Tu nemirsi, ja neēdīsi gaļu!

Tas ne tikai uzlabojis viņas veselību, palīdzējis zaudēt liekos kilogramus, bet dzīvi pagriezis pilnīgi citā virzienā.

– Nu jau daudzi gadi pagājuši, kopš kļuvāt par veģetārieti. Kā tas notika?

– Par veģetārieti kļuvu bez jebkādas ārējas motivācijas. Arī šobrīd īsti nevaru nodefinēt iemeslu, izņemot – man tā patīk dzīvot. Laikā, kad par to nebija vispār nekādas informācijas, vienu rītu pamodos kā veģetāriete. Kaut gan tobrīd vēl nemaz nezināju tādu vārdu, jo nebija ne informācijas, ne interneta. Vienīgā pieejamā informācija bija – ja neēdīsi gaļu, tu mirsi (smejas).
Vēl nebija ne garšvielu veikaliņu, ne veikalu, kur iegādāties gaļas aizstājējus, viens vienīgs sojas veikaliņš, kas turklāt atradās Rīgā, kur nedzīvoju. Soju tolaik rekomendēja sirds slimniekiem un citiem, kam bija nepieciešama stingra diēta, piemēram, lai samazinātu holesterīna līmeni. Bet nu – soja ir tikai viena veida pupiņa no apmēram trīssimt. Taču arī to es vēl tolaik nezināju.

Citi lasa

Sabīne Krese

Dzīvesstils

«Māja vēl aizvien turpina pārsteigt!» Varens mājoklis uz maza zemes gabaliņa Bieriņos

Marta Kalniņa

Krievija

«Dienesta romāna» zvaigzne Ahedžakova pošas uz Daugavpili. Viņas dzīve Krievijā esot baisa…

Daina Lapiņa

Siera kūkas

Rabarberu siera kūka – sezonas hits!

Žanra klasika: cilvēks dažas dienas padzer zaļos smūtijus, tad sāk vemt un paziņo – nē, nē, veģetārisms ir galīgi garām.

Bet man toreiz paveicās, jo mans bijušais klasesbiedrs bija krišnaīts un man uzdāvināja indiešu virtuves pavārgrāmatu. Tobrīd tā bija vienīgā veģetāriešu kopiena, kur varēja saņemt kādu informāciju, paskatīties uz šiem cilvēkiem un konstatēt – o, joprojām dzīvi (smejas)! Tolaik attieksme bija nepārprotama – atver enciklopēdiju un tur rakstīts: ja nebūs gaļas, tad vakars uz ezera. Kā es šo klasesbiedra dāvināto grāmatu atvēru, kā ieraudzīju visas kārdinošās receptes…! Divus gadus ar šo grāmatu cēlos un gūlos. Līdz ar to man nebija tāds griķu un salātu periods, kā tas parasti ir iesācējiem. Jā, garšvielu gan nebija, tās draugiem lūdzu vest no Anglijas, Indijas, Turcijas. Reizēm draugi uzdāvināja garšvielas, bet es nemaz nezināju, kā tās lietot. Nekas, iemācījos! Atceros, bija vesela epopeja, lai dabūtu zirņu miltus. Tagad veikala plauktā ir 20 dažādu veidu miltu.
Domāju, viens no iemesliem, kāpēc cilvēki baidās pāriet uz cita veida uzturu, uz veģetāro uzturu, ir zināšanu trūkums. Bet šīs zināšanas vienkārši ir jāapgūst – jāiegulda laiks, jāeksperimentē ar receptēm, jānoskaidro, kas garšo un ne. Tas ir process, nav tā – gribu būt veģetārietis, rīt no rīta pamodīšos un būšu. Tad visi būtu veģetārieši. Šis dzīvesveids prasa zināšanas, piemēram, ko lietot gaļas vietā. Kā sakombinēt ēdienkarti tā, lai nav tikai griķi un salātiņi, jo tā tiešām nevar ilgi izvilkt. Tad ir tas – nebūs spēka, izkaltīs smadzenes un ko nu vēl visu piedēvē veģetāriešiem. Godīgi sakot, tā jau arī būs, ja uzturs nebūs pilnvērtīgs.

– Ko kļūšana par veģetārieti no jums prasīja?

