• Šobrīd

    weather img

    Rīga +12°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    FOTO: Pateicoties bērnu iebildēm, Dravniekus nepārdeva

    Iedvesmas stāsts
    Ilze Anna Vītola
    27. septembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    Nu jau Dravnieki ir ģimenes māja trešajā paaudzē. Pateicoties tieši bērnu kategoriskajām iebildēm, skaistās lauku mājas Kurzemes pusē nav pārdotas kādam svešam. Jaunieši paziņoja, ka saimniekos, un to arī godam dara!

    Mājas dosjē:

    • Dravnieki atrodas pusotras stundas braucienā no Rīgas, Talsu novada Ģibuļu pagastā.
    • Māja celta ap 1923. gadu, pašreizējo saimnieku dzimtas īpašumā tā nonākusi 90. gadu sākumā.
    • Dravnieku māja  ir 100 m2 plaša, šobrīd tajā ir trīs istabas, virtuve un vannasistaba. Bēniņu stāvu Baumaņi izremontējuši, bet tas vēl netiek apdzīvots.
    • Dravnieki ir Baumaņu ģimenes īpašums, ko iespējams izīrēt mierīgai atpūtai laukos.

    Viesmīligais namatēvs Toms Baumanis ikdienas dzīvē ir Rīgas Stradiņa universitātes prorektors, bet Toma kundze Una Spēlmane-Baumane strādā Konrāda Adenauera fondā.

    Ieva Andersone

    Jaunieši saimniekos

    Šobrīd mājas īstie saimnieki patiesībā esot Baumaņu bērni – visvairāk dēls Jēkabs, kas fotografēšanās brīdī ir prom citos darbos, par ko Unai drusku pasāp sirds, bet Toma humora izjūta visu saliek pa vietām: atradis Jēkaba bērnības foto, kur puika pliks un priecīgs, Toms aizsūta dēlam bildi, piebilstot, ka «mamma šito liks žurnālā». Dzīvespriecīgi ļaudis, kas prot baudīt dzīvi, šaubu nav.

    Baumaņiem ir trīs bērni – Jēkabs, Kārlis un Elza Zete –, un, pateicoties tieši bērnu kategoriskajām iebildēm, Dravnieki nav pārdoti kādam svešam. Jaunieši paziņojuši, ka saimniekos.

    Tomēr bez Unas un Toma ieguldītā darba, ļoti iespējams, nemaz nebūtu, ko bildēt un par ko rakstīt.

    «Nu labi! Izlēmām, ka paturēsim šo māju, lai var atbraukt, kaut tikai pa nakti palikt. Mums kaimiņos meistars, lāga vīrs, – palūdzām, lai ieliek mājai jaunus logus. Viņš saka: klausies, siena arī tāda, varbūt, ka vajag siltināt? Nomainījām logus, nosiltinājām. Tas bija pirmais piegājiens. Bija jāpaceļ mājas stūris, kas jau bija iegrimis, jo jaunsaimnieku mājas būvēja ļoti taupīgi un diezgan nabadzīgi – nebija pat īstu pamatu, to  vietā bija salikti ķieģeļi. Un lielajā istabā kurmis izraka sev māju! Lielajā istabā! Nākamais bija skaidrs – jātaisa grīdas!» stāsta Toms.

    Māju atjaunojuši divos piegājienos. «Pirmajā reizē sataisījām ārpusi – logus, pamatus, apšuvumu, siltināšanu. Kādu laiku tas viss stāvēja, un tad vienā ziemā ielikām grīdas un sakārtojām iekšpusi,» papildina Una. «Vispār jau mēs meistarus aicinām ziemā strādāt, un viņi priecīgi!» piebilst Toms. Ziemā neesot steigas, meistari braucot no Kaltenes un darbojoties.

    Trešajā piegājienā Baumaņi plānojuši mainīt jumtu, bet «sākām pētīt un bija skaidrs, ka tur tik maz siju un balstu, ka jumts neturēsies. Nācās pārtaisīt visus bēniņus – stiprināt –, lai varētu jumtu taisīt.»

    Vēl saimniekiem ir doma, ka vajadzīga veranda uz ābeļdārzu. Sapnim par glāžu istabu, kā Baumaņi dēvē verandu, šobrīd ceļā – vārda tiešā nozīmē – stāv elektrības pārvads, to pārcelt «būs baigi dārgi» – skaļi secina Toms. «Jātaisa tā glāžu istaba mazāka.»

    Dārza nav

    Uz gurķiem un tomātiem šajās mājās nekoncentrējas: «Zemi izīrējam kaimiņam, bet vienu gadu sieva lika man stūrīti atstāt – sastādīja salātus. Tikai nesanāca novākt ražu, jo tajā mēnesī nebija iespējams atbraukt,» labsirdīgi iesmej Toms.

    «Zeme te ir apstrādāta pietiekami daudz,» atceras Una. Tieši viņa arī varētu būt mājas centrālā ass, jo Unas vecāki 90. gadu sākumā iegādajās šo īpašumu Talsu pusē. «Mani vecāki šeit sāka dzīvot, kad viņiem jau bija pāri sešdesmit. Zeme šeit ir smaga, bet manam tētim lielākā mīlestība bija tieši dārzs. Sākot ar tulpēm, beidzot ar milzīgiem zemeņu laukiem! Tēvs visu Rīgu apgādāja ar zemenēm! Un protams, kartupeļi, tomāti, gurķi un pupiņas,» stāsta Una.

