⚠️ Tikai 2 dienas – SANTA+ par 1 €! ⚠️ 
Rīga +9°C 
Uz nāvi notiesātā 50 gadus vecā amerikāniete Paika atzīst, ka pagājušajā mēnesī, ienākot Tenesī štata cietuma nāvessoda izpildes kamerā, viņa bijusi «gatava mirt». Tacu pēc neveiksmīga nāvessoda izpildes «pamodusies slimnīcā – apjukusi un ar milzīgām sāpēm.»
«Kopš tās nakts nav ne brīža, kad man nebūtu sāpējis,»
paziņojumā pauž Paika. «Man sāp kakls. Man joprojām ir ļoti grūti runāt. Un šīs sāpes nav tikai fiziskas. Sāp arī mans prāts un dvēsele.»
Paikas ārsti norāda, ka nāvessoda izpildītāju kļūdas dēļ nāvējošais šķidrums iekļuvis apkārtējos audos, nevis notiesātās asinsritē.
Šorīd Krista Paika gaida tiesas lēmumu par to, vai nāvessods tiks izpildīts atkārtoti.
Paika notiesāta par 19 gadus vecās Kolīnas Slemmeres nogalināšanu 1995. gadā. Tolaik Paikai bija 18 gadi. Viņa 32 gadus gaidīja sev piespriestā soda izpildi.
Viņas paziņojumā teikts:
«Pirms mēneša, 30. septembrī, es iegāju Riverbendas vīriešu cietuma nāvessoda izpildes kamerā, un biju gatava mirt. Es biju samierinājusies ar to. Biju pateikusi paldies cilvēkiem, kas mani mīlēja, atbalstīja un bija blakus visus šos gadus.
Es pateicu cilvēkiem telpā un tiem, kas bija ieradušies, lai vērotu manu nāvessodu, ka aizeju ar mīlestību sirdī.
Pēc vairākām dienām pamodos viena slimnīcā, apmulsusi un mokoties sāpēs. Kopš tās nakts nav bijis ne brīža, kad man nebūtu sāpējis. Man sāp ķermenis. Man sāp rokas. Man sāp plaukstas. Sāp kakls. Man joprojām ir grūti runāt. Un sāpes nav tikai fiziskas. Šīs sāpes ir arī manā prātā un dvēselē.
Es nebiju domājusi par dzīvi pēc nāvessoda, un mani ļoti sāpina nekompetence, kas tik daudzus cilvēkus ir iegrūdusi šajā briesmīgajā situācijā. Es domāju arī par manas upures ģimeni, tām briesmīgajām sāpēm un zaudējumu, ko viņi pārcietuši.
Es atveseļojos un zinu, ka kļūstu arvien stiprāka. Taču šī dziedināšana nenozīmē reiz būt veselai.
Kopš tās nakts esmu bijusi izolēta cietuma medicīnas palātā, prom no cilvēkiem un cilvēciskajām saitēm, kas man tik daudz nozīmējušas. Šī izolācija arī rada sāpes. Es pavadīju 28 gadus vieninieka kamerā, un liela daļa no tā, ko piedzīvoju šodien, ir šo sajūtu atkārtojums.
Es meklēju jēgu notikušajā.
Spēku man devusi lielā mīlestība un atbalsts, ko saņemu no cilvēkiem visā pasaulē.
Mani apņem gan to cilvēku, kurus pazīstu gadiem, gan svešinieku, kuri mani nekad nav satikuši, laipnība un lūgšanas. Apziņa, ka tik daudziem es rūpu, ka viņi redz manī cilvēku, kura dzīvība ir svarīga, ir kas tāds, ko nevaru ietērpt vārdos. Tas mani aizkustinājis dziļāk, nekā spēju to aprakstīt.
Es arī vēlos pateikties neatliekamās palīdzības ārstiem, medmāsām un visiem slimnīcas darbiniekiem, kas par mani rūpējās.
Viņi izturējās pret mani ar līdzjūtību, cieņu un pietāti.
Nekad neaizmirsīšu viņu sirsnību. Es vēlos pateikties saviem advokātiem un visiem, kas par mani cīnījušies, stāvējuši blakus un nekad nav padevušies.
Es nezinu, kāpēc es izdzīvoju. Es nezinu, kas notiks tālāk. Ir dienas, kad cerību saglabāt ir grūti. Pagaidām cenšos veseļoties. Es turos pie to cilvēku mīlestības un laipnības, kas man atgādinājuši, ka neesmu viena.»