– Tolaik tas tiešām bija grūti. Tikko astoņdesmitajos gados bijām beiguši stāvēt rindās pēc deficītiem, sākās deviņdesmitie, kad notika naudas maiņa un līdz ar to arī finansiālā krīze. Bija trūcīgais periods – dabūji veikalā auzu pārslas un jau no prieka apraudājies. Interneta jau arī tolaik nebija. Tagad esam pieraduši – atrodi visu, ko sirds kāro. Tolaik vienīgā iespēja bija grāmatas. Pilnīgi bezjēdzīgas grāmatas, jo tajā veģetārisms vispār netika apskatīts. Atceros, 1991. gadā iznāca dietologu Lolitas Neimanes un Zigurda Zariņa grāmata – pirmā, kurā bija rakstīts, ka no veģetārisma nemirst. Es to atceros, jo biju ļoti pārsteigta, ka beidzot kāds uzdrošinās pateikt – ja kombinēsi dažādas uztura grupas, ar tevi viss būs kārtībā. Tolaik bija ekstrēmi gan dabūt produktus, gan iemācīties receptes, ja tev nav recepšu grāmatas. Ja tev nav draugu veģetāriešu un tu nepazīsti cilvēkus, kas tādi ir, ir grūti. Tāpēc jau organizēju kursus – zinu, cik man bija svarīga pieredze un lai tiem, kas tiešām grib būt veģetārieši, izpaliek griķīšu periods. Lai viņi uzreiz iebrauc tēmā – kam ir jābūt šķīvī, kādi ir gatavošanas principi, kuras ir ikdienas receptes. Nevis grilēti artišoki ar saulē kaltētiem tomātiem, bet ēdami ir arī latviešiem tik raksturīgie kartupeļi, pupas, zirņi. Kā tos pagatavot citādi – ne tikai ar speķi, ja speķa pēkšņi nav. Šos kursus rīkoju ar tādu kā misijas apziņu – lai palīdzētu cilvēkiem. Nevaru teikt, ka uz kursiem pieteicās ļoti daudz cilvēku, bet tie, kas nāca, ļoti interesējās par veselīguma aspektu. Vairumam šķita, ka veģetārs nozīmē ļoti daudz dārzeņu, bet ko es? Krējums, eļļa, kūka, cepts… (Smejas.)

– Nu izstāstiet tādam vidējam gaļēdājam, no kā pārtiek veģetārietis!

– Viena ļoti būtiska grupa, ko iekļaut savā ēdienkartē, ir pākšaugi. Pirms dažiem gadiem bija liels SKDS pētījums, kurš parādīja: gaļēdāju ēdienkartē pākšaugu daudzums ir tikai 15%. Jo cilvēki vienkārši nezina tos daudzos ēdienus, ko var pagatavot no pākšaugiem, un pārsvarā ēd pupiņu zupu, pupiņu salātus, kā arī pelēkos zirņus Ziemassvētkos. Ak, jā, un cukurzirnīšus vasarā, bet pārsvarā tas arī viss. Taču pākšaugiem jābūt daudzveidīgiem, jo tie, tāpat kā gaļa, satur olbaltumvielas un dzelzi. Tāpat uzturā jāparādās riekstiem un sēklām, protams, ar mēru. Atkarībā no tā, vai cilvēks uzturā lieto pienu un olas, jāraugās, lai būtu pietiekami daudz kalcija. Ja piens netiek lietots, jāizvēlas tie augu pieni, kuros arī ir kalcijs. Ja neēd zivis, jādomā par minerālvielām – jūras aļģes, sēklas, zaļie dārzeņi, piemēram, spināti un brokoļi. Es, starp citu, esmu Briseles kāpostu misionāre, visus cenšos ierakstīt šai sektā. Lai tie labi garšotu, svarīgi kāpostus nepārkarsēt, jo tad tie kļūst glumi un rūgti – nebaudāmi. Līdzko kāpostus – jebkurus – pārvāra, tajos atbrīvojas sēra savienojumi. Starp citu, arī šo man nācās mācīties, jo latviešiem ir tendence pārvārīt dārzeņus, gatavot tos vismaz 40 minūtes, reizēm pat stundu. Bet manis gatavotie dārzeņi parasti ir kraukšķīgi un nepārvārīti, jo tieši tādos ir vitamīni, šķiedrvielas – visa tā, kā tik ļoti tūkst visēdājiem.

– Visi runā par to, kā trūkst veģetāriešiem, bet izrādās – arī visēdājiem trūkst dažādu uzturvielu.

