Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
37
-
0
-
0
-
20
-
1
-
3
-
0
-
– Kā jūties šajā savādajā laikā, kad sēžam mājās, baiļojamies par nezināmo vīrusu un to, kā tas ietekmēs mūsu dzīvi?
– Šis laiks ir pārdomu vērts. Ir ļoti skumji par Itāliju un daudzajiem upuriem, bet ir prieks par Venēcijas kanāliem, kas pirmo reizi pa ilgiem gadiem atkal ir dzidri… Saprotiet pareizi – viss šajā pasaulē ir ļoti cieši saistīts un jāsaprot, ka nav ļaunuma bez labuma un otrādi. Ja cilvēki neatjēgsies, mūs sagaida ne tādi vīrusi vien… Varbūt izklausās banāli, bet es patiešām tā jūtu un domāju. Mēs saņemam no Zemes visu, kas nepieciešams dzīvei, bet aizmirstam, ka esam atbildīgi par šo dāvanu, mājvietu, kas mums visiem kopīgi iedota. Patērētāju sabiedrība jau bija nonākusi tādā absurdā stadijā, ka no visām pusēm jāklausās, ka «tev pienākas tas», «tu esi pelnījusi to», «tev ir jānopērk vēl tas, un tu būsi laimīgāks». Tas, ka mēs varam ceļot tik tālu un tik vienkārši, bija kļuvis ne tikai par normu, bet pat par obligāto pasākumu vismaz reizi gadā. Diemžēl ir vajadzīgi upuri, lai cilvēce kaut ko saprastu un atkal atgrieztos pie pamatiem, pie īstajām vērtībām, pieticības, pazemības un pateicības.
– Tu esi ticīgs cilvēks?
– Jā. Es ticu, ka Dievs mums ir devis šo skaisto zemi, lai mēs te justos labi, lai mums visa pietiktu, bet arī – lai mēs neaizmirstu, ka tā ir dāvana, par ko jārūpējas. Un vēl. Patlaban viena no mācībām, ko cilvēkiem rāda šī situācija, ir tas, cik ļoti svarīgi ir būt mājās, kopā, ģimenē. Cik ļoti bērniem ir nepieciešams kopīgi pavadīts laiks…
– Tev pašai nav bērnu, vai ne?
– Man nav bērnu, nē. Manam vīram ir trīs bērni.
– Saki, kā tu par to jūties?
– Par to, ka man nav bērnu? (Brīdi klusē.) Šobrīd es jūtos pieņemoši. Vēl pirms diviem gadiem man par to sāpēja sirds, bet tagad esmu to pieņēmusi. Iespējams, tāpēc, ka fiziski jūtos citādi, – domāju, man būtu grūti, ja tagad būtu mazs bērniņš. Protams, ir kaut kāds vecumposms, kad sievietei ir grūti samierināties ar to, ka… laikam nebūs. Ir savādi, ja sieviete nevēlas bērnus, un esmu ļoti gribējusi. Bet vairs manī nav tās gruzdošās, sāpīgās oglītes, kas vēl nesen vienmēr iegailējās, kad redzēju bērnus vai iedomāju par tiem… Manam vīram ir brīnišķīga piecgadīga meitenīte, un es ceru, ka arī kopā ar viņu man taps dots kaut ko skaistu piedzīvot.
– Kā tu iepazinies ar savu vīru?
– (Smejas.) Mēs iepazināmies pagājušajā gadā, septembrī. Jā, ļoti ātri apprecējāmies. Noteikti lomu spēlēja mūsu vecums, tāds zināms briedums, kad jūti – ja ir, tad ir. Esmu pārliecināta, ka sieviete, ja vien pati sevi nemāna, ļoti ātri var sajust vīrieša nodomus. Jo bieži jau tās ir atrunas – varbūt ar laiku viņš mainīsies, varbūt kādreiz gribēs mani apprecēt, viņam pašlaik nav viegls periods… Mēs sevi tik labi protam apmānīt!
