Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sīkstums, ar kādu aktrise tiek pāri kaitēm un ķibelēm, ir apbrīnojams. Viņa stāv tām pāri, aizliedz sev justies fiziski nevarīgai un smejas: «Turos uz Dieva savērtiem diegiem!»
Kad izrādē Bannija Manro nāve Olga iekrita skatuves bedrē un pamatīgi pāršķēla degunu, uz teātri izsauca ātro palīdzību. Tiklīdz brūci salīmēja, viņa vēl izrādi nospēlēja. Arī nākamajā dienā bija uz skatuves, bet aiznākamajā – karstā saulē filmējās pie Bīriņu pils seriāla UgunsGrēks pēdējai sērijai. «Tas ir jāiemācās.» Tagad Olga katram piekodina sevi labi iepazīt, atklāt, kā ar savu ķermeni sadzīvot, ar savu temperamentu.
«Esmu lepna un priecīga, ka mans mūžs bijis tik vētrains.
Es jau vispār gatavojos noslēgumam, man nemaz negribas to jaunību vairs atcerēties. Gribas norimties.
Esmu vienkārši kāds piemērs ar filmām, izrādēm, Smiļģi… Bet mēs esam aizejošā tagadne. Skatos uz savu brīvprātīgo pensionāri kamuflāžas kostīmā, ar granātu pie sāna filmā Džimlai rūdi rallallā… Labi, ka viņi ir uzfilmējuši aizejošos. Tik daudzu vairs nav. Un gribas debesīm jautāt, kādi gan Dieviņam ir plāni uz mani, ka es vēl klīstu pa pasauli un pat spēlēju Brandā.»
Bet Smiļģa muzeja dārzā šopavasar atkal būs pārziemojis kāds kociņš. Tam klāt ir zīmīte Olgas Dreģes Paradīzes ābele. «Un, ja Smiļģa dārzā aug mana ābelīte, tad lielāku balvu man nevajag.»
Visu rakstu lasi Santa+ vai žurnāla Santa jaunākajā numurā!
