Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sildos saulē un ļauju skatienam klīst pa zilganajām kalnu virsotnēm un tkemali plūmītēs ziedošo Kuras upes ieleju. Izlīduši cauri tumšai pazemes ejai, aptuveni astoņstāvu mājas augstumā divatā sēžam carienes Tamāras guļamistabā. Tā jau 800 gadus atvērta saulei un vējam, jo priekšējā siena nogruva 1283. gada zemestrīcē. Šis ir leģendārais klinšu alu klosteris Vardzija, viena no pilsētām, kur valdniece jutās visdrošāk.
Mans ceļabiedrs, latviski nošķendējoties, piepeši iekrīt apaļā bedrē – tas ir carienes pavards! Neliela telpa ar augstāku grīdu un dzeltenā smilšakmens sienām, visticamāk, izklāta ar zīdu un zvērādām un rotāta dārgakmeņiem, kalpojusi par carienes gultu. Mazā niša sienā noteikti glabāja svētbildi. Valdniece bija ļoti reliģioza. Ja neskaita pavardu un lāpas, tolaik te valdīja tumsa – klosteri sedza liela pārkārusies klints.
Šķiršanās gruzīnu gaumē
…Nakts tumsā no Mchetas Svetichoveli katedrāles uz četrām dažādām pusēm devās četras procesijas ar četriem pilnīgi vienādiem zārkiem. Vienā no tiem gulēja Tamāra, bet trijos – viņai līdzīgas mirušas sievietes. Kur apglabāti šie četri zārki, nav zināms joprojām. Kad procesijas atgriezās Mchetā, tās aplenca karavīri un visus līdz pēdējam nogalināja. Pēc tam, lai pavisam droši, ka pirms nāves kāds nav izrunājies, tika nonāvēti arī paši karavīri.
«Skaista kā debesu eņģelis, ļauna un cietsirdīga kā dēmons…» balādē par Tamāru raksta dzejnieks Ļermontovs. Ik nakti skaistule dzīrojusi ar citu viņā iemīlējušos jaunekli, un katru rītu atkal jaunu asiņainu vīrieša augumu aiznesusi upe Tereka… Nezinu, no kādām Kaukāza māņticībām iedvesmojies Ļermontovs, bet patiesībā vēsturē parādās pavisam cita Tamāra, gudra valdniece.
Viena slaika tumšace radīja varenu impēriju, kuras robežas stiepās no Kaspijas jūras līdz Melnajai jūrai! Nekad ne pirms, ne pēc šī zelta laikmeta Gruzijai nav piemitusi tāda varenība. Tamāra tiek uzskatīta arī par visas gruzīnu kultūras krustmāti. Viņas laikā būvēti klosteri un baznīcas, cildināti un atplaukuši lielie gruzīnu dzejnieki, viedie un filozofi. Un pasaule gruzīnus sāka cienīt.
Tamāra pavalstniekus šokēja vairākas reizes. Georgija III un osetīnu carienes Burduhanas meita māti zaudēja pavisam maziņa, un Tamāru uzaudzināja tante Rusudana. Gruzīnu valdniekam Tamāra bija vienīgais bērns, un viņš pieņēma citus apstulbinošu lēmumu – kronēt par karalieni sievieti, savu meitu, turklāt kronēt jau savas dzīves laikā!
Georgijs gribēja būt drošs, ka pēc nāves valsti nenogremdēs intrigas. Un ikviens gruzīns tagad apzvērēs, ka viņš pieņēma pareizo lēmumu.
Tamārai bija tikai 14, kad viņa kļuva par karalieni. Pēc dažiem gadiem tēvs nomira, un Tamāra palika tronī viena. Kā jauna meitene varēja tikt galā ar barbarisku feodālu valsti un ugunīgajiem austrumu vīriešiem? Un kā vēl tika!