    Bet Toms piemetina: «Bet sāksim ar to, ka tavam tēvam bija truši, vistas un ka-zā!» – «Un cūka arī bija, kā tāds eksperiments,» apcerei par dzīvniekiem Dravniekos punktu pielik Una. Lopiem bijusi kūts, kas joprojām saglabājusies, un tie paši meistari, kas pacēluši mājas stūri, pacēluši arī grimt sākušo šķūni, kas varbūt kādu dienu būs skaista vieta lieliskām ballēm. «Plānu te ir daudz,» saka Una.

    Baumaņu bērniem šī ir bērnības vasaru atmiņu māja, opis un ome viņiem daudz nozīmē, un tieši šo atmiņu dēļ bērni bijuši kategoriski pret, kad Baumaņi ieminējušies, ka varbūt vajadzētu māju pārdot.

    Unas balss un skatiens liecina, ka izvēle nepārdot īpašumu bijusi pareizā.

    «Un, ja tā padomā, nu ko mēs būtu ieguvuši, māju pārdodot? Divus slēpošanas braucienus mums visiem? Un tālāk?»

    Var braukt ciemos

    Šobrīd, kad paši nav Dravniekos, māja pieejama īrei jebkuram, kas sapņo par lauku mieru, un Jēkabs sakot, ka visu darot tā, lai omei patiktu.

    Jautāti, vai nebaidās uzticēt savu māju svešiem ļaudīm, Una atbild: «Nē! Es kaut kā uzticos cilvēkiem, galvenais, lai te nebrauc daudz cilvēku vienā reizē un nav ļembastu. Un ne jau katrs grib palikt tādā mājā, kur pašam, piemēram, jākurina, lai būtu siltums ziemā. Tas tomēr ir izaicinājums!»

    Pandēmijas laikā šoziem gan Dravniekos ļaudis bijuši nepārtraukti.

    Jēkabs ar draudzeni atbilstoši laika garam izveidojuši Dravnieku mājām pat savu Instagram kontu, un, jāsaka godīgi, šī ir ļoti instragramējama māja – kuru stūri ņem, tas fotogēnisks.

    Saimnieki miksējuši mantojumā saņemtās lietas un meistaru darinātās ar IKEA ražojumiem, bet par dažām mēbelēm ir pat teju mazas leģendas. Tā piemēram, skapi dzīvojamā istabā Una paglābusi no sadedzinašanas, kad tīrīta kaimiņu māja.

    Redzot, ka mājas tīrītāji met ugunī visas vecās mantas, jautājusi, ja jau sadedzina, vai viņa nevarot ko dabūt sev, tas tomēr labāk nekā nokurināt. Atbilde bijusi: «Ej un ņem, ko gribi!» Tā Una no aiziešanas nebūtībā izglābusi skapi, kas tapis 19. gadsimtā!

    Savukārt, runājot par krāsnīm un kurināšanu, vienu no tām – guļamistabā – sākotnēji līdz ar remontu Baumaņi gribējuši likvidēt.

    «Domājām, varbūt jārauj ārā. Bet, kad kļuva auksts, sapratām, ka tā krāsns ir zelta vērta, jo siltums turas līdz pat trim dienām, uztur siltumu un mājīgumu gan guļamistabā, gan dzīvojamā istabā. Savukārt mūrītis guļamistabā vasarā nesilst: ja uz plīts virtuvē gatavo (istabai ar virtuvi kopēja siena), siltums iet skurstenī, bet ziemā – šīberis ciet, un mūrītis silts,» stāsta Una.

    Sev, ne biznesam

    Skaistos baltos dēlīšus pie guļamistabas griestiem licis Unas tētis. «Rūpīgi, kārtīgi, filigrāni nolakoja ar parastu laku un tad rūpīgi, kārtīgi meistari to laku dabūja nost,» Baumaņi smejas. Dzelteno gan vēl kaut kur sitot cauri, bet tas bijis elles darbs – dabūt nost lakas kārtu.

    «Iegulieties pēļos!» mudina saimnieki! «Tā nav nocenota gultasveļa nopirkta!» Toms uzjautrinās. Unai esot neērti viesiem sliktu gultasveļu klāt. Māju viņi netaisot kā biznesam, bet kā sev, un jābūt gan labai gultasveļai, gan dvieļiem.

    Kamēr fotogrāfe bildē mājas eksterjeru un priecājas par reljefu, sēžam ar Unu terasē un skatāmies perspektīvā, tiešā un pārnestā nozīmē: skats, kas paveras apkārt, ir tāds, kas raisa apcerīgumu. Unai vēlme vēl uzbūvēt pirtiņu ar taciņu līdz netālu esošajai upītei, jo pirts tomēr ir rituāls un taciņai līdz ūdenstilpnei tajā ir būtiska loma.

    Vecajā šķūnī Una kādu brīdi domājusi ierīkot pirtiņu, bet, iespējams, taps pavisam jauna pirtsmāja.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+