10 gadi pēc Gabriela Garsijas Markesa nāves: Pēkšņā slava, lielā kaisle un atmiņas zudums

Šodien aprit 10 gadi kopš pasaulslavenā kolumbiešu rakstnieka Gabriela Garsijas Markesa nāves. Viņa slavenākais romāns ir «Simts vientulības gadu». Tomēr rakstnieks, nācis no vardarbības plosītas zemes un vientuļas bērnības, izdzīvoja gandrīz simts mīlestības gadus. Tā bija mīlestība pret dzimteni un tās ļaudīm. Savu daiļo sievu Mersedesu un, ak, arī noskumušām prostitūtām. Mīlestība pret taisnīgumu, vārda brīvību un rakstniecību.

Laura Dumbere

17. aprīlis

Foto: Shutterstock

50 000 dolāru par pusstundas sarunu

Gabriels Garsija Markess saslima ar limfas vēzi 1999. gadā. Drīz vien neticamus seriālu sižetus mīlošajā Dienvidamerikā izplatījās baumas un pat oficiālas ziņas par viņa nāvi, un tauta jau grasījās uz grandiozu sērošanu. Liels bija viņu pārsteigums ieraudzīt Markesu dzīvāku par dzīvu pēc veiksmīgas ķīmijterapijas. Viņš iznāca no aizsaules, uzcirties melnā uzvalkā, piespraudis dzeltenu rozi pie krūtīm, savam vecumam neparasti skaists un pat seksapīls. Uz laiku salīdzis mieru ar nāves eņģeli, viņš ķērās pie memuāru rakstīšanas, dodot tiem nosaukumu, kas visprecīzāk definē viņa mūžu, – Dzīvot, lai izstāstītu (latviski grāmata izdota 2008. gadā apgādā Atēna).

Tie bija vairāki gadi, aizvadīti tumsas un neziņas valstībā, ko sauc par demenci jeb vecuma plānprātību.

Un pāragrās ziņas par viņa nāvi Markesam ļoti piestāvēja, tās tikai bagātināja viņa paša radīto leģendu. Pūlies, kā gribi, bet stāsts par Markesu allaž izklausīsies kā viena no Simts vientulības gadu nodaļām. Kā gan man izstāstīt par cilvēku, kurš darījis visu iespējamo, lai par viņa patieso dzīvi gandrīz nekas nekļūtu zināms?