Ja tā pilnīgi godīgi paskaties uz vīrieti, tu zini, ko no viņa sagaidīsi.
Drīkst, es neatbildēšu, kā tieši mēs iepazināmies? To es gribētu paturēt pie sevis. Bet varu pateikt, ka negribēju speciāli meklēt vīrieti, iet uz pasākumiem, klubiem, bāriem vai ielikties kādā iepazīšanās portālā… Nē! Es spītīgi turējos tam visam pretim, draugiem teicu – mieru, tikai mieru, savu īsto satikšu parastā ikdienā, gan jau pie Rimi kasēm vai rindā uz lielveikala tualeti. Un, lai arī ne gluži tā, bet mūsu iepazīšanās tiešām notika ļoti parastos apstākļos. Kad iepazināmies, trīs dienas sarakstījāmies. Tad satikāmies. Nākamajā dienā man agri bija jābrauc savā koncertturnejā pa Latviju uz četrām dienām. Kad tajā rītā iekāpu busiņā, savai kolēģei Andai Albužei teicu: «Andiņ, es vakar iepazinos ar kādu vīrieti. Man ir tāda sajūta, ka viņš mani apprecēs!» Lūk, tā tas bija! Sākotnēji gribējām precēties šovasar, bet tad kaut kā… Man gribējās visu sakārtot līdz saviem piecdesmit, tā simboliski. Nomainīju arī uzvārdu, savu pat neatstājot ar svītriņu… Ja kopā ir labi, vajag apprecēties.
– Ja tev jautātu īsu raksturojumu – kāds ir tavs vīrs?
– Foršs, normāls vīrietis. Daudzas sievietes droši vien sapratīs šādu epizodi: viņš paņem manas mašīnas atslēgu, aizved auto pie meistara, salabo, nomaina, ko vajag, atdod atslēgas un saka: viss kārtībā, vari braukt droši! Nu, ko man, māksliniecei, vairāk vēlēties? Sievietei vajag stipro plecu, to vīrišķīgo pusi. Bet darbi mūsmājās netiek strikti dalīti – mēs viens otram palīdzam. Manai draudzenei ir vīrs, kurš laikā, kad viņa guļ ar 39 grādu temperatūru, nevar bērnam pat putru uzvārīt… Es nevarētu iedomāties, ka ģimenē viens par otru neparūpējas grūtā brīdī.
– Vai abi vēl joprojām esat jaunlaulāto jūsmas apņemti?
– Es negribētu stāstīt, cik ļo-o-oti (pārspīlēti skaļi) mēs esam laimīgi, ar to nevajag plātīties. Un nav arī tādas pārākās jūsmas kā filmās, mūsu ģimenē valda vienkārši miers un klusa piepildītības izjūta. Bet es gribētu izstāstīt savu pieredzes liecību citām sievietēm par iedrošinājumu. Redzi, es vienmēr zināju, ka man būs vīrs, vienmēr ticēju tam. Neviens man neko nebija apsolījis, šīs ilgas es vienkārši nēsāju sirdī. Viena draudzene mani vienmēr apsmēja, bet tas nespēja mani apbēdināt. Katrā ziņā visām vientuļajām sievietēm es gribu novēlēt – ticiet un jums būs! Nedrīkst šaubīties, savas cerības ir jāsargā. Lai arī, atzīšos, brīžiem man bija ļoti grūti viņu gaidīt – tās, kuras dzīvo vienas, to sapratīs.
Tik ļoti reizēm gribas dalīties ar otru savos pārdzīvojumos un pārdomās, ka… tā vienatne gandrīz fiziski sāp.
Tu pārnāc mājās, viss ir kluss, izmiris, īpaši, ja esi bijusi prom vairākas dienas. Tad jācenšas iepūst dzīvību mājās – jāatver logi, jāienes ziedi, jāpalaiž veļasmašīna, jāsāk gatavot ēst. Lai var sajusties kā cilvēks. Bet tik un tā, mīļās sievietes, nebaidieties! Arī man savulaik uzmācās šaubas un tāda kā sevis apvārdošana – ak, nu es jau neesmu vienkārša raksturā, varbūt tāpēc tas vīrs vēl kavējas… Un tā tālāk.
