VIDEO: Ko ņemt līdzi ceļasomā uz zaļāku nākotni?

Ko un kā mēs ēdīsim? Ar ko brauksim uz darbu un ceļojumos? Kādos mājokļos dzīvosim pēc… 20, 50, 100 gadiem? Uzzini un ieklausies zinātnieka Jāņa Brizgas vērtīgajās atziņās!

Stāsta JĀNIS BRIZGA, vides zinātnieks, biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs:

"Mums tagad vajag domāt vairāk par tādu kosmonauta dzīvesveidu – mums ir tikai tie resursi, kas mums ir paņemti līdzi un ar tiem mums vajadzētu pietikt un izmantot viņu tik daudz, lai varētu atgriezties atpakaļ tajā ilgtspējīgajā nākotnē.

Citi lasa

Elza Krūmiņa

Vēsture un leģendas

Princese, kuras dailes dēļ vīrieši atņēma sev dzīvību

Ziņu aģentūra LETA

Dailes teātris

Kādu algu saņems Dailes teātra valdes locekļi? Daudzi būs pārsteigti

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

8 miljardi uz planētas

Deviņdesmito gadu sākumā, kad es sāku studēt, tad es arī ar Vides aizsardzības klubu nedaudz iesaistījos – VAK darbībā, aktivitātēs kaut kādās, bet diezgan minimāli. Tad es sāku strādāt tādā zviedru organizācijas filiālē šeit Latvijā – «Sadarbība mieram» tā saucās. Tajā laikā – pēc Padomju Savienības sabrukšanas visi runāja par mieru. Tā bija jauniešu organizācija, kas strādāja ar ilgtspējīgas attīstības jautājumiem – miers bija nosaukumā, bet ļoti daudz tur bija par vides ilgtspēju.

Deviņdesmito gadu sākumā vides kustība vispār bija ļoti plaša – arī astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā. Tur bija iesaistīti puse no aktīvajiem cilvēkiem, kas pēc tam sadalījās kreisajos, labajos – gan radikāļos, gan mērenos.

Tā kā es studēju ekonomiku, mani interesēja vides ekonomikas jautājumi – par vides nodokļiem vai par resursu izmantošanu – cik daudz tad resursu ir, cik mēs pārtērējam, cik daudz mēs atkritumus radām visos šajos procesos. Tās ir tēmas, ar kurām es joprojām darbojos.

Ja paskatās to cilvēces attīstības trajektoriju, kāda tā bijusi pēdējos 150 – 200 gadus – principā kopš tā apgaismības un industrializācijas sākuma, iedzīvotāju skaits pašlaik – tikko mēs atzīmējām, ka iedzīvotāju skaits pasaulē pārsniedzis 8 miljardus – tik liels cilvēku skaits uz planētas nav dzīvojis – 2 miljardi bija ap Otro pasaules karu. Tā kā pēdējos 100 gados ļoti straujš šis populācijas pieaugums bijis un visi mēs gribam dzīvot labi – kā uz žurnālos uz vākiem rāda – tādu dzīvi mēs arī vēlāmies ne tikai šeit Latvijā, bet arī citās valstīs. Un tas prasa noteikti ļoti lielu resursu daudzumu, mūsu arī labklājība ir augusi, mūsu izglītība kvalitāte, veselības aprūpe, mūsu materiālā bagātība – cik daudz, kas mums ir mājās pieejams un arī publiskajā vidē, tas viss ir ļoti vairojies un tas ir ļoti daudz vairāk nekā tas bija pirms 100–200 gadiem.

Mani tas neskar, tāpēc neuztraucos

Visvieglāk šos vides jautājumus ir izprast caur tādu ļoti vietēju, ļoti acīmredzamu problemātiku – atkritumi, kaut kas piegružots, tur ir jāsavāc, jāsakopj – tāda, ko var sajust – vai tu redzi, vai tu saod kaut kādu smaku – tas ir tas, kas cilvēkus uztrauc. Vides piesārņojums, kas ir neredzams – tur gaisa piesārņojums, ko nevari varbūt izjust, tās ietekmes būs kaut kad nākotnē vai klimata pārmaiņas, ka arī nav tā, ka tu viņas uzreiz izjūti šodien un tagad, bet bieži vien ir nobīdījušās gan laikā, gan telpā. Un tie, kas cieš, ir kaut kur Āfrikā vai mazo salu valstīs. 04:58

06:58 Cilvēki ļoti bieži vien jauc laikapstākļus ar klimata pārmaiņām – jo, tas, kad ir viena silta vasara vai karsta diena vēl nenozīmē, ka tās ir klimata pārmaiņas. Klimata pārmaiņas mēs tomēr skatāmies tādā ilgākā laika nogrieznī – nu vismaz 30 gadi tās temperatūras izmaiņas. Un tas, protams, arī ir kaut kas tāds, ko mēs varbūt domājam, jā, ka mums bērnībā bija vairāk sniega vai kaut kādas tādas atmiņas ir, bet viņas jau nav tā objektīvi pārbaudāmas.

