Rīga +18°C 
LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtam šis ir jubilejas gads – būtu jācep tik liela torte, lai tajā atrastos vieta 80 svecītēm. Eva lepojas, ka institūta paspārnē atrodas arī Dainu skapis. Tas glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, pašā Gaismas pils sirdī – publiski pieejamā institūta telpā, kur ikviens tam var pieiet un to apskatīt. Tikmēr institūtam ir pulka pētniecības virzienu – literatūra, folklora, māksla, mūzika, teātra, dejas un performances māksla un citas. Eva saka: «Pētniecība ir kā mežs ar takām. Tu domā, ka šo mežu jau labi pazīsti, bet atrodi atkal un atkal jaunas takas, kuras vēl un vēl sazarojas. Pētniekiem ir iestaigātākas un neiestaigātākas takas, un reizēm tās ir kā noslēpums – nezini, ko sagaidīt.»
Ielu maldos
Institūta pēdējā laika vārda tiešā nozīmē redzamākais darbs ir izstāde Ielu maldos: pilsēta latviešu modernista vērojumā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kas piedāvā ieskatu pilsētas, literatūras un mākslas attiecībās 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs. Eva ir viena no izstādes kuratorēm: «Institūta pētniekiem šobrīd valsts finansētais pamatdarba minimums ir apmēram piektā daļa no visas darba slodzes. Tāpēc pārsvarā strādājam ar projektiem, piesakoties lielos un nežēlīgos konkursos. Arī Mākslas muzeja izstādes pamatā ir projekts – domājot par starpkaru metropolēm un modernisma ienākšanu pilsētās, likās loģiski sadarboties ar mākslas pētniekiem. Gribējām tā ambiciozi – ar izstādi, jo visbiežāk mūsu pētījumu rezultāts ir grāmata vai specifiskas akadēmiskas publikācijas, kas diemžēl bieži vien nesasniedz sabiedrību. Kas gan var būt redzamāks par izstādi! (Tur tapusi arī Evas fotogrāfija raksta sākumā – red.)
Man pašai ļoti patīk izstādes uzkrītošā dzeja uz zāles grīdas – ko tādu bieži negadās redzēt.
Jā, ir jāstaigā pa dzejoļiem, bet tas jāuztver ar labu: ja Čaks bija gatavs izlikt sirdi uz trotuāra, tad te ir dzeja uz simboliskā Rīgas bulvāra – mani kolēģi un reizē dzejnieki Kārlis Vērdiņš un Artis Ostups atlasījuši trāpīgāko, kas raksturo moderno pilsētas izjūtu 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs.
Izstādē daudz kur vērts apstāties, pasēdēt, ieklausīties dzejā. Te ir tik laba mākslas darbu izvēle, tos atlasījušas Aija Brasliņa un Ieva Kalnača. Noteikti aizejiet apskatīt – pašlaik plānojam, ka izstāde noslēgsies tieši Rīgas svētku laikā, kad vasarā pilsētai svinēsim 825 gadus.»
Noslēpumaini šifrētāji
Jaunumi institūtā vai ik mēnesi. Pašlaik institūtā top krājums Ucināmās dziesmas, kas trāpīs bērnu, mazbērnu, mammu un vecmāmiņu pasaulē. Kas tā būs par labu dāvanu!
Bez tā, ka vienlaikus top daudzas un dažādas grāmatas, institūta veikums ikvienam pieejams arī vairākos digitālajos resursos. Piemēram, literatura.lv ir Latvijas literatūras datubāze, kur atrodama informācija par rakstniekiem, darbiem, literārajām organizācijām un notikumiem. Savukārt womage.lv ir digitāls resurss, kas veltīts sieviešu vēsturei Latvijā – tajā var iepazīt sieviešu dzīvesstāstus, darbības jomas, organizācijas, kā arī ieraudzīt, piemēram, populārākās profesijas un nozīmīgākās sieviešu organizācijas dažādos laikposmos. Savukārt garamantas.lv ir digitālais latviešu folkloras arhīvs, kur pieejami folkloras teksti, audioieraksti, attēli un citi kultūras mantojuma materiāli. Bet iesaisties.lv ļauj ikvienam piedalīties kultūras mantojuma materiālu apstrādē, piemēram, pārrakstot tekstus no digitalizētiem avotiem.