– Kāpēc saki, ka neesi vienkārša?
– Viens ir manas jauktās asinis: mans tēvs bija Kubaņas kazaks, māte – latviete. No latviešu dzimtas nāk saimnieki, spēcīgas personības, no Kubaņas kazakiem – spēcīgs temperaments, pat mans piecreiz temperamentīgākais tētis nespēja mani asimilēt un mēdza teikt, ka man būšot grūta dzīve. Tētis nu jau ir aizsaulē, bet pirms gadiem diviem biju aizbraukusi ciemos uz Kubaņu pie viņa brāļa. Viņš man izstāstīja, ka mana vecvecmāmiņa bijusi musulmaniete un mans vecvectētiņš viņu esot kalnos nozadzis… Es nespēju izlikties par citādu, nekā esmu, un nespēju piekrist, ja nepiekrītu. Manī ir izteikta taisnības izjūta, kuras dēļ dzīvē esmu ne mazums cietusi, bet tā nu tas ir.
Pirms gadiem trim piedalījos TV3 raidījumā 3 personības, mēs bijām kopā ar Liepājas teātra kolēģi Edgaru Pujātu un dziedātāju Renāru Kauperu – visi uzaicināti saistībā ar saviem vasaras projektiem un iestudējumiem. Pirms raidījuma ģērbjoties teicu Edgaram: «Edžu, paturi manu somu!» Viņš kaut kā dīvaini to somu paņēma, kaut kā ne tā, un es pateicu: «Nu kas tā tur somu!» Edgars sastinga, paskatījās uz Kauperu un noteica: «Redzi, tāpēc viņa ir viena.» Protams, humors, bet, jā, kāpēc gan Edgars nevarētu turēt to somu, kā viņam ērtāk? Lai arī tajā mirklī nebiju neko ļaunu domājusi, vienkārši pateicu, kas uz mēles. Lūk, kā!
– Vai viegli nācies sevi ieraudzīt no cita skatpunkta, kaut ko sevī mainīt?
– Nav viegli, bet svētīgi gan. Tāpat novērtēju arī pašas lēmumus, piemēram, izbeigt attiecības, kas nomoka. Nesen izlēmu vairs nesatikties ar kādu paziņu, kuras klātbūtnē nekad nebiju jutusies ērti, vienmēr mocījos ar sajūtu, ka ne to ēdu, ne to pērku, ne to velku mugurā. Sapratu, ka man reiz pietiek.
Vispār esmu iemācījusies vairāk darīt, nevis pukstēt, ciest un strīdēties. Piemēram, dzīvoju daudzdzīvokļu mājā un mums ir grafiks, kad jātīra kāpņu telpa. Bet tas, protams, nenotika kā pēc pulksteņa. Ko tur palīdz kurnēšana? Pieņēmu lēmumu un ķēros klāt. Izmazgāju visas kāpnes ar terpentīna ūdeni, nomazgāju logus. Sastādīju un saliku uz palodzēm puķes. Un es jutos tik labi! Tā ir viena no būtiskām dzīves mācībām – mēs nevaram citiem iedot, likt pieņemt par viņējām savas vērtības. Bet mēs varam parādīt savējās.
Tāpēc ticu, ka arī šis grūtais laiks atvērs mūsos kādas labas lietas. Krīzes parāda, kas ir kas, un sniedz stimulu. Atskatoties uz savu dzīvi, varu droši teikt, ka attīstība manī notikusi tikai krīzes brīžos. Kad teātrī kļuva mazāk darba, ar ģitāristu Māri Kupču uztaisīju savus solokoncertus, kas sanākuši sirsnīgi un cilvēkiem ļoti patīk. Savus mīļos svēpētos melnās keramikas traukus arī sāku taisīt kādā no dzīves krīzes brīžiem.