Veiksmīgi karagājieni un iekarojumi, sabūvēti jauni klosteri un cietokšņi, kārtība baznīcas dzīvē, bez žēlastības padzīti neuzticami un neizdarīgi baznīckungi un vietējie valdnieki.
Pēc Georgija nāves, panikā par to, ka Gruzijas tronī kāpusi sieviete, Tamāra tika steidzami apprecināta. Sazin kādu politisku apsvērumu dēļ padomnieki jaunajai meitenei izvēlējās krievu kņazu Juriju.
Laulība izrādījās īsa. Kņazs bija dzērājs, uzdzīvotājs un izvirtulis.
Un cariene – neticami tā laika sievietei! – pēc diviem gadiem pieprasīja šķiršanos: «Man nav jāatpūšas aptraipīta koka ēnā!» Pazemotais šķirtenis divreiz savāca karapulku un nāca atriebties bijušajai sievai – un abas reizes Tamāras karavīri viņu sakāva. Tādas, lūk, laulības dzīves peripetijas gruzīnu garā!
Sultāni nejoko
Slaika un gracioza, slaida auguma, tumšām dziļām acīm un lepnu stāju. Kur vēl pasakainie īpašumi un dārgumi!
Viņas roku kā tādā pasakā lūdza princis pēc prinča – Bizantijas valdnieki, Sīrijas sultāns un persiešu šahs. Otrajai laulībai valdniece izvēlējās vīrieti, kuru pazina jau sen, – bērnības draugu, osetīnu kņazu karavadoni Dāvidu. Gadu pēc kāzām Tamārai piedzima meita, kuru nosauca savas aukles vārdā – par Rusudanu. Pēc tam – dēls.
Tamāra nomira 1213. gadā. Daži vēsturnieki apgalvo, ka no vēža – atrasti apraksti, ka viņa ārstēta ar nostādinātām un sasmalcinātām vēžu čaulām, un tās tolaik bija populāras zāles pret šo slimību.
Taču kapavietas, kur aiznest dievinātajai valdniecei rozes, gruzīniem nav. Vispirms viņa krāšņi apglabāta valdnieku ģimenes kapavietā senajā galvaspilsētā Mchetā.
Taču, kad pēc dažiem gadsimtiem kapu atvēra, Tamāras auguma tur nebija.
Kāpēc tāda noslēpumainība? Leģendas atkal vaino vīrieti. Turku sultāns Nukardīns visai rupji pieprasījis, lai Tamāra pieņem islāma ticību un kļūst par viņa sievu. Lepnā gruzīniete viņam atbildējusi ar tik nievājošu vēstuli, ka sultāns saniknots savācis karaspēku un devies uz Gruziju, taču kareivīgie gruzīni viņu atvēsinājuši. Tad sultāns nozvērējies, ka tiks šai sievietei klāt – ja ne dzīvai, tad mirušai. Ar šādiem vārdiem Kaukāzā un Āzijā nejoko! Tāpēc vēl pirms nāves valdniece neaizmirsa par pēdējo pavēli savai personiskajai apsardzei.
Leģendas stāsta gan par četriem zārkiem un procesijām, gan par septiņiem un deviņiem, kad katru aiznesa un apglabāja tikai viens vīrs, kurš pēc tam pats izdarīja pašnāvību. Lai kā arī būtu, par noslēpumu samaksāts ar ļoti daudzām dzīvībām, un uziets joprojām nav neviens no zārkiem.
Uzticamais dzejnieks
Savukārt Vatikānā uzietie rokraksti vēsta, ka Tamāra apglabāta Palestīnā, Svētās sirds klosterī, kur mūža nogali pavadīja dzejnieks Šota Rustaveli. Rustaveli bija spožākā no Tamāras galma zvaigznēm. Un neprātīgi iemīlējies valdniecē.
Slavenā poēma Bruņinieks tīģera ādā ir par viņa paša mīlu, un visi skaistie vārdi veltīti vienai vienīgai – Tamārai… Kad Tamārai piedzima bērni, dzejnieks pārstāja sapņot un devās prom no Gruzijas, uz Palestīnu, kur apmetās senajā gruzīnu Svētās sirds klosterī un pieņēma mūka apsolījumu.
