Rīga +16°C 
Zinu, ka arī dažiem citiem ir tā. Tajā pašā laikā vēl citiem šķiet, ka himnu vajadzētu nomainīt, jo šī Baumaņu Kārļa komponētā esot novecojusi. Tātad ne visus aizkustina. Kaut arī nešaubos – Latviju mēs mīlam vienādi stipri. Un tomēr. Kāpēc man gandrīz katru reizi nāk raudiens?
Tāpat kā vairums no mums, neesmu piedzīvojusi to, ko mani vecāki un vecvecāki mēdza dēvēt par Latvijas laikiem. Piedzimu daudz vēlāk, kad stāsti par brīvo Latviju vairāk līdzinājās pasakām nekā realitātei. Līdz ar to tas nepārejošais aizkustinājums nekādi nevarētu būt uzskatāms par nostalģiju vai ko tamlīdzīgu. Bet varbūt tas ir tieši tāpēc, ka bērnībā un agrā jaunībā Latvija nudien šķita kā pasaka? Kas tā arī paliks vienkārši leģenda ar traģiskām beigām un ar katru nākamo paaudzi folklorizēsies, idealizēsies un attālināsies aizvien vairāk?
Padomju vai, kā mana omīte mēdza teikt, krievu laikos mācījos vienā no Rīgas prestižākajām vidusskolām. Aktu zālē pie sienas katrā pusē skatuvei bija bareljefi. Vienā pusē Ļeņina profils, otrā Kārlis Markss ar Frīdrihu Engelsu – tā kā drusku viens otram virsū. Konkrētos datumos skolā vajadzēja ierasties svētku tērpos, visus sapulcināja šajā zālē un uz skatuves svinīgi iznesa karogus. Pasākuma noslēgumā vienmēr skanēja himna. Mēs zinājām, ka himnas laikā jāstāv mierīgi, nedrīkst smieties, vaikstīties un sarunāties, jo tad var dabūt piezīmi, sliktu atzīmi uzvedībā un tamlīdzīgi. Stāvējām.
Vai mēs ko jutām? Jā. Vēlmi, lai tas ātrāk beigtos un varētu atkal iet normālā skolas dzīvē. Ja tā padomā – mums bija laba skola, kur nepūderēja smadzenes. Kopumā uzsvars tika likts uz mācībām, nevis ideoloģiju. Tikai vēlāk sapratu, kāpēc mūsu Latvijas vēstures grāmatas vidusskolā tā arī palika neatvērtas.
Mums toreiz šķita – skolotājs negrib runāt par Latviju, bijām dusmīgi.
Varbūt viņš vienkārši negribēja melot par Latviju un likt mums mācīties to, kas sarakstīts tajā grāmatā? Tajā skolā bija gudri skolotāji.
Tolaik, skatoties televīzijā, piemēram, olimpiskās spēles vai kādas citas lielas sacensības, kur uzvarētāji uz pjedestāla raud, kad tiek pacelts viņu valsts karogs, un, himnai skanot, liek roku uz sirds, man bija divējādas izjūtas. No vienas puses – īsti nevar saprast, kāpēc gan būtu jāliek roka uz sirds un jādzied līdzi himnai? Tajā pašā laikā es viņus apskaudu. Sapratu, ka tur ir tādas emocijas, kādas nebiju piedzīvojusi.
Varbūt tāpēc tagad tā īpašā sajūta ir nepārejoša. Iespēja legāli mīlēt savu zemi un savu valsti tomēr ir īpaša, ne visiem tāda ir. Un es patiešām nesaprotu cilvēkus, kuri to nenovērtē.
Pirms kāda laika manai draudzenei, kura ir bijusī sportiste, pārstāvējusi Latviju četrās olimpiādēs un tagad ir veiksmīga uzņēmēja, bija intervija kādā TV raidījumā. Es viņu pazīstu jau ļoti sen un labi zinu, ka ceļš uz panākumiem ne sportā, ne biznesā nav bijis rozēm kaisīts. Ir bijis ļoti daudz grūtību, fizisku sāpju un nācies arī sastapties ar cilvēku nodevību. Bet viņa nekad nav padevusies, un tieši tas ir ļāvis sasniegt to, kas sasniegts.
Pāris citātu no šīs TV intervijas vēlāk tika publicēti feisbukā. Tur viņa teica, ka nevajag saukt Latviju par neizdevušos valsti. Jo Latvija ir mūsu valsts, mums jālepojas ar to. Un varbūt vērts atcerēties, kā dzīvojām pirms neatkarības atgūšanas. Šim īsajam video bija ļoti daudz skatījumu un arī daudz komentāru. Daudz labu vārdu, bet ne tikai. Tur bija arī cilvēki, kas rakstīja – nez cik šai sievietei samaksāts, lai viņa teiktu, ka Latvija ir izdevusies valsts. Ka tikai uzpirkts cilvēks ko tādu var teikt. Jo Latvijā viss, nu pilnīgi viss ir slikti. Varbūt viņa ir mīļākā kādam valsts izzadzējam, ka tā runā? Un vēl visi tie apžļembātie teksti par burvīgo plombīru vafeļu glāzītēs, bezmaksas medicīnu un ko tik vēl ne.
Man piemīt netikums ieskatīties tādu Latvijas noniecinātāju profilos. Nerunāsim par botiem, kuru profilbildēs ir zvēriņi vai mākslīgā intelekta radīti attēli. Pārējie ir reāli cilvēki. Vairums noteikti arī zem svešā karoga dzīvojuši. Un es viņus tiešām nesaprotu.
Kāds plombīrs, bitīt matos?! Tu dzīvo brīvā valstī un pat drīksti nesodīti atļauties to noniecināt.
Kādreiz, visticamāk, turēji muti ciet, jo padomju cietumā tevi neviens ar plombīru nebarotu.
Var jau saprast politiķus, kas tā runā, – viņiem vismaz ir mērķis. Mobilizēt savu elektorātu, lai tiktu uz četriem gadiem Saeimā. Un tad jau nav tik svarīgi – izdosies vismaz kādu no priekšvēlēšanu solījumiem realizēt vai ne. Bet varbūt tomēr nevajag spļaut bļodiņā, kura pašam būs jāizēd?
«Neprasi, ko valsts var darīt tavā labā, prasi, ko tu vari darīt valsts labā,» pirms daudziem gadiem teica ASV prezidents Džons Kenedijs. Simtreiz dzirdēti patētiski vārdi, vai ne? Bet arī patiesi.
