Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ziedu laiks
Ar Ilzi Fiseisku sarunājamies viņas saulainajā dzīvoklī Kauguros. Kamēr citi seniora vecumā meklē mājokli daudzdzīvokļu nama pirmajos stāvos, Ilze 77 gadu vecumā vairākas reizes dienā mēro pakāpienus no piektā stāva lejup un augšup. Viņa tikko atgriezusies no iksvētdienas tikšanās kafejnīcā ar draudzenēm. Ilze nūjo, Kauguru Dienas centrā lasa lekcijas par netradicionālo medicīnu, organizē ekskursijas. Tas ir sirds darbs, un par to viņa naudu nesaņem. Ilze saka – manī kāds visu mūžu ir licis iekšā zināšanas, ko neesmu varējusi atdot.
2005. gadā, gandrīz pēc trīsdesmit Maskavā pavadītiem gadiem, Ilze Fiseiska atgriezās dzimtenē. Jūrmalas dzīvoklī vitrīnās izlikti smalki porcelāna trauki, figūriņas, krāsainas kristāla glāzes, kas ir saimnieces vaļasprieks. Dzīvības un spēka enerģiju izstaro istabaugi, kas izkārtoti interjeram pieskaņotos plauktos. Ar gaišo mājokļa iekārtojumu lieliski sader saimnieces spridzīgā enerģija, dzirkstošie smiekli.
«Nav svarīgi, cik ilgi cilvēks dzīvo, svarīgi, kā viņš dzīvo,» Ilze kā palēninātā kino ritina savu dzīves notikumu lenti. «Dzīve ir sadalīta trīs posmos. Pirmais ir bērnība. Mana bērnība pagāja pēc kara. Bija grūti, vecākiem nebija naudas, taču es to smagumu neizjutu. Mamma bija mājsaimniece, tēvs strādāja ādu pārstrādes rūpnīcā par enerģētiķi. Esmu dzimusi un augusi Rīgā, taču vecāki pirms kara Ziepniekkalnā iegādājās zemi un uzcēla māju. Kad piedzimu, nopirka lopus, jo citādi četrdesmito gadu beigās nevarēja izdzīvot. Ne ko jēdza, ne prata, taču iemācījās kopt cūkas, govis. Es no četru gadu vecuma ravēju kartupeļus, palīdzēju saimniecībā. Otrais dzīves etaps sākas, kad cilvēks nostājas uz savām kājām, veido ģimeni. Parādās pirmās problēmas – attiecības ne vienmēr veidojas gludi, dzimst bērni, kas bieži slimo. Kad bērni izauguši, nāk mazbērni, kam nodot savas zināšanas, pieredzi. Tas ir trešais posms. Man tas ir ziedu laiks. Ja ir spēks, griba, ir jākustas, jādara. Cilvēkiem savās lekcijās ne tikai stāstu, bet pieprasu būt aktīviem.
Saku – jūsu ķermenis nolietojies tāpat kā dīvāns, krēsls, paklājs un ar to jāsamierinās. Nav jēgas doties uz poliklīniku, sūdzēties par sāpēm kājās, ir jākustas.
Slimību iemesls ir grēki un kļūdas. Vai mūsu vecumā iespējams izārstēties? Nē. Zāles mazina simptomus, taču problēma paliek. Kāda jēga no tā, ka cilvēku mākslīgi uztur sirds, aknu, nieru medikamenti, ja viņš visu dienu pavada gultā, knapi kustas? Tuvinieki viņa dēļ zaudējuši pacietību, dzīvesprieku, veselību, enerģiju. Kas tu esi? Prauls. Es negribu tādu dzīvi, tāpēc turpināšu lasīt lekcijas, nūjošu, ceļošu, apciemošu meitu un mazmeitu Maskavā. Nūjoju viena. Tā ir mana meditācija.
