Rīga +13°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
ANAMNĒZE
- Ādas ārste Veselības centra 4 filiālē Dermatoloģijas klīnika. Absolvējusi Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultāti, iegūstot specializāciju dermatoveneroloģijā.
- Papildu izglītība: Starptautiskā Rīgas kosmētikas skola, kosmētiķes kvalifikācija; Starptautiskā Grima mākslas skola, grimētājas kvalifikācija.
- Rezidentūras laikā stažējusies Vācijā, Francijā, Itālijā, arī Rīgas 1. slimnīcas Ādas un seksuāli transmisīvo slimību klīniskajā centrā.
- Divu bērnu mamma.
- Gaidot otro dēlu, piepildīja sapni par drediem. Vēlāk tos nogrieza un palika ar īsu matu griezumu.
- Ārstei ir tetovējumi, no kuriem viens – neliels trīsstūrītis kreisās plaukstas pamatnē – simbolizē savienību ar vīru (viņam uz rokas ir līdzīgs zīmējums).
– Jūsu biogrāfijā ir ieraksts, ka esat apguvusi grima un meikapa mākslu. Vai tēmējāt uz skaistumkopšanu?
– Vai, ko tikai neesmu mācījusies! Paralēli medicīnas studijām arī meikapu, jo likās – kad būšu pabeigusi sešus kursus, varbūt man nemaz nevajadzēs to nopietno medicīnu. Domāju – ja tikšu dermatologos, tad iešu tikai uz estētisku! Meikaps, kosmetoloģija, skaistums. Bet tad aizbraucu uz klīniku Vācijā un tur aizķēros ilgāk, nekā bija plānots. Galva sagriezās pavisam pretējā virzienā! Prom no skaistuma.
Jo pēkšņi sapratu, ka dermatologs drīkst operēt. Tā kā man patīk visu ko darīt ar rokām, ļoti aizrāvos ar ķirurģiju.
Taču estētika jau nekur nav pazudusi. Piemēram, rozācijas pacienti vienlaikus saņem gan ārstēšanu, gan estētisku tūningu sejai.
– Rozācija ir kas vairāk par estētisku problēmu?
– Tā ir hroniska ādas slimība, bet estētiskā puse ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki nāk pie dermatologa. Rozācija ļoti ietekmē dzīves kvalitāti un rada daudz ierobežojumu. Piemēram, ballītē sarkanvīna glāzi neiedzersi, pirtī vai saunā neieiesi un pat karstāku dienu tā īsti neizbaudīsi.
Rozācijas gadījumā uz ādas – bet jo īpaši sejas centrālajā daļā – veidojas iekaisums. Tā notiek, jo ārēja kairinājuma ietekmē pastiprināti reaģē patoloģiski veidoti receptori. Ja šādu ierosinošu faktoru – gan ārēju, gan iekšēju – ir daudz, kairinājums tiek pastāvīgi uzturēts. Mums, ziemeļniekiem, tādā ziņā ir īpaši paveicies: vējš, aukstums, mitrums, saule, iekšā – apkure, sauss gaiss, gaišais ādas tips…
– Ja neko nedara, rozācija progresē?
– Ir grūti neko nedarīt, jo seja kļūst arvien sārtāka, un iekaisums attīstās. Pat ikdienišķās situācijās seja sāk degt, piemēram, ienākot no āra siltākā telpā, svilst vaigi. Nevar ieiet karstā dušā – āda tiek kairināta, sejas ādā ir velkoša sajūta, tā pietūkst.
Iekaisuma dēļ asinsvadi sejas ādā paplašinās, bet ar laiku tiem ir arvien grūtāk atkal sašaurināties. Tad ne ar krēmiem, ne medikamentiem neko vairs nespējam izdarīt – palīdz tikai lāzerprocedūras.
Uzskata, ka pasaulē rozācija ir vidēji pieciem procentiem cilvēku, taču jādomā, ka pie mums ir krietni vairāk.
– Vai ir kāda viena, sevišķi skaidra, pazīme, lai saprastu – jā, man ir tieši rozācija, nevis vienkārši šad tad piesarkstu?