– Tu jau vairākus gadus taisi keramikas traukus, nesen bija arī izstāde Liepājā. Pastāsti, kā tas sākās!
– Bija tā. Iepazinos ar Bruknas muižas saimnieku mācītāju Andreju Mediņu, viņš mani uzaicināja palīdzēt šādos tādos darbos. Nesen biju atgriezusies no vairāku mēnešu prombūtnes Francijā, man bija daudz brīva laika, un es aizbraucu uz Bruknu. Tur ieraudzīju šos skaistos traukus – lielu daļu bija izgatavojis slavenais Latgales podnieks meistars Evalds Vasiļevskis (lai viņam gaiši taisaulē!). Reiz mēs ar Andreju iebraucām pie kādas meitenes, kura arī bija Bruknā dzīvojusi un pie Evalda mācījusies taisīt melnās keramikas traukus. Tik skaisti! Zināju, ka man makā ir nedaudz naudas un ka tūlīt to visu iztērēšu par traukiem. Bet meitene man neļāva pirkt, pareizāk, viņa teica tā: «Es tev varu pārdot krūzi, jo to ir grūti uztaisīt. Bet pārējos traukus tu taisīsi pati!» Tā tas sākās, lai arī man nebija nekādas pieredzes. Mācījos Bruknā, laimīgi tiku meistarklasē arī pie Evalda Vasiļevska, un nu jau ir tik tālu, ka man tikko bija trešā izstāde. Beidzamajos gados manos darbos dominē mežģīņu atspiedumi, esmu savākusi veselu kolekciju ar mežģīnēm. Traukus taisu ar rokām, bez virpas, tāpēc varu to darīt jebkur – tas ir tas labākais. Pēc dabas esmu diezgan strauja, bet māla trauku taisīšanas procesā es pārvēršos. Tas ir lēns darbs, kas prasa pacietību. Kļūstu tāda rimta, lēnāk staigāju pa māju, pat domāju, ka manī pastiprināti plaukst sievišķība.
– Savulaik esi teikusi, ka tev ļoti patiktu lutināt vīrieti ar garšīgiem ēdieniem. Tā arī tagad dari?
– Jā, man ļoti patīk gatavot! Tas ir omulīgi un mājīgi. Tiešām sagaidu vīru ar vakariņām ik dienas, ja vien neesmu kaut kur aizbraukusi. Arī kaut ko garšīgu laiku pa laikam izcepu, jo tas rada māju sajūtu. Un man nav bail no trekniem lauku produktiem, man šķiet, ka tie ir labākie. Esmu uzaugusi Vaiņodē, mana vecmāmiņa bija tāda saimniece! Visu zināja par augiem, viņai bija visi pašas audzēti un no mājlopiem iegūti lauku produkti – treknais lauku piens un krējums, biezpiens, olas, gaļa… No visām māsīcām biju gandrīz vienīgā, kas vienmēr labprāt asistēja un palīdzēja vecmāmiņai visos darbos.
– Pašlaik esi aizrāvusies arī ar augu mācību un drogu vākšanu, vai ne?
– Augu pasaule mani vienmēr ir interesējusi, tāpēc ļoti nopriecājos, iepazīstoties ar augu zinātāju Vairu Kārkliņu. Viņai Liepājā ir veikaliņš, tur notiek arī kursi, kuros es arī beidzot pieteicos. Tagad ir tā, ka bieži nevaru paiet, – parkos, mežos, visur man ir jāapstājas, jo jāsaprot, kas tas par koku, kas tās par puķītēm un zālītēm, kas nāk manā ceļā…
Sigitas recepte veselībai
Priežu skuju dzēriens
Sablendē priežu skujas ar ūdeni. Izkāš, pielej ūdeni, cik gribas, pievieno medu un citronu sulu. Var gatavot arī no egles un kadiķa skujām. Lai veselība!