Man ir medmāsas izglītība, esmu beigusi dažādus alternatīvās medicīnas kursus un pēc smagiem brīžiem savā dzīvē nonācu pie secinājuma, ka ne vienmēr var paļauties uz medicīnu. Mans tēvs 22 gadus slimoja ar destruktīvo tuberkulozi. Mūs regulāri apmeklēja dakteri, kas izrakstīja zāles, ko nelietojām, bet pārbaudēs mammai, brālim un man slimību neatklāja. Tēvs ļoti uzmanījās – lietoja savus traukus, dvieļus, bet es, ejot gulēt, viņu nobučoju. Teicu – neuztraucies, ar mani nekas nenotiks.
3. medicīnas skolā ieguvu medmāsas diplomu, pēc tam Ļeņingradā piepildīju sapni par kosmetoloģes arodu, taču mana profesionālā karjera ievirzījās citādi. Veselības aizsardzības ministrijas paspārnē varēja apgūt papildu zināšanas dažādos kursos, un mans paziņa, profesionāls masieris, ieteica apgūt masieres iemaņas. No viņa daudz mācījos, joprojām saucu par savu guru. Viņš bija masieris trešajā paaudzē, par to, ko viņš prata, toreiz skaļi nerunāja. Viņš mani aizvilināja no kosmetoloģijas. Sanatorijas Rižskoje vzmorje vadība viņam lūdza atsūtīt masieri – uz sanatoriju brauca lieli kungi no kara ministrijas Maskavā, taču nebija, kas strādā. Skolotājs teica – izlīdzi, lūdzu.
Mani pieņēma darbā, jo man bija nevainojama biogrāfija. Man rados nebija šucmaņu, leģionāru, lielsaimnieku, neviens nebija izsūtīts uz Sibīriju. Es biju vienīgā latviete kolektīvā. Pār pasauli valda nauda un vara. Tajā laikā naudas nebija daudz, taču vara noteiktam cilvēku lokam bija liela. Kungi brauca uz Jūrmalu ar ģimenēm, katram ierādīja vasarnīcu ar apkalpojošo personālu. Pārvaldnieks rūpējās, lai būtu ūdens, elektrība. Es neciešu augstprātību, divkosību, bezprincipialitāti, un priekšniecībai tā arī pateicu – to, kas ir pret maniem principiem, nedarīšu. Ja kāds mani aizskars, nesamierināšos. Viens klients teica, ka nākšot uz masāžu sestdien. Atbildēju, ka brīvdienās nestrādāju. Viņš uzreiz – jūs zināt, kas es esmu? Es teicu – kails vīrietis biksēs; tā kā jums nav uzpleču, nevaru zināt, kas jūs esat. Domāju, ka viņš sūdzēsies priekšniecībai, bet to nedarīja, pielāgojās manam darba laikam.
Biju precējusies, ar vīru un meitu Izoldi dzīvojām Rīgā. Viss mūsu dzīvē notiek pēc kalendāra un pulksteņa. Notikumus nevar paātrināt un paildzināt. Dzīves māksla ir iekāpt īstajā vilcienā un vēl lielāka māksla – izkāpt pareizajā pieturā. Darbs sanatorijā manā dzīvē pāršķīra jaunu lappusi.»
Vladimirs Vladimirovičs
«Ar pirmo vīru apprecējos 21 gada vecumā, viņam bija divdesmit četri. Apšaubu, ka divdesmit gados var izjust īstu mīlestību, drīzāk tā ir aizraušanās.
Jaunībā tu nespēj otru novērtēt, tev nav pacietības, iecietības, domā tikai par sevi.
Mēs bijām nākuši no atšķirīgām vidēm, egoistiski uzskatījām, ka mūsu uzskati ir vienīgie pareizie.
Kad kārtoju papīrus darbam sanatorijā, mans nākamais priekšnieks teica – viens klients jūs gaida jau četras dienas. Sanatorijā bija vairāki masieri, bet klientu tik daudz, ka viņi nespēja visus apkalpot. Sāku strādāt 15. augustā, un jau nākamajā dienā pie manis ieradās Vladimirs Vladimirovičs Fiseiskis. Nolika uz galda lielu konfekšu kasti. «Kas tas ir?» jautāju. «Sveiciens no Maskavas,» viņš atbildēja. «Es konfektes neēdu,» iebildu. «Pie mums tā pieņemts!» viņš uzstāja. «Bet pie mums tā nav pieņemts!» paliku pie sava. Kad viņš bija aizgājis, atvēru atvilktni, un tajā stāvēja konfekšu kaste. Atdevu to administratorei.
