžēl pēdējā gadā, kad viņš apmeklēja bērnudārzu, ar šo problēmu netika strādāts, tāpēc tagad dēlam jāpalīdz atgūt iekavēto. Viņam oficiāli diagnosticēts UDHS, tāpēc ir lielāki atvieglojumi mācībās. Matīss drīkst lietot atgādnes, viņam tiek dots papildu laiks kontroldarbiem,» stāsta Liene.
Siguldiete tic, ka visu var sasniegt ar neatlaidību, tomēr emocionāli tikt ar to galā nav viegli. «No sirds priecājos par bērniem, kuriem viss ir labi, bet brīžiem klusībā gribas raudāt par to, ka mums tā nav… Man ir arī lielas dusmas uz izglītības sistēmu, dažreiz pati nesaprotu, ko no bērniem prasa. Neliekas normāli, ka tagad 1. klasē jāapgūst tā pati viela, ko savā laikā skolā mācījos 3. klasē. Pareizāk būtu, ja katram bērnam ļautu mācīties savā tempā atbilstoši viņa spējām. Apzinos, ka situācija ir jāpieņem tāda, kāda tā ir, jārada veselīga vide bērnam un jāturpina lauzt šķēpus, ejot uz priekšu,» teic Liene.
Viņa uzsver – cilvēkus ar UDHS nekādā gadījumā nedrīkst izolēt. «Vienā sanāksmē dzirdēju, kā pedagogi nievājoši teica – šos bērnus vajadzētu sūtīt uz specializētajām skolām. Mani tas tik ļoti aizskāra un aizvainoja. Šis ir vienkārši traucējums, ar kuru jāiemācās sadzīvot, bet tā nav smaga diagnoze,» saka Liene.
Galvā miljoniem domu
«Visu mūžu esmu jutusies kā baltais zvirbulis. Pirms pusotra gada sapratu, ka šo pasauli uztveru citādāk UDHS dēļ,» secinājusi Liene. «Man galvā ir miljoniem domu. Cilvēkam, kuram nav šī sindroma, šīs domas nekad nebūs tik haotiskas. Ja viņš gatavos ēdienu, tad domās tikai par to, bet es domāšu vēl arī par veļas gludināšanu, darbu, bērnu, pasaules problēmām un ko tik vēl ne. Tas vislabāk parādīts filmas Nezinu, kā viņa to dara ainā, kurā Sāras Džesikas Pārkeres varonei pirms gulēšanas rādās neskaitāmi algoritmi. Manas domas ir gluži kā šie algoritmi,» saka viņa.
Baltrukai ir vairāki paņēmieni, kas palīdz sadzīvot ar UDHS. Pirmais – izvērtēt prioritātes un pievērst uzmanību tikai svarīgākajām domām. Otrais – rūpīgi uzrakstīt darāmo darbu plānu gan sev, gan dēlam. Trešais – izmantot speciālistu palīdzību. «Kad jūtu, ka esmu izdegusi, apmeklēju terapeitu.
Esmu ļoti emocionāls cilvēks. Varu apraudāties uz līdzenas vietas.
Terapeits palīdz sakārtot sevi emocionāli sarežģītos brīžos. Palīdzēt dēlam varēšu tikai tad, ja būšu parūpējusies arī par sevi,» sapratusi Liene.
Baltruka atgādina, ka cilvēkiem ar UDHS ir arī savas stiprās puses. «Mums ir ļoti labi attīstīta fantāzija, tāpēc radošajās jomās varam gūt panākumus. Pateicoties lielajai enerģijai, varam gāzt kalnus. Daudziem pasaulē zināmiem cilvēkiem ir UDHS, piemēram, Bilam Geitsam, Džimam Kerijam, Džastinam Timberleikam un Ričardam Brensonam. Diez vai viņus vajag izolēt no sabiedrības. Tieši pretēji – nevaram iedomāties šo pasauli bez viņu paveiktajiem darbiem,» teic Liene.
