Rīga +10°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jā, ar aizvērtām acīm apēdot, garšo kā kazene. Arī lūkojot vaigā, varētu būt kazene, bet īstenībā tavā priekšā ir – melnā avene (Rubus occidentalis). Melno aveņu dzimtene ir austrumu un centrālā Ziemeļamerika. To augļi ir tumši purpursarkani līdz melni vai dzelteni ar zilganu apsarmi, bet, salīdzinot ar sarkanajām avenēm vai kazenēm, tie ir mazāki.
Ogu forma ir puslodveida, un atšķirībā no kazenēm augļi viegli atdalās no ziedgultnes. Garša? Salda, nedaudz sveķaina, drīzāk atgādina kazenes.
Kas vēl melnajās avenēs īpašs? Tāpat kā mums ierastajām – sarkanajām – to radiniecēm, augiem ir divgadīga virszemes un daudzgadīga pazemes daļa. Dzinumi nolīkuši, dzeloņaini, 1–3 metrus gari. Dzeloņi asi, cieti, izliekti, ar paplašinātu pamatni, tāpēc stādījuma kopšanas darbi ir visai apgrūtinoši.
Ir gan arī izveidotas šķirnes bez dzeloņiem, bet Latvijā pagaidām tās nav pieejamas.
Viengadīgie dzinumi ir zaļi ar zilganu apsarmi, divgadīgie tumši brūni. Atšķirībā no sarkanajām avenēm melnās veido tikai aizvietošanās dzinumus, bet ne sakņu atvases. Vairumam šķirņu raža veidojas uz otrā gada dzinumiem, lai gan ir arī izņēmumi – šķirnes, kas ražo uz viengadīgiem dzinumiem, līdzīgi kā rudens avenes. Tiesa, salīdzinot ar sarkanajām avenēm, melno ziemcietība ir zemāka.
Melnās avenes ir pašauglīgas, tāpēc var audzēt tikai vienu šķirni. Lai gan pirmās radušās jau 19. gadsimta 30. gados, sortiments joprojām visai ierobežots. Jaunas šķirnes tiek selekcionētas galvenokārt Amerikā, bet Eiropā melno aveņu selekcija uzsākta Polijā ar šķirni ‘Litaz’.
Raksta turpinājumā lasiet 10 melno aveņu stādīšanas likumus!