Un te Evai ir īpašs stāsts: «Lai paveiktu lielus darbus, mēs aicinām palīgā arī citus, jo digitalizētie materiāli ir jāpārraksta tekstā, lai tos pēc tam varētu ērti izmantot pētniecībā. Mani patiesi priecē, ka mums izveidojusies liela brīvprātīgo kopiena, apmēram 200 cilvēku. Viņu ieguldījums ir milzīgs: vienam pētniekam šāds darbs prasītu apmēram desmit gadus. Kolēģi stāstījuši, ka šos cilvēkus motivē vēlme dot kaut ko arī Latvijas sabiedrībai – bieži vien viņiem ir stabils un labi apmaksāts darbs vai jau devušies pensijā.»
Eva ar prieku atceras Folkloras krātuves simtgadei veltīto Simtgades talku, kur nesen satikās daļa brīvprātīgo palīgu. Daži izvēlas palikt anonīmi, un par viņiem zināms vien segvārds. «Sirsnīgs paldies ikvienam,» saka Eva, «bet mums ir arī īpašs stāsts par noslēpumaino šifrētāju ar segvārdu Emis. Viņa paveiktais apjoms ir milzīgs, turklāt viss izdarīts ļoti kvalitatīvi. Kolēģi min, ka šis rekordists, iespējams, ir vīrietis, lai gan lielākā daļa mūsu talcinieču tomēr ir sievietes.» Palīgā var nākt arī ikviens, kurš to vēl nav darījis. Jāreģistrējas garamantas.lv, jāatrod sev interesējošais digitalizētais materiāls un jāķeras pie darba.
Palīdz dienasgrāmata
«Institūtam šobrīd aktuāls ir sieviešu vēstures pētniecības virziens. Nesen iznāca autoru kolektīva sarakstīta grāmata Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870–1940. Biju šīs grāmatas sastādītāja, biju tai uzrakstījusi nodaļu par sieviešu izglītību – par teologa Voldemāra Maldoņa dibināto sieviešu ģimnāziju Rīgā. Maldoņa ģimnāzija bija pirmā latviešu sieviešu augstākās pakāpes ģimnāzija, kurā mācījušās sievietes, kas pēc tam darījušas lielas lietas.
Ar grāmatu Perspektīvas mums gāja līdzīgi kā sieviešu vēsturei – kā pa kalniem un lejām. Grāmatas pabeigšana tik ļoti ievilkās, ka piešķirtais finansējums neļāva īstenot visas ieceres – apjoma dēļ nevarējām grāmatā ietvert visu, ko gribējām, no kaut kā bija jāatsakās. Būdama grāmatas sastādītāja, ļoti strauji pieņēmu lēmumu un no tās izcēlu pati savu nodaļu. Man pat nebija žēl, jo bija sajūta, ka tas ir uz labu – šodien neiestādīšu šo vienu koku, bet pēc laika man varbūt izdosies izaudzēt veselu birzi!
Tēma par sieviešu iespējām iegūt izglītību ir ļoti grandioza – kā līdz Latvijas valsts neatkarībai vispirms no mazām meiteņu draudzes vai pagasta skoliņām tika līdz pirmajām latviešu sieviešu ģimnāzijām.
Man ļoti patīk pētīt 19.–20. gadsimta mijā un mazliet vēlāk sieviešu rakstītās dienasgrāmatas, jo tās parāda tā laika sieviešu realitāti, viņu vēlmes, sajūtas un domas. Pie Maldoņa ģimnāzijas mani aizveda dienasgrāmata, ko bija rakstījusi Marija Eglīte – dzejnieka Viktora Eglīša sieva, rakstnieka Anšlava un pianista Vidvuda mamma, Marija, kuru no scenārija izsvītroja seriāls Pansija pilī. Lomonosova ģimnāzijā, kurā mācījās pavisam nedaudzas latvietes, Marija gadsimtu mijā ieguva skolotājas diplomu un sāka strādāt tikko atvērtajā Maldoņa ģimnāzijā. Dienasgrāmatā Marija stāsta, kā klājas darbā un kā to savienot ar ģimenes dzīvi. Un turpat strādā arī otra Marija, Emīla Dārziņa sieva.