– Tas ir apsārtums lielākoties deguna un vaigu rajonā, nedaudz arī uz pieres un zoda – tāds kā sarkans rombiņš tieši sejas vidū. Un dedzināšanas sajūta – pie temperatūras maiņām, pēc alkohola lietošanas, ēdot asus ēdienus. Apsārtums ir pastāvīgs – sārtie vaigi ir visu laiku un pakāpeniski progresē.
– Ja ir sarkanais rombs, jānāk pie jums?
– Kosmetologs ļoti labi var palīdzēt starpposmos, bet vispirms tomēr jāvēršas pie dermatologa. Terapija sastāv no trim lieliem blokiem: viens ir prevencija jeb profilakse, kad mēģinām izvairīties no kairinošiem faktoriem un ikdienā lietojam kosmētiku, kas paredzēta jutīgai ādai ar asinsvadiem, kurai ir tendence iekaist.
Otrs lielais bloks ir medikamenti, kas vajadzīgi, lai iekaisums ietu mazumā. Trešais – lāzerterapija, ar kuras palīdzību pulksteni varam mazliet pagriezt atpakaļ, aizverot bojātos asinsvadus un uzlabojot mikrocirkulāro sistēmu.
Tā ir ne tikai ārstēšana, bet izskata, sejas ovāla uzlabošana, par ko runāju jau sākumā: iekaisuma dēļ iet bojā audi, vaidziņi noslīd, bet ar lāzerprocedūru varam uzlabot visu karkasu, kas ādu notur.
– Izdari, un tad pieliec punktu, vai tomēr tā ir cīņa mūža garumā?
– Lielākoties tā ir ilgstoša cīņa.
Daļai pacienšu rozācija sākas ap trīsdesmit gadu vecumu, bet atsevišķai grupai ādas stāvokļa pasliktināšanos novēro līdz ar menopauzi, ko izraisa hormonālas izmaiņas.
Mūs hormoni diemžēl ietekmē daudz vairāk nekā vīriešus, kaut gan kungiem mēdz būt daudz smagākas rozācijas formas, piemēram, tā saucamais dzērāja deguns – liels, uzburbis un grubuļains. Tā ir rozācijas ceturtā stadija.
– Cik liela daļa jūsu pacientu nāk ar akni?
– Tā ir liela un grūta pacientu grupa. Viena daļa jau bijuši pie daudziem speciālistiem un visu ko pamēģinājuši, bet nekas nav palīdzējis. Otra grupa – cilvēki, kuriem saglabājies stereotips, ka tās ir pubertātes pumpas, kas pašas pāries, kad hormoni beigs trakot. Bet ir jau divdesmit gadi un vairāk, visa seja rētās, bet pumpas turpina mesties. To veicina gan vide, gan stresa līmenis, gan nepareizi kopšanas līdzekļi, kas ādu pārsausina vai izraisa iekaisumu.
Bet man ļoti patīk strādāt ar šiem pacientiem.
Tas ir kā darboties ar plastilīnu, jo cilvēks vēl ir jauns – varu viņam iedot visus pareizos instrumentus, kā rūpēties par ādu.
Viņš neies meklēt internetā vai uz veikalu, kur viņam centīsies kaut ko pārdot, bet ar manu palīdzību būs atradis savu individuālo veidu, kā kopt ādu, – un tā pratīs uzlabot savu dzīves kvalitāti mūža garumā! Un arī sapratīs, ka akne nav nekāds lāsts.
Te citēšu savu kolēģi dakteri Ozolu, kura strādā Bērnu slimnīcā. Viņa saka: «Tev ienāk kabinetā tāds sešpadsmit, septiņpadsmit gadus vecs pilnīgi sašļucis tīnis, kurš savu pumpu dēļ grib tikai sēdēt istabā… Bet paiet laiks, viņš izārstējas, un no tava kabineta iziet stalts, pašpārliecināts vīrietis taisnu muguru.» Tā ir fantastiska sajūta!