Tas bija bezgala skaisti, kā viņš mācēja būt uzmanīgs, taktisks, ne tikai kad iepazināmies, bet visu mūsu kopdzīvi. Dzīvoju Imantā, uz mājām braucu ar vilcienu, bet līdz stacijai nokļuvu ar autobusu. Viņš zināja, cikos man beidzas darbs, un gaidīja pie pieturas. Šad tad pārmijām dažus vārdus. Vienu dienu stipri lija. Man nebija lietussarga, un, kā par nelaimi, autobuss kavējās. Viņš pienāca no mugurpuses un turēja lietussargu man virs galvas. Es samulsusi jautāju: «Kurš tagad mirks lietū, kurš ne?» Citā dienā Vladimirs paziņoja, ka braukšot uz Rīgu. Es teicu: «Nu re, tad mums pa ceļam.» Priedainē uz dzelzceļa tilta preču vilciens bija nogājis no sliedēm, un līdz pulksten 17 vilcienu kustība bija slēgta. Lija lietus, un Vladimirs mani uzaicināja uz kafejnīcu. Ja reiz viss tā salicies, piekritu. Viņš lūdza, lai iesaku labu kafejnīcu, un es aizvedu viņu uz Jūras pērli. Divu stundu laikā viņš izstāstīja visu savu dzīvi. Tas nav raksturīgi vīriešiem, kas aplido sievietes.
Ir pagājis daudz gadu, bet, atceroties viņa stāstīto, man joprojām acīs sariešas asaras. Viņam bija ļoti smaga dzīve. Vladimirs Fiseiskis dzimis cara laikā, piedzīvojis pilsoņu karu, Oktobra revolūciju. Tēvs bija ķīmijas profesors, mamma augstas klases grāmatvede. Vecāki izšķīrās, kad Vladimiram bija četri gadi. Mamma apprecējās otrreiz ar armēni, kas krievu-turku karā zaudējis kāju. Vai nu no dzimšanas cietsirdīgs, vai tās bija kara sekas, bet audžutēvs zēnu necieta, pēra ar jostu tā, ka asinis šķīda. Vladimirs bēga no mājām pie tēva. Nokļuvis līdz tēva mājām, pa vēdlodziņu iekļuva istabā un, palīdis zem galda, aizmiga. Kad saime atgriezās mājās, puika, visiem par lielu pārsteigumu, izlīda no galda apakšas. Tēvs teica – pārnakšņosi te, bet rīt tev jāatgriežas pie mammas.
Māte viņu ievietoja internātskolā, kurai blakus bija sveču fabrika. Fabrikai bija vajadzīgas darba rokas, un bērniem lika liet sveces. Paaudzies iestājās kara skolā, jo kursanti tika nodrošināti ar kopmītni un ēdināšanu. Pēc kara skolas beigšanas tika norīkots par Kremļa komandanta adjutantu. Vladimirs piedalījās krievu-somu karā, Otrajā pasaules karā cīnījās Rietumu frontē pie Baltkrievijas.
Es pat īsti nezinu, kad viņš man iekrita sirdī. Kad atnāca uz vienu no pēdējām masāžām, man sākās stenokardijas lēkme. Stāvēju pie atvērta loga un lieliem malkiem tvēru gaisu. «Jums ir problēmas ar sirdi?» viņš jautāja. Apsolīja sarunāt konsultāciju ar labākajiem Maskavas kardiologiem.»