Tās ietekmes jau tad ir visdažādākās, un tas, ka palielinās, piemēram, koncentrēti nokrišņi, kad pāris dienu laikā nolīst pusmēneša norma vai mēneša norma vasarā lauksaimniekiem tas īsti nepalīdz, tas drīzāk noskalo varbūt barības vielas no laukiem, bet tas ūdens tādā koncentrācijā nolīstot viņš noskalojas no lauka, un lauks tāpat ir sauss. It kā vidēji pa mēnesi nokrišņu daudzums nav mainījies, bet zeme nav mitra, nav spējusi uzsūkt šo mitrumu. 09:18

Mainīt ikdienu

Arī tie dažādie risinājumi, ka mēs varētu dzīvot tāpat, neko īsti nemainot, tikai mainot kaut kādas tehnoloģijas, arī tas nav īsti reālistiski – tagad katra ģimene uz pasaules nopirks, viņiem būs iespējas – iegādāties elektromašīnu, tāpat būs sastrēgumi uz ielām, un mums vienkārši nebūs tik daudz resursu, lai to visu saražotu, tā kā mums ir jādomā ne tikai par to tehnoloģisko attīstību, bet arī par to, kā mēs mainām savu ikdienu.

Tā nav dzīvošana alās, kā bieži vien piedēvē: zaļie, tad jāstaigā vīzās un jādzīvo alā.

Ļoti energoefektīva tā ala būtu – ar veļasmašīnu; būtu vismaz 50 litri dzeramā ūdens uz cilvēku; 15 litri ūdens, lai nomazgātos; temperatūra gan ziemā, gan vasarā būtu 20 grādi, bet gadā ceļot varētu līdz 15 tūkstošiem kilometru.

Ir trīs galvenās jomas, kas atstāj vislielāko ietekmi – tas ir pārtika, transports un mājoklis, kurā dzīvojam. Tur tērējam visvairāk naudas un tur arī ir vislielākās ietekmes.

Visās valstīs kļūšana par vegānu vai veģetārieti, bija visnepopulārākā no visām izvēlēm. Tas nav tikai tā, ka pie mums – mēs citreiz liekas, ka te tādi gaļēdāji, cilvēki saka, ka mēs dzīvojam ziemeļos mums ļoti daudz gaļas jāēd. Spāņi saka – tieši tāpat – tas ir daļa no kultūras un francūži saka mēs nekad no siera neatteiksimies, tas ir mūsu kultūras identitātes pamats. Pozitīvā ziņa, ka cilvēki ir ļoti atvērti samazināšanai, viņi ir gatavi neēst 3 reizes dienā 7 dienas nedēļā gaļu vai sierus vai tādas lietas. Nav arī visiem jākļūst par veģetāriešiem.

Transports ir viena tāda problemātiska joma – it sevišķi Latvijā. Ja citās jomās savu ietekmes uz vidi esam spējuši mazināt – rūpniecībā, enerģētikā mēs esam ļoti būtiski samazinājuši salīdzinājumā ar deviņdesmitajiem gadiem, tad transportā ir pretēji. Ja mēs toreiz ar vilcieniem vēl braucām, tad tagad ar privātajām automašīnām un katru gadu arvien garākus un garākus attālumus. Tur tas svarīgais būtu pārsēsties atpakaļ uz sabiedrisko transportu.

Un trešā lieta ir mājoklis – kādās mājās mēs dzīvojam, no kādiem materiāliem mēs ēkas būvējam, cik viņas ir energoefektīvas, ko mēs izmantojam apkurē, apgaismojuma, elektroenerģiju – cik daudz izmantojam un cik efektīvi mēs to izmantojam 07:31

Nākotnes pasaules sākas šodien

Pēdējā gada laikā ir daudz vairāk noticis atjaunojamo energoresursu izmantošanā un energoefektivitātē nekā pēdējos 10–15 gados. Droši vien mēs esam spējuši izdarīt – tas ir gan šis politiskais aspekts – varbūt negribam būt atkarīgi no Krievijas netīrās gāzes un naftas, ja. Tad meklējam alternatīvas.

Bieži vien tas, ko mēs kā vides aktīvisti, vides organizācijas prasām no sabiedrības ir darīt daudz vairāk pašiem – nevest bērnus uz skolu ar mašīnu, vediet viņus ar velosipēdu vai tamlīdzīgi. Nežāvēt veļu žāvētājā, bet kariet uz striķa vai vienkārši uz parastā žāvētāja.

Šīs rūpju ekonomikas pamatā ir sievietes, kas rūpējas par mājokli, rūpējas par visiem – ēst gatavošana vai drēbju mazgāšana un daudzas citas lietas. Un daudzas no šīm lietām pastiprina dzimumu nevienlīdzību sabiedrībā.

Citās valstīs tiek attīstīti skolu autobusi, kas mums arī laukos ir – lauku teritorijās visur ir skolu autobusi. Respektīvi veidot šo publisko infrastruktūru – publisko vidi tādu, kas nevis to atbildību uzliek uz indivīdu – ka tagad viņam viss ir pašam jāizdara, bet dod iespēju varbūt ietaupīt laiku un izdarīt videi draudzīgākas izvēles.

Tādā ziņā esmu optimists – man liekas, ka tās pastāvīgās krīzes, ar ko mūsu sabiedrība sastopas pēdējos gados un es domāju viņas tā arī turpināsies. Es domāju, ka nākotnē mums noteikti vajadzēs meklēt jaunus veidus, kā mēs mērām un kā mēs novērtējam sabiedrības attīstības virzienu.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.