Jā, āriene, bet… Skaistuma injekciju ražotāju pārstāvji savas prezentācijas vienmēr sāk ar vārdiem: skaisti cilvēki pelna vairāk un iegūst labāku darbu!
Tāda ir mūsu seklā pasaulīte, bet tā diemžēl ir! Simetrija, harmonija sejā, bet, Die’s pasargi, izsitumi vai rētas…
– Skatoties jūsu sejā, redzama harmonija un simetrija, bet, atvainojiet, ārēju līdzību ar jūsu tēvu – bijušo veselības ministru un agrāko Latvijas Ārstu biedrības prezidentu Pēteri Apini – gan tajā nespēju saskatīt.
– Tiešām? Man pašai šķiet, ka esmu kombinācija no abiem vecākiem, kuri, manuprāt, jau savstarpēji pēc izskata ir līdzīgi. Kļūstot vecākai, gan redzu, ka acis izteikti kļūst līdzīgākas tēta acīm. Nemaz nerunājot par rakstura īpašībām, kuras ar laiku sāku apzināties arvien vairāk…
– Jūsu profilā feisbukā redzēju zīmējumus. Vai jums ir mākslinieciska ievirze?
– Tā bija lielā diskusija ar mammu – ar tēti pat neesmu mēģinājusi runāt – par to, ka mani vienmēr ir interesējis dizains. Pirms iestājos mediķos, vienu gadu nomācījos datordizaineros – ar domu kļūt par interjera dizaineri. Tikai augstskola nebija pareizā – no vadības, no pasniedzēju puses nebija intereses. Man šķiet – ja mācies, tad gūsti, bet tur darbs bija ļoti patstāvīgs. Citi puiši ar pieredzi datordizainā mācīja mūs, pārējos, kuriem pieredzes vēl nebija.
No turienes aizgāju, bet joprojām, pārkārtojot vecus papīrus, atrodu skolas laika diplomus: vizuālās mākslas olimpiāde – pirmā vieta, otrā vieta… «Mammu, vai patiešām jums ne reizi neienāca prātā mani sūtīt Rozentāļos, kas bija turpat blakus mājām?!» – «Nē, ir jābūt vienai kārtīgai profesijai, ar ko pelnīt naudu, bet to mākslu – to atstāj hobijam!» Vecāki mūs ar māsām ir atbalstījuši, devuši iespēju attīstīties jebkurā virzienā, tomēr viņiem ir izdevies noturēt pie zemes mūsu jaunības maksimālisma brīžos – neko neuzspiežot.
Un, ja visapkārt ir mediķi paaudžu paaudzēs, gribot negribot apaudz ar ārstiem specifisko kultūru un pat sarkasmu… Man jau no divpadsmit gadiem ir teikts, ka esmu Matule juniore…
Ginekoloģe Dace Matule ir mana krustmāte, tāpēc mani sākumā virzīja uz ginekologiem. Mamma (Līga Apine – red.) ir zobārste, mana jaunākā māsa Māra ir zobārste, tikai vecākā māsa Zane ir fotogrāfe, viņa dzīvo Londonā.
– O, izlaušanās!
– Jā, viņa ir izlauzusies! Pēc izglītības viņa ir ekonomiste, mārketinga speciāliste, bet aizbrauca uz Londonu un dzīvo tur ar visu ģimeni.
– Ko pati sakāt par to, ka esat ārste un māksla palikusi hobija līmenī? Vai bija pareizi, ka vecāki jūs tā virzīja?
– Kovida laikā pieķēru sevi pie domas: «Jā, re cik labi, man ir darbs! Māksliniekam nebūtu.»
Un nav jau tā, ka darbs medicīnā mani garlaikotu.
Tad, kad man jāgatavojas kādai lekcijai vai jāraksta kāds raksts un jāveic kāda ar dermatoloģiju saistīta jautājuma dziļa izpēte, es aizraujos: o, to es nezināju! Rozācijas pacientēm varētu pamēģināt šo, bet Amerikā ir vēl tāds preparāts – varbūt varu izmantot to?
