Rīga +22°C 
«Tās zaudējuma sāpes jau nepāriet. Un nepāries ne pēc mēnešiem, ne gadiem. Grūti bez viņa,» saka bijušā Valsts policijas priekšnieka Inta Ķuža sieva.
Ģenerālis Ints Ķuzis apbedīts Rīgas 2. Meža kapos. Atrast Intam cienījamu kapavietu Dzintrai palīdzēja draugi. «Kad pati kapu pārvaldē lūdzu piešķirt vīram kapavietu, man piedāvāja Bolderājas vai Jaunciema kapus. Teicu – paldies, tad labāk urnu ierakšu tepat Ozolpilī, bet vai tad viņš to ir pelnījis?» atminas Dzintra. «Mūsu ģimenes draugs sazvanījās ar Valsts sekretāru un teica, ka par nopelniem valsts labā Ķuzis pelnījis atdusēties Rīgas Meža kapos, lūdza rast šādu iespēju. Nākamajā dienā man zvanīja: «Nāciet, rādīsim jums iespējamās vietas.» Man pat prātā neienāca, ka es ko tādu varēju lūgt. Apzinājos, ka Ints ir pelnījis, bet nesapratu, kā to dabūt gatavu,» atminas viņa. Apciemot Intu viņa dodas bieži.
«Aizeju svētkos, gadadienās, kad vienkārši ir brīvs laiks. Tad es aprunājos ar Intu, pastāstu jaunumus, un manī iestājas miers,»
saka Dzintra.
Ģimene iekārtojusi skaistu kapavietu, uzstādījusi pieminekli, kas atspoguļo to, kāds bija Ķuzis – pamatīgs, spēcīgs un cienījams, tajā pašā laikā vienkāršs un gaišs. «Akmeni izvēlējāmies kopā ar meitām. Vienojāmies, ka melnu negribam, jo tas ir pārāk drūms. Pelēkais mums uzreiz iepatikās, jo šķita gaumīgs un latvisks,» stāsta Dzintra. «Mums paveicās ar akmeņkali, kas lieliski spēja realizēt visas manas ieceres. Ints bija cienījams cilvēks, viņam ir daudzi apbalvojumi, arī augstākais – Viestura ordenis. Vēlējos, lai uz kapakmens noteikti būtu uzrakstīta viņa dienesta pakāpe – ģenerālis. Vai rakstīt klāt arī, ka bija Viestura ordeņa kavalieris, par to šaubījos. It kā vajadzētu, bet tad kapakmens būtu pārlieku pieblīvēts ar dažādiem uzrakstiem. Tad akmeņkalis man jautāja: «Kā izskatās tas ordenis? Varbūt varam to iegravēt?» Nofotografēju to un nosūtīju meistaram. Viņš visu izdarīja perfekti,» atminas Dzintra. Uz kapakmens iegravēts arī ozola zars. «Tas simbolizē laukus. Pie mūsu mājas aug liels ozols, par kuru Ints vienmēr priecājās. Kādreiz tas bija ieaudzis krūmos, bet mēs tur visu attīrījām, un tagad tas ir tik varens, ka var tikai apbrīnot,» atklāj viņa.
Atvadas no Inta Ķuža:
Inta pēdējais augusts
Pēdējā vasara Inta mūžā bija ļoti karsta. Bija saulains, silts laiks, un Ķuži lielākoties dzīvoja laukos Tukuma pusē, kā jau allaž šajā gadalaikā. Cik nu Intam ļāva veselība, daudz staigāja, apbraukāja Kurzemi, priecājās par dārzā izaugušo, vienkārši bija blakus viens otram. «Līdz 31. jūlijam mēs bijām laukos. Viņš gulēja pagalmā uz zvilnīša, baudīja vasaru. Tagad, būdama tur, domāju – es uz tā atlaidīšos. Paņēmu krēslu, un man birst asaras, atceroties to visu. 31. jūlijā aizbraucām uz Rīgu, 1. augustā Ints vēl bija mājās, bet 2. augustā devāmies uz slimnīcu, jo viņš atkal sāka kļūt tāds dzeltens,» atminas Dzintra. No slimnīcas Ints vairs neatgriezās. Ļaunā slimība izrādījās spēcīgāka par vienmēr optimistisko ģenerāli Intu Ķuzi.
«Esmu pateicīga Dievam, ka viņš mums atvēlēja šo pēdējo vasaru. Tā mums deva tik daudz,»
saka Dzintra.
Viņa joprojām valkā laulības gredzenu. «Man ir gan savs, gan vīra gredzens. Viens uz vienas rokas, otrs – uz otras. Kad viņš pēdējā reizē iegāja slimnīcā, savu gredzenu atdeva man. Teica – viņu vadās pa visādām procedūrām, magnētiskajām rezonansēm, baidījās, ka pazudīs. Kā uzvilku sev pirkstā, tā neesmu noņēmusi…»
Dzintra teic – aizvien vēl nespēj aizpildīt tukšumu, kas palicis pēc vīra nāves. « Nevilšus ar acīm meklēju viņu, skatos uz vietu, kur pagalmā sēdēja. Trūkst man viņa šausmīgi. Ļoti trūkst,» nespējot valdīt asaras, atzīst Dzintra. Vienīgi sapņos vīrs pie viņas nenāk. «Laikam tāpēc, ka bieži apciemoju kapos. Ģimenes draugiem un krustmeitai gan ir rādījies. Pēdējā reizē teicis: «Neuztraucies, man te viss ir ļoti labi.» Vairāk arī nav nācis…»
Ja Dievs Dzintrai dotu iespēju minūti ar Intu parunāt, viņa teiktu: «Droši vien lielu paldies, ka viņš man dzīvē ir bijis. Mēs kopā bijām gandrīz 40 gadu. Ints man bija viss. Balsts, atbalsts un padomdevējs, labākais draugs, uzticības persona. Mums kaut kā ļoti saskanēja,» saka viņa.