Varbūt mūžībā Tamāra tomēr vēlējās dusēt blakus uzticamajam dzejniekam? Iespējams, ka starp viņiem pastāvēja kas daudz vairāk? Bet arī tur Tamāras kaps nav uziets. Arī dzejnieka nāve ir tīta noslēpumos – reiz viņa cellē atrasts ķermenis bez galvas. Slepkavu tā arī neatrada.
Nogruva ar visiem brāļiem
Vardzija Tamārai bija īpaša vieta, un noslēpumi to tin joprojām. Iededzam telefona gaismiņu un drosmīgi rāpjamies vienā no tumšajiem klostera tuneļiem. Pēc metriem desmit tumšās alas sazarojas, un kļūst mazliet bail – ja apmaldīsimies, vai tuvākajos gados kāds arheologs mūs atradīs? Kuras upes krastā dzeltenajā tufā 50 metrus dziļi klintī izcirstas telpas astoņstāvu mājas augstumā. Tur bijušas baznīcas, kapelas, dzīvojamās celles, ēdamistabas, noliktavas, vīna pagrabi un pat aptieka, kuras 300 nodalījumos palikušas dažnedažādu ārstniecisku zālīšu pēdas.
Atrastas slepenās ejas, kas savienoja dažādas telpas, saglabājušies ūdensvada fragmenti, jo pirms 800 gadiem gruzīnu mūkiem klintīs bija ūdensvads!
Klosteri uzcēla Tamāras tēvs, bet Svētās Dievmātes baznīcā, kas saglabājusies klostera centrā, senajās freskās redzama gan pati valdniece, gan viņas tēvs. Tajā laikā visu milzīgo klinšu pilsētu sedza smaga klints pārkare. Patiesībā pilsēta nebija redzama, un tā bija nocietināta. Gruzīnu vīriešiem acis iemirdzas, stāstot par kara viltībām, un arī mūsu draugs un lieliskais gids Revazs Khvedelidze jūsmīgi stāsta, ka ar virszemi klosteri savienoja vien trīs tuneļi. No tiem alu iemītnieki varēja negaidot uzrasties veselām karotāju vienībām un tikpat negaidot atkal pazust. Tas bija klosteris – cietoksnis, kurš sargāja visu Kuras upes ieleju no turkiem un irāņiem. Lielā turku–seldžuku kara laikā Tamāra ar savu galmu droši dzīvoja Vardzijā.
Taču 1283. gadā Vardzijas liktenis izšķīrās. Milzu zemestrīce atrāva 15 metrus biezu klints daļu, un tā kopā ar klostera cellēm, pavardiem, kapelām, vīna pagrabiem un mūkiem dārdēdama nobruka Kuras upē. Divas trešdaļas klostera tika izpostītas, mira simtiem, bet varbūt pat tūkstošiem svēto vīru, jo Vardzijā vienlaikus varēja apmesties pat 5000 cilvēku. Nākamajā rītā pēc zemestrīces celles bija atrautas vaļā kā izdzertas krūzes. Vardzija vairs nekad nevarēja kļūt par cietoksni. Trīssimt gadus vēlāk to iekaroja persiešu šaha kareivji, vēl pēc simts gadiem – turki.
Turki nogalināja visus palikušos mūkus – sadzina baznīcā un sadedzināja dzīvus.
Turku laikos Vardzijā apmetās gani ar visiem ganāmpulkiem, un tas ir stāsts par to, kādēļ daudzas dzeltenā tufa sienas un griesti nokvēpuši melni – tās ir dūmu pēdas no sadedzinātajiem aitu mēsliem! Rudeņos no kalnu ganībām alās tika sadzīti blējošie dzīvnieki (nudien nesaprotu, kas aitām jāapsola, lai tās kā kalnu kazas rāpaļātu pa klintīm!), un, lai pietiktu vietas, nācās sadedzināt pērnās ziemas mēslu kaudzes.