Voldemāra Maldoņa Rīgas sieviešu ģimnāzija dibināta 1901. gadā. Pirmā pasaules kara laikā ģimnāzijai bija jāpārceļas uz Krieviju – viss skolas arhīvs zuda, bet tolaik visus ģimnāziju beidzēju vārdus publicēja avīzēs, un tas dod iespēju izveidot pat pilnu Maldoņa ģimnāzijas beidzēju sarakstu. Tur mācījusies tulkotāja Lizete Skalbe – Kārļa Skalbes sieva, valodniece un folkloriste Mērija Saule-Sleine, arhitekta Gunāra Birkerta māte. Komponistes Lūcija Garūta un Paula Līcīte, dejotāja Aija Bertrāne, kas vēlāk kļuva slavena Francijā – Aija Parīzē vadīja alternatīvās izglītības telpu un komūnu Akademia. Sievietes pēc šīs ģimnāzijas beigšanas strādāja skolās – bija skolotājas, pat kļuva par skolas direktorēm. Bet nāca pie varas Kārlis Ulmanis, un visas sievietes direktores no amata noņēma. Arī to būtu vērts izpētīt.»
Gibēju būt zeltene
«Esmu augusi Valmierā, bet mana mīļākā vieta pasaulē joprojām ir Mazsalaca, kur dzīvoja mani vecvecāki. Mana mamma Māra Eglāja strādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Atceros, kā pa kluso lasīju vidusskolēnu sacerējumus – man, pamatskolniecei, bija tik interesanti! Mamma nav sajūsmā, bet priecājas par manu profesionālo ceļu. Tētis Juris savukārt ir tehnisks cilvēks – biju iemācīta izrunāt vārdu elektroenerģētiķis. Man ir brālis Andris un māsa Baiba.
Vidusskolā mācījos laikā, kad atdzima viss latviskais – visur runāja par kaucmindietēm, zeltenēm, bija zelteņu konkursi novados. Apbrīnoju, ko visu viņas prot darīt, man ļoti patika rokdarbi, tas likās tik aizraujoši, vērtīgi un svarīgi, ka es arī gribēju būt zeltene. Lai iestātos Lauksaimniecības akadēmijā un kļūtu par zelteni nevis ar profesionālo, bet augstāko izglītību, bija jāmācās ķīmija, bet to darīt man ne pārāk gribējās. Devos uz Rīgu studēt žurnālistiku. Vidusskolā biju uzrakstījusi ļoti labu zinātnisko darbu, un Filoloģijas fakultātē varēju sākt studēt bez iestājeksāmeniem. Brīnišķīgā Ausma Cimdiņa, kas pēc tam man vadīja no pirmā kursa darba līdz doktora darbam, bija eksāmenu rezultātos kaut kur salikusi nepareizos ķeksīšus, jo mans vārds bija divos sarakstos, un es žurnālistu budžeta grupā nebiju uzņemta, kaut pēc rezultātiem bija jābūt.
Ābrams Kleckins mierināja – lai tak pamācos filologos: tepat vien būšu, un, ja gribēšu, varēšu nākt arī uz žurnālistu lekcijām. Tā ar lielu nepatiku sāku studēt filoloģiju. Pirmais pusgads bija traks, bet tad man iepatikās. Interese par žurnālistiku gan nekur nepazuda – rakstīju Kultūras Forumam, pēc tam pastrādāju arī Rīgas Balsī, kur sapratu, ka nemaz tik ļoti negribu būt žurnāliste. Tajā laikā apprecējos un sāku gaidīt bērniņu.
Mans vīrs Zigmārs Kristsons bija vēsturnieks, studentu korporācijas Lettgallia biedrs, folklorists, Austrasbērns, bards, Bardu pavasara iedibinātājs, Hāgenskalna muzikants, veidoja pasākumus Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Apprecējāmies, viens pēc otra piedzima Ēriks un Imants, vēlāk – meitiņa Elza.»
Eva, tu esi viena
«No tās dienas man atmiņā palikušas divas pilnīgi pretējas ainas. Vienā ir saulaina, gaiša, silta maija svētdiena, Zigmārs dārzā rok zemi, es ratiņos šūpinu pirms mēneša dzimušo Elzu. Viņam tolaik bija 43 gadi. Pēkšņi viņš paceļ acis no darba un saka: «Cik skaisti zied ābeles!» Viņa balss, skatiens, tas īstais prieks, tā aina manī palikusi kā neizdzēšama fotogrāfija. Otrā ainā, jau tajā pašā vakarā, es izmisīgi mēģinu dabūt viņu pie samaņas.