– Kur tad ir profesijas ēnas puse?
– Novitātes aizrauj, bet šī profesija man iet kopā ar smagu emocionālo fonu: katram pacientam es gribu iedot visu, ko zinu, tādēļ uz mani vienmēr jāgaida. Ar punktualitāti man ir ļoti slikti, jo es mēģinu visiem daudz un gari stāstīt, lai izprot slimības būtību, saprot, kā un kādēļ jādara tieši tā un ne citādi. Varētu jau pateikt: «Pasmērējiet šo smērīti un nāciet pēc divām nedēļām atkal!» Bet es cenšos visu maksimāli iedot vienā reizē vai atrisināt problēmu uzreiz, ja redzu, ka tas iespējams.
Tas iet rokrokā ar perfekcionistes kompleksiem reizēs, kad nevaru uzreiz pacientam izskaidrot, kas viņam vainas. Gadās, ka vienas un skaidras atbildes nav, reizēm slimība ir vairāku faktoru kombinācija, ir ģimenes vai paša cilvēka anamnēze, kuru divdesmit minūtēs nespēj iegūt. Nepietiek laika izpētīt un saprast, ar ko tieši viņa gadījums var būt saistīts.
Tad ej mājās, domā par šiem pacientiem arī pa nakti, ņem viņus līdzi gultā, jo domas griežas ap viņiem. Tas ir tas grūtākais.
Ļoti cenšos darbu atstāt darbā, bet bieži tā nesanāk.
Vai mani ķirurģiskie pacienti… Man ļoti patīk operēt. Un, ja vēl redzu, ka ir liels defekts un ka varu ne tikai izārstēt onkoloģisku problēmu, bet arī izdarīt to delikāti un skaisti, lai pēc tam cilvēkam nebūtu jāskatās spogulī un visu laiku jādomā tikai par vēzi… Tāpat jau tas neļauj par sevi aizmirst, bet, ja vēl ir kāds izteikts sakropļojums vai milzīga rēta, tas ir vēl lielāks psiholoģisks slogs.
Bet tad man šo pacientu gribas redzēt arī otrā dienā pēc operācijas, trešajā dienā un pēc divām nedēļām, lai zinātu, kā tas viss sadzijis, jo no līdzestības atkarīgs, kāds būs gala rezultāts. Jā, šīs lielās operācijas es arī ņemu uz mājām līdzi!
– Kādas lielas operācijas veicat?
– Jā, varbūt kārtīgam ķirurgam tās nebūs nekādas lielās operācijas, bet, piemēram, nodulāras bazaliomas uz sejas… Ja tās atrodas deguna rajonā, tuvu acīm, tur, kur maz ādas, lai varētu aizvērt ciet centimetru, divus lielu brūci, tad veic nelielas ādas lēveru rotācijas vai pārbīdes, lai aiztaisītu defektu.
– Lūdzu, izskaidrojiet, kas ir bazaliomas!
– Ādas vēzim ir divas lielas grupas – baltais vēzis un melnais vēzis. Baltais veidojas no nepigmentētām šūnām, melnais – no pigmentētām, tās būs visu veidu melanomas. Baltais savukārt ir bazaliomas vai plakanšūnu vēzis – atkarībā no tā, no kurām šūnām tas veidojas: no bazālajām šūnām vai no plakanajām epitēlijšūnām.
– Melno vēzi sauc par melno tāpēc, ka to grūtāk ārstēt?
– Nē, tādēļ, ka pigments ir brūns, melns, bet baltais veidojas nepigmentētās, gaišās šūnās. Bet krāsa patiešām iet kopā arī ar prognozi. Plakanšūnu vēzim tikai retos gadījumos veidojas metastāzes. Lielākoties tas aug lokalizēti, bet reizēm var pakāpeniski augt dziļumā, neārstētos gadījumos pa nervu galiem nonākot arī galvas kausā. Tad vajadzīga daudz nopietnāka operācija, kādas es neveicu. Es operēju audzējus uz ķermeņa, sejas apvidū.
