Rīga +14°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Mēs tiekamies siltā vakarā Ķesterciemā. Pa taciņu aiz kāpām ir jūra. Te Rūta uzaugusi, te – ir viena no atpūtas biznesa Albatross SPA vadības komandas. Skaista un mierīga viņa iznāk pretī, tērpusies lietišķā žaketē. Ne miņas no jelkāda cacīguma. Ejam gar vientuļām betona lauvām kādreizējās pionieru nometnes teritorijā, kur tagad ir Albatross Home ar kūrorta mājokļiem un restorānu. Mēs uzvelkam bahilas un aizejam līdz zilam peldbaseinam. Vairāk nekā pirms gada Rūta te atvēra arī spa. Visbeidzot ar veldzējoša ūdens pudelītēm atslīgstam mīkstos krēslos skaista mājokļa otrajā stāvā. Intervijas Rūta sniedz reti. «Bet nu man ir nokritušas bruņas, dzīve mainījusies, tagad varu vairāk parādīt savu personību.» Sarunas sākumā viņa koncentrējas katram vārdam un runā nogludinātas domas. Stundām ritot, mirkli pa mirklim, atsedzas viņas būtība – ne mazākās slīdēšanas dzīves virspusē.
– [..] Atceros fotogrāfiju no Madaras Repšes fotoizstādes atklāšanas pasākuma. Jūs, tērpusies klasiskā kostīmā, pēc terapijas jau nedaudz ataugušu blondu frizūru, abām rokām apskāvusi dēlu… Parasti publiskajā telpā parādījāties, atstājot izteikti nosvērtas, lietišķas, strukturētas personas iespaidu, bet te – izstarojāt gluži taustāmu sirsnību…
– (Iesmejas.) Neesmu dzelzs lēdija, apraudos arī. Tomēr, jā, esmu strukturēta, cenšos lēmumus pieņemt racionāli. Man patīk kārtība un sistēma. Tomēr esmu pārliecināta, ka mani raksturo līdzsvars starp abām šķietami neiespējamām pusēm – adrenalīns un miers.
– Teicāt, ka jums ir divi bērni. Zināju tikai par Rihardu, kurš piecu gadu vecumā skaisti gleznoja, pat rīkojāt izstādi Leļļu teātrī.
– Nu jau viņam ir 15 gadu. Cik pēkšņi un spilgti sāka gleznot, tik pēkšņi arī pārtrauca – līdz ar iešanu skolā. Jā, man bija ārkārtīgi interesanti gleznošanu novērot, ļāvu viņam mājās krāsot sienas, suņubūdas… Vienmēr rūpējos, lai ir audekls, krāsas. Beidzamajos gados dēls ir pievērsies mūzikai – tikpat radoši, tikai līdzekļi ir citi. Šķiet, ka viņam padodas eksaktās zinātnes, to jau vēlāk redzēs.
– Bet ir vēl viens dēls… Mazulītis, kā viņu saucat. Teicāt – šobrīd viņam ir desmit gadu.
– Es viņu satiku mērķtiecīgi. Viņš pie manis nonāca audžuģimenes aprūpē pirms trīsarpus gadiem – tā dzīve savērpās. Nevēlos iegrimt detaļās, vien teikšu – nolēmu, ka iešu šo stingri reglamentēto ceļu. Sāku apgūt vajadzīgās prasmes, ieguvu kompetences. Apstākļu pamatā, kā pie tā nonācu, bija epopeja ar manu slimību. Man šķita, ka tā ir jādara… Bet nepietiek tikai ar motivāciju palīdzēt citam. Jautājums ir arī par to, vai cilvēks var to atļauties, – tas prasa daudz smaga darba un finanšu… Un nedrīkst aizmirst, ka tas ir sociāls pakalpojums, ko sniedz bērnam, līdz viņš varēs atgriezties ģimenē. Bet… jā, Mazulītis mani sauc par mammu.
– Jūsu uzdevums ir būt ar viņu kopā tikai uz laiku?
– Nē. Jau esmu pieņēmusi lēmumu – manā gadījumā ir iespējams adopcijas ceļš.
– Apbrīnojams un humāns solis.
– Manuprāt, sperot šādu soli, cilvēks primāri domā par sevi. Vienalga, ko saka vārdos, bet – sevis dēļ.
– Izklausās egoistiski.
– Taču patiesi. Šādai rīcībai nav jābūt saistītai ar altruismu. Ja kādā brīdī šķistu, ka man to nevajag vai ka tas ir grūti, es to nedarītu. Tas bija mans lēmums, ko Einars atbalstīja, bet audžuģimenes statusu ieguvu viena pati. Mazulītim ir nopietnas veselības problēmas, bet daudz jau esam izdarījuši, nesen bija arī unikāla operācija. Un vēl daudz varēsim izdarīt. Viņš ir ārkārtīgi par sevi pārliecināts bērns… (Smaida.)
Bet zināt, kas bija grūtākais? Mans sākotnējais nolūks nebija adopcija. Mēs ar viņu, tādu sešgadīgu, mašīnā braucām uz Ikšķili – pirmoreiz iepazīties. Un viņš man jautāja: «Vai šī ir mana ģimene?» Braucu un domāju, ko atbildēt. Vēl taču neesmu viņu ne iepazinusi, ne iepazīstinājusi ar savējiem… Sākt tagad klāstīt – klausies, bērniņ, esmu tikai tava sociālā pakalpojuma sniedzēja un mēs tikai mazliet padzīvosim kopā? Kā gan būtu iespējams ko tādu pateikt? Un viņš tādā pārliecībā jautā – tas patiesībā nozīmē jautājumu: vai tu esi mans cilvēks, kas stāvēs aiz manis… Un… Ak Dievs, cik labi, ka man pietika prāta atbildēt šo vienu vārdu: «Jā!» Aizbraucu mājās un Einaram teicu: «Klausies, es izdarīju šādu lietu.» Un viņa atbilde bija: «Rūta, tu visu izdarīji pareizi!» Es zinu, ka tas bija manas dzīves pareizais lēmums.
Visu interviju lasiet žurnāla «Santa» jaunajā numurā.