Tikai 1828. gadā Vardzija tika atbrīvota no turkiem, un nedaudz vēlāk pareizticīgie grieķi tur atjaunoja klosteri.
Trušu mūki
Savukārt padomju laikos te bija slēgtā pierobežas zona. Kā nekā turpat blakus Turcija! Tūristiem vajadzēja īpašas atļaujas, taču tie tāpat brauca no visas savienības. 1980. gadā Gruzijas patriarhs Ilija II sāka cīnīties par to, lai Vardzijā atļautu dzīvot mūkiem. Tagad tur atkal mitinās svētie vīri. Divus es redzēju – viens kā kalnu kaza veikli kāpelēja pa klintīm, bet otrs ar nīgru seju atslēdza baznīcu un dusmīgi aizrādīja, kad gribēju nofotografēt fresku ar Tamāru. Nopirku un iededzu tievu vaska svecīti – zemestrīcē apbērtajiem mūkiem.
Otrā pusē Kuras upei, dažus kilometrus tālāk, klintīs puspamests cits klosteris, Vanis Kvabebi.
Tur, atšķirībā no Vardzijas, nav ne biļešu kases, ne tūristu, tikai augstu klintī saskatāma maza baznīciņa un ne jausmas, kā līdz tai aizkļūt.
Jau kalna pakājē piepeši, kur bijis kur ne, – trusis! Pakāpjot vēl augstāk, ieraugām, kā mūks pievakares saulītē baro garaušu pulku. Klintī izcirstas celles, izžauta veļa, un no vienas celles loga plūst spirtota smarža – varbūt svētie vīri dara čaču? Aprunājamies ar mūku, kurš izstāsta, ka viņiem pērnvasar uzdāvināts trušu pāris, un tagad tie savairojušies. Te senatnē bijis gan vīriešu, gan sieviešu klosteris, bet pēdējos 400 gadus tas stāvējis tukšs. Pirms dažiem gadiem atkal atgriezušies klostera brāļi, tagad viņi esot pieci. Tikai cellēs briesmīgi mitrs un drēgns! Toties uz baznīciņu kāpt esot droši, nekas, ka priekšā takai aizstiepta virve un mētājas klinšu drupas. Nezinu, cik droša ir kāpšana pa nenostiprinātām klinšu takām un līšana augšup caur tumšām alām, bet sajūta augšā ir fantastiska! Tik tuvu debesīm…
No mazās klostera kapeliņas lejā plūst zvana skaņas, un, kad nokāpjam, tur dziedošās balsīs tiek skaitītas lūgšanas. Droši vien tās arī mūs pasargāja.
Pagānu tempļi
Alu pilsētā Upliscihē, kas pelēka mirdz netālu no Staļina dzimtenes Gori tās pašas Kuras upes ielejā, Tamāras apartamenti jau līdzinās lauku skoliņas aktu zālei. Pār carienes istabām gan saripojuši klintsbluķi – pilsētu postījusi gan daba, gan mongoļi. Alu pilsēta ir 3000 gadus sena, un no reiz pelēkajā vulkāniskajā klintī izcirstajām 700 būvēm saglabājušās vien 150 un tunelis uz upi. Tā bijusi teiksmaina vieta ar neskaitāmām kulta celtnēm un daudziem priesteriem. Visvairāk te godināta saule.
Bija pat laiks, kad pilsētnieki pārtika tikai no tā, ko no citām malām sanesa ziedojumiem. Te tika darīts tikai rituālos izmantotais svētais vīns. Pilsētai bija sava ūdensapgādes un notekūdeņu sistēma, un četras ieejas – katra uz savu debess pusi. Kad Gruzijā uzvaras gājienu sāka kristietība, Upliscihes priesterus sāka vajāt, pilsētnieki tika dzīti ārā no pilsētas un celtnes dedzinātas. Saules kulta vietu pārbūvēja par kristiešu baznīcu. Tomēr vēl ilgi pēc tam Upliscihē turpināja pielūgt pagāniskās dievības – arheologi atklājuši slepenas telpas, kur vēl ilgi pēc kristiešu ienākšanas upurēja dzīvniekus.
