Rīga +15°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Kad kļuvu par vecvecāku, sajūta bija ļoti laba. Varētu pat teikt – filozofiska. Tā bija sajūta, ka dzīve turpinās, ka tas ir kaut kas ļoti nozīmīgs turpmākajai nākotnei. Protams, par Žanetes un Ernesta piedzimšanu arī bija ļoti liels, neizsakāms prieks.
Mazbērni zina, ka man pārāk nepatīk būt opim vai vectēvam, tāpēc Žanete mani speciāli sauc par opi. Bet mazmeita Emīlija mani uzrunā vārdā, par Andreju, par ko esmu priecīgs.
Mūsu ģimenes māja ir Ķīpsalā, un tā ir ģeogrāfiski laba vieta, lai pie mums ērti atvestu mazbērnus. Dēli mums uztic pieskatīt bērnus visai bieži. Pat neatceros reizi, kad būtu viņiem atteikuši. Tomēr tikai pie manis jau mazbērni nebrauc. Viņi brauc uz vietu, kur valda sirsnība un dvēseles siltums, kur viņus gaida. Mana sieva Daina ir ļoti viesmīlīga, tāpēc mazbērni pie mums ciemojas bieži. Taču visvairāk viņiem patīk pavadīt laiku kopā ar Dainas meitu Sofiju, kura vēl aizvien nav zaudējusi spēju lieliski saprasties ar mazākiem bērniem. Mazbērniem viņa ir gluži kā brīnumaukle Mērija Popinsa. Man ir liels prieks, ka tieši Daina un Sofija mazbērniem visvairāk nodrošina šīs siltās sajūtas, ka viņi ir gaidīti mūsu mājā. Mazbērniem un pašu bērniem ir ļoti labs kontakts. Viņu attiecības ir harmoniskas – labprāt kopā pavada laiku un spēlējas.
Vai es lutinu mazbērnus? Esmu vairāk opis, kuru mazbērni pārāk neņem pierē. Protams, aizvedu meitenes uz kafejnīcu, aizejam uz kino. Starp citu, tikko visi kopā noskatījāmies arī manis režisēto filmu Klases salidojums. Mūsu ģimenei patīk arī ceļot, un divas reizes gadā visi dodamies uz silto un saulaino Tenerifi. Šajos braucienos mums parasti pievienojas arī Emīlija. Rēķināmies, ka braucam ar bērniem, un šādu arī plānojam braucienu, tāpēc Emīliju ņemam līdzi labprāt.
Tagad, esot šajā vecumā, ar pilnīgi citu interesi skatos un vēroju, kā mazais cilvēciņš aug un attīstās. Tas ir pavisam citādi nekā laikā, kad auga mani dēli. Domāju, ka tas, kā ģimenēs veidojas vecvecāku un mazbērnu attiecības, ir ļoti atkarīgs no katras ģimenes temperamenta. Mūsu ģimenē temperaments ir ļoti atturīgs.
Labprāt mājās uzņemam mazbērnus un parūpējamies, taču neesam tie, kas nemitīgi pamācīs un aizrādīs, kā būtu jādara pareizāk.
Domāju, ka vecvecāku galvenais uzdevums ir ļoti vienkāršs – dot siltumu un būt blakus. Ja būsi garlaicīgs un nepārtraukti aizrādīsi, mazbērni pie tevis ciemos braukt negribēs. Ja mazbērni pie tevis jutīsies viegli un patīkami, viņi paši gribēs ciemoties un satikties. Uzskatu, ka ir ļoti svarīgi, ka mazbērnus ģimene audzina kopā – kaut ko vērtīgu iemāca māte un tēvs, kaut ko vērtīgu var iemācīt vecvecāki. Stipra un droša ģimenes ligzda ir ļoti svarīga. Par daudz siltuma nevar būt, taču, ja tā trūkst, labas attiecības starp vecvecākiem un mazbērniem neveidosies.»