Aizlauztā puķe
«Tas ir skumjš stāsts, kā es iedzīvojos problēmās ar sirdi. Kad Rīgas 6. slimnīcas Dzemdību nodaļā man piedzima pirmais bērniņš, viņu pēc trim stundām gultiņā atrada mirušu, arī man nebija cerību izdzīvot. Pie savas konsultantes Polinas Sjakstes uz izmeklēšanām gāju sistemātiski, ik pēc diviem mēnešiem, tāda bija noruna, no slimnīcas izrakstoties. Šī gaišā sieviete mani noturēja pie dzīvības un deva stimulu turpmākai dzīvei. Daktere Sjakste uzaicināja uz kārtējo pārbaudi, teikdama, ka viņai ar mani nopietni jārunā. Saruna sanāca tiešām nopietna. Ārste teica: «Dzīva tu esi, bet dzīvotāja ne, tāpēc man tev ir ieteikums: tev jādzemdē.» Un piebilda: «99 procenti, ka ne tu, ne tavs bērns neizdzīvos, bet es tev solu vienu procentu, ka viss būs labi, tevī jāpamodina cīnītājs.»
Kad paliku stāvoklī, viņa mani nosūtīja pie Dzemdību nodaļas vadītājas dakteres Gaļinas Amnueles, kuras specializācija bija patoloģiskās grūtniecības, arī kardiologi mani auklēja, kā varēja. Manu Golgātas ceļu izgājām smagi, bet ar uzvaru. Daudz dakteru pie manas gultas ir stāvējuši, bet, paldies Dieviņam, 1974. gadā ar ķeizargriezienu pasaulē nāca meita Izolde.
Dieviņš visu laiku man ir stāvējis klāt, par ko es viņam katru rītu un vakaru pateicos.
Vladimirs Fiseiskis mani pieteica vizītē pie Maskavas kardiologiem Sirkina un Ņedostupa. Ņedostupam izstāstīju savu stāstu. «Nu, ko es varu teikt,» viņš sacīja, «malacis!» «Kāpēc malacis?» jautāju. «Citi aizlūst,» viņš atbildēja. «Es jau arī aizlūzu,» bildu, «ja man nebūtu pielikta stutīte, manis nebūtu.»»
Ceturtā sieva
«Vienreiz aizbraucu uz konsultāciju pie Maskavas kardiologiem, otrreiz, un Vladimirs sāka man uzdot jautājumus: varbūt nav jēgas tā braukāt; mēs varētu savas dzīves apvienot, taču ir viens nopietns jautājums – mani gadi. Viņš bija 30 gadus vecāks par mani. Gadiem nebija nozīmes, viņa klātbūtnē es izjutu neizmērojamu mieru un drošību. Kad Vladimirs devās izdienas pensijā, Maskavas 1. Medicīnas institūta priekšniecība viņu uzaicināja vadīt Kara katedru.
Abi oficiāli izšķīrāmies no savām otrām pusēm, samainījām dzīvokļus, un es ar meitu pārcēlos uz Maskavu. Izoldei bija četri gadi. 1979. gada 3. oktobrī mēs apprecējāmies: man bija trīsdesmit viens, viņam – sešdesmit viens. Biju ceturtā sieva. Vladimirs adoptēja manu meitu. Sākumā Izolde nevarēja pieņemt manu vīru, taču vienā brīdī notika lūzums, un meita viņam stipri pieķērās.
Mēs kopā nodzīvojām trīsdesmit gadus. Uzmanības apliecinājumi nebija mākslīgi, uzspēlēti, viņš tāds bija. Vladimirs aizbrauca komandējumā un vienmēr atgriezās dienu ātrāk – ne tāpēc, lai mani pārbaudītu, bet lai mani iepriecinātu. Viņš varēja atnākt no darba pusdienās ar puķēm. Pirmos septiņus gadus dzīvoju mājās. Meita sākumā nezināja krievu valodu, un es viņu pavadīju uz skolu, sagaidīju pēc skolas, vedu uz zīmēšanas pulciņu, peldēšanu, operu, braucām uz atpūtas namu. Biju izlasījusi visus krievu klasiķu darbus, un sapratu – krievu dvēseli nevar izprast, to var tikai pieņemt.
Mājās nesvinējām ne Maija, ne Oktobra svētkus. Tikai pēc pieciem kopdzīves gadiem uzzināju, ka vīram ir ordeņi, medaļas, valsts apbalvojumi. Mans vīrs teica – šīs ārišķības nevar kalpot labām atmiņām. Neraugoties uz to, viņš bija pārliecināts komunists. Man bija sava pārliecība.