– Un kā vēl! Pirmkārt, trūkst šķiedrvielas, otrkārt, ūdenī šķīstošie vitamīni, jo ēd par maz dārzeņus. Tikai trešdaļa Latvijas iedzīvotāju ēd dārzeņus katru dienu. Un ne jau puskilogramu, kā tas būtu nepieciešams, bet vismaz vienu dārzeni. Tas nozīmē, ka divas trešdaļas iedzīvotāju dārzeņus neēd vispār, bet tas savukārt liecina, ka cilvēki taisnā ceļā dodas pretim zarnu vēzim, diabētam, liekajam svaram. Jo šķiedrvielas ne tikai baro zarnu mikrofloru, bet arī izvada visu nevajadzīgo, lieko. Tās veicina zarnu kustēšanos, bet līdz ar to arī uzturvielu uzsūkšanos. Nekā citādi kā vien ar dārzeņiem, šķiedrvielas iegūt nevar. Un tajos, protams, ir arī ūdenī šķīstošie vitamīni. Tāpēc jāpadomā – ja ieliki dārzeņus katlā un pusotras stundas vāri, gatavojot sautējumu… no nabaga vitamīniem tāds čiks vien paliek. Vēl viena lieta, kā trūkst, – nepiesātinātās taukskābes, ko satur augu eļļas, rieksti, sēklas. Toties piesātināto taukskābju ir par daudz.

– Biežāk dzirdētais arguments tam, kāpēc neēd dārzeņus, ir – nav, ko pirkt.

– Vispār uz pasaules ir 22 tūkstoši ēdamo augu, tātad ir, no kā izvēlēties. Mums ir arī labas savvaļas augu vākšanas tradīcijas – mēs vācam zāļu tējas, lasām ogas, sēnes, uzturā lietojam dažādas nezāles. Tomēr no 22 tūkstošiem augu cilvēki kultivē «tikai» 120. Cik mēs no tiem ēdam, ir cits jautājums. Pārsvarā tikai gurķus un tomātus. Mans ieteikums – ieiet mājaslapā vegus.lv un no raksta Ēst atļauts izdrukāt šo 120 augu un dārzeņu sarakstu un pielikt to pie ledusskapja. Un tad sākt svītrot katru dienu tos dārzeņus, kurus jūs ēdat. Pēc pāris nedēļām redzēsiet, kurus dārzeņus svītrojat regulāri un kuri nekad pat nav atzīmēti. Nu, un tad jāsāk pirkt un domāt, ko pagatavot no tiem, kas nav atzīmēti.

Starp citu, Latvijā dārzeņiem bagātākā sezona ir ziema – bietes, burkāni, ķirbji, kāposti, selerija, pētersīļi, kāļi, rutki…

– Tā tas ir, bet jautājums – kā šos dārzeņus pagatavot tā, lai katru dienu nav jāēd tikai sautējumi.

– Jāmeklē receptes! To ir tūkstošiem, jo ēdiena variācijas ir teju vai bezgalīgas. Turklāt gandrīz visas garšas iespējams imitēt. Brīnišķīgākā veģetāriešu izklaide ir barot visēdājus ar soju, kūpinātu tofu un smieties par to, kā šos produktus viegli sajauc un uzskata par gaļu vai zivi. Tāpēc, ka pamatā garšu piešķir garšvielas, nevis pats produkts. Turklāt visādas tehnoloģijas mūsdienās ļauj imitēt arī dažādas tekstūras. Bet, ja tev ir lomkas pēc kāda produkta – gaļas vai siera –, tad paņem un reizi mēnesī apēd. Un laimīgi turpini būt veģetārietis vai vegāns. Svarīgi atrast līdzsvaru starp augu un dzīvnieku daļu. Bet, ja esi nobāzējies augu daļā, tad starp tiem – kas tev ir pieejams, ko māki pagatavot, kas tev garšo. Kāpēc augu uzturu pieņemt kā ciešanas, ja to var pieņemt kā baudu? Daudzi cilvēki atzīmē, ka, pārejot uz augu uzturu, viņu ēdienkarte kļūst daudz bagātīgāka, jo tad, kad tev vairs nav gaļas kluča šķīvī, jāmeklē, ko ēst.
Iespējas ir milzīgas, vajag tikai gribēt. Tiesa, ja gribas viegli, ātri, ērti, jārēķinās, ka tas būs dārgi. Bet, ja esi gatavs apgūt zināšanas un veltīt laiku, tas vairs nebūs dārgi. Toties būsi investējis laiku. Izvēle ir katra paša ziņā. Man, piemēram, patīk vārīt boršču no baltajiem dārzeņiem – baltajām bietēm, baltajiem redīsiem utt. Un tad visi šokā – balts borščs! Lai nu kā – mainīt savu ēdienkarti un mainīties pašam nekad nav vienkārši. Bet – ļoti interesanti un aizraujoši.

