Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Ar ko tev šajā rudenī aizņemts prāts?
– Ar skrējienu mājas, darbs, šobrīd tiekam galā bez svešām auklēm, un Regnāra Vaivara izrādi Suņu ciema nelaimes lācis, kur esmu Nespējīgā Toma. Iestudējuma kontekstā domājam par ļaunuma dabu, kā tas rodas. Pasaules kontekstā – tagad redzam, kā mirst cilvēki, domājam, kā to uztveram un pie kā diemžēl pierodam. Ja tev vai man pajautātu, kā dēļ tu būtu gatavs šobrīd mirt… Tēvzemes dēļ? Grūti atbildēt.
– Domāju, ka Ukrainā jau sen atbilde ir atrasta.
– Jā, bet mana godīgā atbilde būtu – par savu ģimeni droši vien jā, bet… Mēģinām saprast, ko šādā kontekstā mūsdienās gaida no teātra. Un – kas ir tas, ko šobrīd novērtē teātrī. Tu vari pateikt?
– Meistarību, spožu pēcgaršu. Un visu pamana – gan pavirši izrunātu tekstu, gan šūpīgas dekorācijas, gan asiņojošu aktiera sirdi…
– Tas nozīmē, ka pārdzīvojuma aktieris tiek cienīts. Bet, kā redzam, arvien vairāk ir formas, ironijas un cinisma, aiz kā var aizslēpties.
– Meistarību tas neatceļ. Par tavējo parunāsim! Tev ir spēcīga drāmas harisma, tomēr tavs ampluā bijis vairāk raksturlomas un dziedoša un dejojoša, vai ne?
– Jā, man visi mēģina iestāstīt, ka esmu raksturotāja. Droši vien tā arī ir, bet…
– Lieliska bija tava iemiesošanās Noras Bumbieres zelta balsī un tēlā uzvedumā Nora un Viktors. Tev tembrāli piestāvēja.
– Vienā vasarā noklausījos pilnīgi visu Noras repertuāru – augstākās klases intuīcija uz skatuves. Zane Dombrovska man iedeva atslēgu, kas palīdzēja šo balsi atvērt. Nora dzied kā orķestrī: katrai dziesmai izvēlas savu instrumentu, vienā ir trompete, citā – vijole. Galvenais bija nesākt to kopēt popielas līmenī, palikt savā balsī, bet sasniegt Noras stilistiku. Lepojos, ka pacēlām arī Pusnakts balādi. Tikai žēl, ka pandēmijas dēļ tik maz izrāžu nospēlējām.
– Divreiz esi saņēmusi arī ceļojošo Veltas Līnes gredzenu, ko pasniedz par mīlētājas lomu, – par lielisko Džoisa Molliju, Cīrulīšu Gundegu un Akas Viju. Tas ir kas vairāk par raksturlomu.
– Tas bija skaisti. Novērtējums par darbu, ja tas ir patiess, ir ļoti, ļoti patīkams. Tikai īsti nesaprotu, kā ir jājūtas, – ka esi parādījusi, kā pareizāk mīlēt?
– Tu esi parādījusi citas savas šķautnes. Tikai tev kā aktrisei jāgaida, kamēr režisors tās pamana un uzrunā citādai lomai.
– Kamēr kāds cits notic, ka to varu izdarīt. Jā, es tiešām līdz Mollijai ilgi jutos līdz galam nenovērtēta. Tiesa, pēdējā laikā, līdz bērniņa atnākšanas pauzei, vairs nevarēju sūdzēties par lomu dažādību. Vienu gadu pat saņēmu briesmīgo nomināciju Visnoslogotākā aktrise. (Smejas.)
Visu sarunu ar lielisko Mariju Bērziņu lasi digitālajā žurnālā Santa+ un jaunākajā žurnāla «Santa» numurā.