Ar cilvēku ar pretējiem uzskatiem var sadzīvot, viņu cienot.
Mans vīrs partijas biļeti nolika 1988. gadā, vēl pirms puča.
Pirms daudziem gadiem mēs ar vīru gājām uz tirgu. Tur aiz letes stāvēja stalta kundze sirmiem matiem, ap pleciem viņai bija aplikta melna samta šalle, un pārdeva smalkus, ar gaumes un krāsu izjūtu radītus mākslīgos ziedus. «Tev patīk tās puķes?» vīrs jautāja. «Jā, nopirksim,» es teicu. Pēkšņi kundze ierunājās: «Jūs esat latviete.» Es pārsteigta jautāju: «Kāpēc jūs tā domājat?» «Es zinu,» viņa atbildēja. Es nopirku no viņas puķīti, mēs parunājāmies. Maskavā savulaik dzīvoja Arvīds Bērziņš, slavens partijas darbinieks Sarkanās Armijas virspavēlnieka Mihaila Tuhačevska laikā. 1936. gada augustā Maskavā notika paraugprāva, kurā tiesāja 16 augsta ranga Komunistiskās partijas vecbiedrus un valsts darbiniekus. Arvīdu Bērziņu nošāva, bet viņa sievu, šo kundzi, kas tirgoja mākslīgos ziedus, aizsūtīja uz katorgu. Kad ieraudzīju viņas rokas, sapratu, ko viņa izcietusi. Viņas pirksti bija lauzti, sisti. Hruščova laikā šos cilvēkus reabilitēja. Viņa teica: «Es esmu komuniste.» «Jūs ar to lepojaties?» jautāju. «Bija laiks, kad es ar to lepojos,» viņa nopietni sacīja, «pēc tam nožēloju.» Es paskatījos uz viņas rokām un jautāju: «Vai nožēla nāca pēc tam?» Viņa atbildēja: «Pirms tam, tāpēc manas rokas ir šādas.» Viņa lēģerī bija iemācījusies veidot šīs skaistās, smalkās puķes.»
Labākās draudzenes
«Kad precējos, baidījos, kā mani pieņems vīra bijušās sievas un bērni. Pirmo gadu mēs dzīvojām kopā ar Vladimira dēla ģimeni. Viņiem bija meitiņa Nastja. Man bija jāiet pie advokāta un nebija, kas pieskata bērnus. Vedekla teica – es piezvanīšu Tamārai Mihailovnai (Vladimira Fiseiska trešā sieva – aut.). Ko viņa runā, nodomāju, mana vīra bijusī sieva pieskatīs manu bērnu! Nonsenss. Bet citas iespējas nebija. Atgriezos mājās ar drebošu sirdi. Klusi atvērusi dzīvokļa durvis, skatos – uz dīvāna sēž Tamāra Mihailovna, kas ar vienu roku apkampusi Nastju, ar otru Izoldi, lasa meitenēm pasaku. Es biju tuvu asarām un sapratu – šai sievietei vienmēr būšu parādniece.
Trīsdesmit piecos gados es piedzīvoju insultu. Domāju, ka slimība bija pirmo dzemdību sekas. Smagā stāvoklī gulēju slimnīcā un kā mantru skaitīju – man jādzīvo; ja nomiršu, kas notiks ar manu bērnu? Vīrs trīs reizes dienā man nesa ēdamo, bet es nevarēju neko ieēst, galva plīsa pušu. Vienu rītu atveru acis un skatos, ka uz naktsgaldiņa noliktas mazas burciņas. Es tās pazinu. Tās bija Tamāras Mihailovnas marinādes. Ienāca daktere un interesējās, kādas mums ģimenē attiecības. Izstāstīja, kā satraukusies māsa ārstu postenī stāstījusi, ka ieradusies Vladimira Vladimiroviča vecā sieva ar burciņām, lai indētu jauno. Vēlāk Tamāra Mihailovna bija mana labākā draudzene. Mēs no Pārogres uz Piemaskavu pārvedām mazu mājiņu, un viņa vasarā viesojās pie mums vasarnīcā.»