– Kāds ir jūsu personīgais ieguvums, kļūstot par veģetārieti?

– Lai kāda būtu diēta, ēdienkarte, ir cilvēki, kas veselību uzlabo, un ir tādi, kas to sabeidz. Tāpēc es nekad nesaku – esiet veģetārieši, un jūs visi būsiet veseli un laimīgi. Uzskatu, ka katram cilvēkam ir savs uzturs, un ķermenis ar mums runā par to, kas tam der un kas ne. Jo pakāpeniskāku pāreju no viena uz citu uzturu cilvēks veic, jo lielāka iespēja, ka tas notiks mierīgi, bez nostāšanās špagatā un sevis savainošanas. Skaidrs, ka būs slikti, ja vakaros ēdi gaļu un kartupeļus, bet tagad pārtiec no zaļajiem kokteiļiem. Un nevis tāpēc, ka viens vai otrs uzturs būtu slikts, bet tāpēc, ka pārmaiņas ir pārāk radikālas.
Man pašai veģetārs uzturs izrādījās milzīgs atradums. Vēl jo vairāk tāpēc, ka neko no tā negaidīju, vienkārši neēdu gaļu. Aptuveni divu gadu laikā atbrīvojos no liekā svara, ar kuru cīnījos dažādām metodēm – gan ar uztura speciālista palīdzību, gan dažādām diētām, gan sportojot. Svars nekustējās ne no vietas. Nu kā var, dzīvojot ar 1400 kalorijām dienā, braucot ar velosipēdu uz darbu un atpakaļ 40 kilometru, nekristies svars?! Var. Līdz man apnika un es nolēmu – varu arī resna padzīvot. Un tad kļuvu par veģetārieti, mainīju vasaras drēbes pret ziemas, un tās – hops! – visas nokrita. Uzkāpu uz svariem un ieraudzīju – mīnus 12 kilogramu. Tā tie arī neatgriezās. Acīmredzami kaloriju ziņā, ēdot veģetāri, apēdu daudz vairāk kaloriju, bet ķermenim bija vieglāk to pārstrādāt, un tas jutās daudz labāk nekā tad, kad ēdu gaļu, un tas visu lieko atdeva pats.
Tāpat, kad man bija 18 gadu, sapratu – esmu kā grabaža. Man sāp kājas, mugura, galva – vismaz trīs reizes nedēļā. Pastaigāju divas stundas, un sāpēja ceļgalu locītavas. Domāju – ārprāts, man visa dzīve priekšā, bet es jau esmu tādā stāvoklī. Nemaz jau nerunājot par saaukstēšanās slimībām, ar kurām regulāri slimoju. Divas reizes sezonā slimoju ar gripu, vairākkārt – ar angīnu. Bet divus gadus pēc tam, kad kļuvu par veģetārieti, sapratu – es neesmu slimojusi, man nekas nesāp. Vairs nevarēju atcerēties, kad man pēdējoreiz sāpējusi galva. Lūk, šis gan mani pamatīgi iepriecināja un motivēja. Jutos ieguvusi brīnišķīgu ēdienkarti plus veselību.

– Ar ko jūs iesakāt sākt tiem, kas vēlas pamēģināt dzīvot mazliet ?

– Izskatīt savu ēdienkarti un saprast, kuri ēdieni garšo un kuri – ne tik ļoti. Reizi nedēļā izmēģināt vienu jaunu veģetāro recepti, gadā tās būs jau 52. Šādi plūstoši mainot ēdienkarti, nebūs ne diskomforta, ne šoka organismam. Toties būs jauna pieredze, jo cilvēki pārsvarā dzīvo, izmantojot tikai 20–30 receptes, ne vairāk. Un, protams, svarīgi nebaidīties no neizdošanās. Visās jomās mēs kļūdāmies, arī šeit ir tiesības kļūdīties. Un galvenais – ja sagribas gaļu vai jebkuru citu produktu, to drīkst darīt, tas nav grēks!

– Dzīvesveida maiņa savā ziņā mainīja visu jūsu dzīvi.