– Teiksiet, ka profilakse ir saules aizsargkrēmu lietošana, bet vai baltais skaistums patiešām ir reāls? Pati nesauļojaties? Ko lietojat, lai āda paliktu vesela?
– Apzināti patiešām nesauļojos, bet, tā kā man ir divi mazi bērni, daudz laika pavadu ar viņiem ārā. Pirms gada bija situācija – aizbraucām uz jūru, un, kamēr abus puikas sapakoju UV apģērbos, sasmērēju ar krēmiem un katram uzliku cepurīti, man pašai kakls jau bija nodedzis. Trakā mammīte: bērni tā nodrošināti, ka ne stariņš netiks klāt, bet pati sev neko nav uzsmērējusi!
Tāpēc šovasar mammām saku: tā kā lidmašīnās ar skābekļa maskām, vispirms – sev, pēc tam – bērnam!
– Pēc tā, kā aprakstāt bērnu sagatavošanu vasaras dienai, var pazust viss prieks par to, ka vismaz uz laiku pienācis gals tai ģērbšanai un pārģērbšanai pārējos gadalaikos!
– Bet pūles ir tā vērtas, īpaši, ja ikdienā redz saules ēnas puses.
– Kas ir UV apģērbs, ko pieminējāt?
– Tāpat kā ir SPF – ultravioleto staru filtri aizsargkrēmiem, apģērbiem ir UPF filtri. Ar to apzīmē saules staru caurlaidību drēbēm. Lai maziem bērniem nebūtu jāsmērē saules aizsargkrēmi no galvas līdz kājām, labāk uzvelkam to plāno drēbīti, kas izskatās pēc divdesmito, trīsdesmito gadu peldkostīma vai kā šortiņi ar krekliņu. Ar to droši var skriet saulē!
Kā dermatoloģe nevaru teikt – nelietojiet saules aizsargkrēmus, bet par tiem ir diskusijas. Vēl pagājušā gada rudenī ASV Pārtikas un zāļu administrācija saules aizsargkrēmos atklāja sešas jaunas vielas, kas nevis rada vēža draudus vai kaitē hormonālajai sistēmai, bet gan uzkrājas ādā. Pat nedēļu pēc krēma lietošanas šīs vielas var būt ādā.
Mēs nezinām, kas šī uzkrājošā efekta dēļ ar mums notiks, teiksim, pēc divdesmit gadiem, jo to gluži vienkārši neviens vēl nezina!
Par saules aizsargkrēmu spēju pasargāt pētījumi ir pārliecinoši, bet par tajos esošo vielu mijiedarbību – nosacīti.
Ja ejam uz ekoloģisko domāšanu un dzīvesveidu, ir pacientu daļa, kurus ļoti grūti pārliecināt, ka vajadzētu lietot šādus līdzekļus ar SPF. Šie cilvēki domā tā: labāk smērēšu kokoseļļu, kas aiztur apmēram piekto daļu saules staru, un vēl iesauļošos – tad āda pati sevi sargās! Bet tā īsti nav, tāpēc speciālo UV apģērbu uzskatu par labu izeju.
– Līdz cik gadiem šāds apģērbs vasarās ieteicams?
– Visu mūžu! Ja palūkosieties uz sērferiem, teiksim, Austrālijā, redzēsiet, ka viņi nav ģērbušies peldkostīmos, bet gan šādos saules aizsargtērpos. Man arī tāds ir. Velku to, ja supoju vai veikoju – ar veikbordu nodarbojamies abi ar vīru. Uz ūdens tāds apģērbs ir sevišķi noderīgs, jo krēms nomazgājas un tu dedz saulē no augšas un no apakšas, tā kā ūdens virsma atstaro.
Taču arī es izgāju cauri savam sauļošanās periodam. Agrāk būt brūnam bija obligāti, tikai brūns esi smuks.
Gāju arī uz solāriju, un tagad to redzu savos vaigos – apsārtums, neatgriezeniski paplašināti asinsvadiņi.
– Tāda kā dzīves skola – paralēli izglītībai, kas jums kā ārstei jau tā jāapgūst visa mūža garumā!