Lūdzies!
«Es biju aizsēdējusies mājās un vēlējos strādāt. Kādu dienu vīrs, pārnācis mājās, saka – prorektors aicina tevi uz sarunu. Aizgāju uz tikšanos, un prorektors saka – man ir iecere institūtā izveidot Sterilizācijas centru. Jābrauc uz Vāciju, jāapmāca darbinieki, jākārto dokumentācija, un vienīgie, no kā var prasīt atbildību, ir baltieši, viņš piebilda. Divu gadu laikā es izveidoju centru, manā pārziņā bija 12 miljonus ASV dolāru vērta aparatūra, vadīju 68 darbinieku komandu. Tas bija nervozs laiks. Septiņos no rīta gāju uz darbu un desmitos vakarā nācu mājās. Meitai teicu – tēvs iet uz veikalu, gatavo ēst, bet tev jārūpējas, lai izlietnē nebūtu neviena netīra trauka. Vienu vakaru, pārnākusi no darba, skatos, izlietnē stāv tasīte un apakštasīte. Dusmās nometu tasīti zemē, un tā izšķīda smalkos gabalos. Meita ieskrēja virtuvē un izsaucās: «Mammīt, tās tev bija dārgas atmiņas!» Es teicu: «Jā, mēs kādreiz draudzējāmies ar ievērojamu cilvēku, un viņš mums uzdāvināja šo tasīti ar apakštasīti.» Un turpināju: «Esmu gatava atteikties no vislabākajām atmiņām, bet netīrus traukus tu izlietnē neatstāsi.»
Mans vīrs daudzus gadus mocījās ar mirdzaritmiju. 75 gadu vecumā vīram kļuva slikti ar sirdi un viņu ievietoja mūsu institūta klīnikā. Ārsts sacīja, ka pēc trim dienām viņš būs mājās, taču veselība neuzlabojās. Asins analīzes pasliktinājās, un viņam uzstādīja diagnozi – asins vēzis. Smagi slims cilvēks prasa nevis ārstēšanu, bet kopšanu. Tādā vecumā cilvēku izārstēt nevar, taču jāsarūpē ideāli apstākļi, lai slimnieks var atkopties. Neskatoties uz grūto bērnību, dzīvi, viņš bija spēcīgs cilvēks. «Lūdzies!» vīram teicu. Viņš nebija ticīgs, iebilda, ka nemāk. «Lūdzies, kā māki,» mudināju.
Es aizgāju no darba, lai koptu vīru. Nedrīkst ļaut dzīvībai aiziet no cilvēka. Tā jātur rokās, jāvelk atpakaļ. Slimniekam, tāpat kā istabaugam, ar pareizu kopšanu var palīdzēt. Konsultējos ar akadēmiķi, kas strādāja mūsu institūtā. Teicu, ka vīrs lielās devās saņem zāles, viņš ir nonācis pie sliekšņa, ko man darīt? «Nezinu,» speciālists paraustīja plecus, «bet tu atcel zāles.» «Kā var atcelt hormonu preparātus?» brīnījos. «Viņš tāpat nomirs, riskē!» ārsts iedrošināja. Es pēkšņi atcerējos dakteres Sjakstes vārdus – jūs tāpat nomirsiet, ja nedzemdēsiet. Pārnākusi mājās, vīram teicu: «Aizmirsti par zālēm.» Sāku viņu dziedināt ar fitoterapiju, netradicionālās medicīnas un rehabilitācijas metodēm, ko biju apguvusi pie sava skolotāja Rīgā.
Es viņu piecēlu caur kustībām, garšzālītēm, ko pirku tirgū. Tās malu gaļasmašīnā un spiedu sulu.