13. gadsimtā mongoļu karotāji nogalināja vairāk nekā 5000 Upliscihes mūku. Mongoļi nodedzināja arī mežus ap pilsētu, kas pilnībā mainīja tās apkārtni. 1920. gadā alu sienas cieta pamatīgā zemestrīcē, un kopš tā laika te neviens vairs nav apmeties uz dzīvi.
Varbūt Ingušijā?
Tāpat kā slavenajā dziesmā par Suļiko, kuras kapu meklē mīļotais, arī Tamāras dusas vietas meklējumi nerimst. Teju pa centimetram pārbaudīta gan valdnieku kapavieta Mchetā, gan klosteris Kazbeka kalnā, gan alas Kasaras ielejā, gan citur – tomēr velti. Daudzi tic, ka Tamāra apglabāta tur, kur tai pieklātos, – Mchetā, Svetichoveli katedrālē, tikai nepieejamā pazemē. Kamēr notika aizgājējas apdziedāšana, tikmēr zem katedrāles norisēja klusi darbi slepenajā ejā, kas veda uz klinšaino upes krastu gadījumam, ja jābēg no negaidīta ienaidnieka. Tad valdnieces atdusas vieta atrastos zem katedrāles kupola, kā pienākas, tikai noslēpta. Kāpēc vēlāk to neatrada?
Katedrāle atrodas divu upju, Aragvi un Kuras, satikšanās vietā. Uz Kuras upes 1926. gadā uzbūvēta hidroelektrostacija, un ūdens līmenis pacēlās par 12 metriem.
Ja Tamāra apglabāta klinšainajā krastā, tad ieeja viņas mūža mājās atrodas zem ūdens.
Toties Kutaisi pilsētas Dievmātes baznīcā nesen uzieta ļoti bagātas sievietes kapavieta. Tamāra bieži šurp brauca lūgties. Varbūt tiešām tur?
Pie Kazbeka, 4100 metru augstumā, atrodas praktiski nepieejamā Betlani ala. Ticējumi vēsta, ka tur gruzīnu cari slēpuši savas bagātības un tur apglabāta arī Tamāra. 1948. gadā grupa alpīnistu pievārēja stāvo klinšu sienu un tika līdz alai, kuras ieeju slēdza biezas dzelzs durvis. Alā drosminieki atrada ikonas, senu svēto karogu un monētas. Taču ne Tamāru.
2014. gada maijā ziņās rakstīja par to, ka Tamāras kaps, iespējams, atrasts dabas rezervātā Ingušijas kalnos, šobrīd Krievijai pievienotā teritorijā pie tagadējās Gruzijas robežas. Būvējot ceļu, nobrucis ūdens izskalots klintsbluķis un zem tā atrasta ala ar seniem apbedījumiem. Vietējie iedzīvotāji sen stāstot leģendas, ka tur apglabāta Tamāra, turklāt padomju laikos tuvumā jau atrasta sena zelta ķivere. Tobrīd uz alu plānoja alpīnistu un arheologu ekspedīciju. Taču gads pagājis, jaunu ziņu no Ingušijas nav, un arī gruzīni neko vairāk nezina.
Gruzijas baznīca Tamāru iecēlusi svēto kārtā, arī kalnieši Tamāru uzskata par svēto, kas dziedina no visām vainām.
Svanetijā viņu reliģiozi pielūdz un tic, ka Tamāra nav mirusi, bet dus zelta namiņā kalnos, un, kad līdz viņai pacelsies ļaužu lūgšanas, modīsies un nāks palīgā…