– Man nekad nav pārgājusi tā iekšējā sajūta, ka visu laiku jāmācās, tāpēc katru gadu mēģinu aizbraukt kaut kur pastažēties. Pagājušajā gadā paņēmu līdzi abus bērnus un aukli un aizbraucām uz visu septembri ceļojumā pa Eiropu. Sākām Zviedrijā, Gēteborgā. Tur nedēļu klīnikā gāju skatīties, kā dakteri ārstē ādas vēža pacientus.
Daudz klausījos un izvaicāju, bet tiku arī pie darīšanas. Ieguvu ļoti labas praktiskas zināšanas – kaut vai par krioterapiju un fotodinamisko terapiju ādas audzēju ārstēšanā. Sapratu, ka tās ir ķirurģijai līdzvērtīgas ārstēšanas metodes. Reizēm to varētu izmantot arī Latvijas Onkoloģijas centrā, veiksmīgāk papildinot terapijas iespējas.
– Iespējams, nostāja tāda: ir papilnam dažādu privāto dermatoloģijas klīniku – lai tajās ārstē ar slāpekli, bet Latvijas Onkoloģijas centrā darīs nopietnākas lietas.
– Ar nepacietību gaidu, kad īstenosies profesores Doniņas (Simona Doniņa – onkoloģe ķīmijterapeite ar specializāciju imunoloģijā, Rīgas Stradiņa universitātes Augusta Kirhenšteina Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta vadošā pētniece – red.) un viņas kolēģu ideja par dermatoonkoloģiskās vienības izveidi Latvijas Onkoloģijas centrā, jo tas ir posms, kura pašlaik trūkst.
Jūtu priecīgu satraukumu, jo mēs ar vēl vienu kolēģi strādāsim šajā vienībā! Gaidām, kad varēsim sākt Latvijas Onkoloģijas centrā pieņemt pacientus un šķirot tos.
Pašlaik situācija ir tāda, ka ģimenes ārsts vai dermatologs nosūta pacientu ar aizdomām par vēzi pie onkologa, bet onkologs griež. Pēc manām domām, bieži vien tas ir nevajadzīgi un pārāk agresīvi.
– Teicāt arī, ka ārstēt ar slāpekli būtu lētāk.
– Jā, jo vairs nav vajadzīgs viss operāciju bloks, papildus personāla iesaiste, saīsinās slimnīcā pavadītais laiks.To varētu izdarīt nesāpīgi, ar lokālu anestēziju un nevis stundas, bet, teiksim, divdesmit minūšu laikā!
– Kur problēma? Kāpēc iegājies tā, ka ārstē ilgāk un dārgāk?
– Manuprāt, runa ir par naudu un gausumu novitāšu ieviešanā. Pēc Gēteborgas aizbraucu uz Berlīni un tur redzēju tieši to pašu, kas notiek pie mums: ka bazaliomas – bazālo šūnu vēzis, kas aug ļoti lēni, griež ārā.
Berlīnieši paskaidroja – ja izmanto operāciju zāli, tad naudiņa griežas. Tās ir ienesīgas manipulācijas.
– Medicīna taču tiecas tieši uz pretējo – mazāk griezt, visu izdarīt maksimāli ātri un pacientam saudzīgi!
– Lūk, svari! No vienas puses – ja griežam, rodas nauda, ar ko samaksāt personālam un par ko nopirkt jaunu magnētiskās rezonanses iekārtu.No otras – lētas, mazinvazīvas procedūras, kas tik daudz nopelnīt neļauj. Tad kāpēc negriezt?! Tā ir milzīga problēma – Latvijas ārstam jācīnās, lai nopelnītu.
– Tomēr gaisma tuneļa galā ir – jaunā vienība veidojas.
– Jā, kaut gan kovids šo projektu ir nedaudz aizkavējis. Taču vēl nesen sazinājos ar profesori, un viņa teica: tiklīdz situācija normalizēsies un atgriezīsimies ierastajā rutīnā, šo jautājumu atkal celsim augšā!