No rīta vīram devu tējkaroti zaļas un sarkanas sulas, kas vajadzīga asinīm. Pēc divām stundām baroju ar buljonu no broilera kājām, kurās ir muskuļi. Visu, kas trūka viņa organismam, viņš saņēma dabīgā veidā. Darbs bija liels, bet, ja tu mīli, cieni, tev ir motivācija palīdzēt cilvēkam, to var izdarīt. Viņš piecēlās no gultas un drīz jau varēja iziet laukā pastaigāties. Nopirkām mazu sunīti, ar kuru viņš trīs reizes dienā devās pastaigā. Pēc gada viņš atgriezās darbā un nostrādāja vēl septiņus gadus. Savukārt mani uzaicināja uz Slavjanku, kas atrodas Tālajos Austrumos pie Korejas un Ķīnas robežas. Mācīju mediķiem masāžu, lasīju lekcijas netradicionālajā medicīnā, iepazīstināju ar savām rehabilitācijas metodēm. Arī pati daudz jauna apguvu.
Mūsu dzīve bija ļoti dinamiska, baudīju laiku, ko pavadījām kopā. Būvējām vasarnīcai otro stāvu, strādāju dārzā. Vīrs nomira 89 gadu vecumā. Pēdējie gadi bija grūti, bet Dievs mani nekad nav pametis, vienmēr bija blakus, par ko esmu Viņam pateicīga. Es esmu Dievbērniņš. Lai ko es lūgtu, vienmēr esmu dabūjusi. Bet vai vienmēr tas bijis vajadzīgs? Kad apprecējos ar otro vīru, lūdzu, lai Dievs dod viņam garu mūžu. Pēdējā gadā viņš mirdams nevarēja nomirt, jo no Dieva bija izlūgts. Tas man bija ārkārtīgi sāpīgi, un es sapratu – tā bija mana kļūda. Lūdz par sevi, jo, lūdzot par citu, nezini, vai viņam tas derēs. Vīrs nejutās labi, un arī es jutos slikti, lai gan centos neizrādīt. Reiz izgāju laukā, vasarnīcas priekšā nometos zālē uz vēdera un domāju, kā no grūtās situācijas tikt laukā – prāts par īsu, nav kam padomu paprasīt. Skatos, rāpo skudra un ar priekškājām tur priežu skuju, kas ir četras reizes garāka par viņu. Skudra garajā zālē neatlaidīgi iet uz priekšu, bet neatlaiž nesamo.
Lūk, skudrai ir problēma, ne man. Man jāturpina rūpēties par vīru.
Vladimirs nomira 2004. gada 18. decembrī, un 2005. gada 16. februārī es atgriezos Latvijā. Vīru kremējām, urnu iemūrējām Maskavas kapos, bet manas mūža mājas būs Latvijā. Šo dzīvokli Kauguros es iegādājos 2000. gadā. Mazmeita Ērika desmit gadus dzīvoja pie manis, es viņu audzināju, jo meitas ģimenē bija problēmas. Ērikai bija trīs gadi, kad es paņēmu viņu pie sevis. Man ir pensija, un es līdz savai nāvei saņemšu arī daļu vīra pensijas.
Braucu uz Maskavu apciemot meitu un mazmeitu. Kad man prasa, kā es vērtēju Krievijas agresiju pret Ukrainu, man šajā jautājumā ir stingra nostāja. Ja es dzīvoju uz vienas ielas ar cilvēku, kas dzīvo pretējā mājā, un, ja kaimiņš vienā dienā ienāk manā sētā ar cirvi vai šaujamo stroķi, es aizstāvēšos. Es neuzbrukšu, bet aizstāvēšu savu teritoriju. Vai jūs domājat, ka mani kolēģi, draugi, ar kuriem joprojām uzturu saites Krievijā, domā citādi? Viņi nenoliedzami ir pret karu, taču nedrīkst paust savu viedokli, jo par to var nonākt cietumā.
Daudz kas bezgala labs bijis manā dzīvē. Tagad to varu atcerēties, izsvērt, izanalizēt, ko varbūt varēju darīt citādi. Šobrīd rakstu savu autobiogrāfiju, esmu sakārtojusi albumos bildes. Ja man otrreiz ļautu dzīvot šo dzīvi, diez vai tā būtu citādāka. Mums katram paredzēta sava dzīves programma, skola, kas ir jāiziet. Svarīgi, lai nebūtu sirdsapziņas pārmetumu, lai nejustos savas rīcības dēļ pazemots.»