– Jā, ļoti mainīja. Tiesa, jau kopš bērnības man bija skaidrs, ka būšu saistīta ar ēdiena gatavošanu. Man šķiet, es jau piedzimu, domājot par ēdienu. Cik vien sevi atceros, visu dzīvi ēdiens man bijusi centrālā tēma. Jau kopš bērnības mani interesēja receptes, gatavošana. Jau trīs gadu vecumā mani uzstutēja uz ķeblīša pie gāzes plīts, kur mēs ar vecomāti kaut ko šmorējām. Bet pāreja uz veģetārismu ļoti skaidri ievirzīja manu dzīvi citās sliedēs. Sākotnēji ar saviem atklājumiem dalījos draugiem.lv, bet, šķiet, draugiem ar kārtējo «vai tu zināji, ka» jau biju apnikusi. Dalīšanās pārauga gatavošanas kursos, un tas nekad nenotiktu, ja es nebūtu kļuvusi par veģetārieti. Šaubos, vai citādi šai virzienā vispār būtu gājusi, jo biju mūzikas skolotāja, un būtu laimīgi turpinājusi par to strādāt. Bet man ļoti patika visas šīs pārmaiņas. Patika mūzika un patīk arī tagad. Kad atskatos uz savu dzīvi, šķiet – forši nodzīvota! Vismaz līdz šim. Es vienmēr esmu strādājusi darbu, kas man patīk, un darījusi to vietā, kas man patīk. Pandēmijas laikā gan kursi nenotika, jo neklātienē tas nav iespējams. Taču es biju aizņemta ar savu produktu ražošanu un par kursiem nemaz nedomāju.

– Pastāstiet, kā sākāt ražot savus produktus. Tam nepieciešama gan izdoma, gan uzņēmība, gan arī finanses!

– Kursu telpām bija viena ieeja ar bezglutēna konditoreju. Diemžēl konditoreja aizvērās, bet telpas palika. Lai par tām samaksātu, nolēmu – atvēršu veikalu. Taču tas atradās vietā, kur nebija ļoti daudz cilvēku. Ko darīt? Cenšoties veikalu glābt, piesaistīt vairāk pircēju, izdomāju pagatavot vegāniskās mērcītes. Jau pēc mēneša man bija skaidrs, ka veikalu nevienam nevajag, bet mērces gan. Līdz ar to veikala vietā uztaisīju ražošanu – vegburgers, falafeli un daudz kas cits. Liku lietā savas garšvielu, uzturvērtību zināšanas, un tā radās jauni produkti. Veidoju produktus ar domu par labu garšu, un tāpēc arī gan veikals, gan produkti saucas Gardais. Ideju man netrūkst, un es katru dienu uz darbu eju, sev piekodinot – pietiek izgudrot jaunus produktus (smejas). Tiec galā ar šiem, kas jau izgudroti. Redzu, ka pircējiem vislabāk garšo vegburgers, falafeli un mērces. Godīgi sakot, ja es būtu pircēja, es arī būtu priecīga – aplej ar ūdeni un ēd. Veselīgu, garšīgu un olbaltumvielām bagātu pārtiku.
Esmu laimīga par to, ko daru, – mani aizrauj gan daudzveidīgais ēdiens, ko gatavoju, gan tas, ko daru. Ko cilvēks vairāk var vēlēties?

Kā atteikšanās no gaļas var mazināt klimata pārmaiņas?

• Zinātnieki uzskata, ka veģetārisms un vegānisms – atteikšanās no gaļas un piena produktu lietošanas uzturā – varētu samazināt ogļskābās gāzes izmešus, kas vainojami pie klimata pārmaiņām.
• Atšķiras pētījumu dati par to, cik būtisks būtu šis samazinājums, – tas svārstās no 3% līdz pat 30%.
• Ne jau tikai izmešu mērījumi ir atbildīgi par klimata pārmaiņām: lopkopība ir viens no lielākajiem vides piesārņotājiem pasaules mērogā, jo noplicina augsni, piesārņo un pārtērē ūdens resursus u. tml.
• Katra atsevišķa cilvēka izvēle vien nenoteiks, vai gaļa no pusdienu šķīvjiem pazudīs klimata glābšanas dēļ. To lems un ietekmēs gan politiķi, gan sabiedrības grupas, kas vai nu mācēs, vai nemācēs paskaidrot, kāpēc ļoti labi un garšīgi var paēst arī citādi: bez gaļas, ar citādu gaļu vai – mazāk gaļas.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.