Aktrise Marija Bērziņa: Šobrīd tēvs ar mani komunicē caur presi

– Tikko atbrauci no Košraga, savas Kurzemes karalistes. Kā tur ir šoruden? 
– Joprojām bezlaiks. Pirmatnība. Ilgu laiku tur bija neskartība – kādreiz tā bija PSRS galējā rietumu robeža, vajadzēja īpašas atļaujas, lai iekļūtu. 80. gadu beigās šo māju vecākiem palīdzēja nopirkt mammas tētis. Viss bija nolaists, ilgus gadus vajadzēja daudz ieguldīt. Pirmie gadi bija interesanti – daudz dzeloņdrāšu un padomju zaldātu… 

– Mūsu saruna notiek dažas dienas pēc tam, kad tu lībiešu krastā nosvinēji dzimšanas dienu. Vairāk nekā intīmi – viena ar bērnu, jo vīram (lībiešu kora Lōja diriģents – I. M.) vajadzēja strādāt. 
– Beigās tomēr atnāca viesi, ciema kaimiņi. Bija sagādāta laba meža gaļa, paredzētas svinīgās pusdienas. Tikai mazais vīriņš drusciņ apslima. Man to vajadzēja paredzēt – mamma ir atgriezusies darbā. Bet vienā mirklī to pieņēmu – tā ir, tā tagad būs. Uzliku rokas mazajai muguriņai, sāku elpot ar dēliņu kopā, sinhronizējās mūsu elpošana, sirdspuksti, viņš nomierinājās, nokrita temperatūra. Dievišķa lieta.

Uz skatuves, gribu cerēt, man bezkaunības pietiek. Bet dzīvē – reizēm uzlikta bremze. Nezinu, kāpēc.

Domāju – pusdienas jāatceļ. Tad nospriedu – nē, sliktākajā gadījumā vienkārši iedošu viesiem līdzi paciņu ar garšīgu ēdienu. Par laimi, varēju gan uztaisīt pusdienas, gan pēc tam iedzert glāzi šampanieša.

Vienam no Ģirta koristiem sieva ir brīnišķīga pavāre, iemācīja man, kā taisīt brieža šmoreklīti: palielus gabalus apcep, garšvielās sutina pusotru stundu, pievieno žāvētas plūmes, miltus ar saldo krējumu. Ļoti, ļoti garšīgi. Klāt vārīti kartupeļi ar dillītēm.