Jo turīgāki, jo vairāk ēd gaļu. Varbūt laiks mainīt paradumus?

Vēlies būt klimatam un videi draudzīgs? Beidz ēst gaļu! Tevi uztrauc ekoloģiskā situācija pasaulē, dabas izzušana, vides degradācija – saki nē gaļai! Gaļa ir kļuvusi par vienu no galvenajiem vaininiekiem pašreizējā klimata krīzē un dabas daudzveidības apdraudējumā, un gaļas neēšana ir viena no būtiskākajām rīcības maiņām, ko mēs katrs varam savā dzīvē ieviest, lai kaut nedaudz glābtu pasauli. Tajā pašā laikā gaļas ēšana ir dziļi iesakņojusies mūsu paradumos, dzīves rituālos, tautsaimniecībā – atteikties no tās nebūt nav viegls un vienkāršs lēmums. Un vai tiešām tas, ka es pārstāšu ēst gaļu, var kaut ko mainīt globālajā pārtikas sistēmā? Gaļas jautājums patiešām nav vienkāršs.

Šoreiz nerunāsim par gaļas veselīgumu vai neveselīgumu, nedz arī par gaļas audzēšanas ētisko aspektu un dzīvnieku tiesībām, bet gan tieši par gaļas saikni ar klimata pārmaiņām un tās ietekmi uz vidi.

Skaidrs ir tas, ka gaļa mums tiešām garšo, un to mēs patērējam daudz. Latvijā viens cilvēks gadā notiesā 61 kilogramu cūkgaļas, vistas gaļas, dažādu desu un citādu gaļas pārstrādes produktu, nedaudz arī liellopa.

Ja palūkojamies, kā mēs šobrīd lietojam planētu, tad skaidri parādās tas, ka liela daļa no mūsu zemes ir veltīta tieši gaļas audzēšanai. Pusi visas pasaules izmantojamās zemes cilvēki ir pārvērtuši par lauksaimniecības zemi, savukārt no visas lauksaimniecības zemes tikai viena trešā daļa atvēlēta augiem, ko mēs izmantojam pārtikā, visa pārējā – nodrošina gaļas ražošanai nepieciešamo, pārsvarā lopbarības audzēšanu. Un lopu pasaulē ir ļoti daudz – no visiem zīdītājiem pasaulē šobrīd vislielāko apjomu veido tieši liellopi – to kopējais svars ir 520 miljoni tonnu, cilvēku kopsvars ir 358 miljoni tonnu, bet savvaļas dzīvnieki – tikai 34 miljoni tonnu. Pat mājas mīļdzīvnieku kopsvars ir lielāks nekā savvaļas dzīvniekiem – 49 miljoni tonnu.

Liellopu audzēšanai arī ir vislielākā ietekme uz klimatu: viena kilograma liellopu gaļas ražošana rada 60–90 kg CO 2 – skaitlis atšķiras dažādos pētījumos. Salīdzinājumam – ja šo pašu kilogramu savā pārtikas grozā saliekam no sakņu dārzeņiem, tad esam radījuši 0,4 kg CO 2. Tātad, ja mēs apēdam vienu kilogramu liellopu gaļas, tad radām apmēram tikpat daudz emisiju, kā nobraucot ar vidēju dīzeļdegvielas auto 500 kilometru.

Lielāko daļu – vairāk nekā pusi – liellopa radīto emisiju veido govju kā atgremotājdzīvnieku  radītais metāns no atraugām un purkšķiem, tad – zemes izmantošana, jau mazāk – lopbarības ražošana, un savu daļu veido arī transports, uzglabāšana, fasēšana, kā arī gaļas pārpalikumu pārstrāde. Taču ēdam ne tikai liellopus – varbūt citiem gaļas veidiem ir mazāka ietekme uz klimatu? Patiešām, cūkgaļai tie ir 12 kilogrami CO 2 uz vienu produkta kilogramu, putnu gaļai – 9,87 kg CO 2 . Salīdzinoši ar govīm, protams, vista sāk izskatīties klimatam gluži draudzīga, taču te der atgādināt, ka, piemēram, kilograma pupiņu audzēšana rada mazāk nekā 1 kg CO 2 emisiju.

CO 2 emisijas nav vienīgā gaļas problēma. Piemēram, Eiropas Savienībā pietiek lauksaimniecības zemes, lai pabarotu cilvēkus, bet lopu uzturēšanai tomēr ir par maz, tāpēc nākas importēt lopbarību, kuras sastāvā ir arī ģenētiski modificēta soja, kas savukārt ietekmē ekoloģiskās sistēmas stabilitāti Dienvidamerikā, kur sojas audzēšanai izcērt mežus. Gaļas ražošana prasa arī daudz ūdens – uz vienu kilogramu liellopu gaļas audzēšanas procesā tiek iztērēti 1500 litri ūdens.

Tātad – izskatās, ka ir pietiekami daudz argumentu, lai teiktu, ka gaļai nav nākotnes ilgtspējīgā pasaulē, un aicinātu cilvēkus glābt planētu, mainot savu šķīvju saturu. Taču tomēr viss nav tik vienkārši. Ir arī lietas, kuras ir nepieciešams pieminēt gaļas aizstāvībai. Gaļas lopu audzēšana ir sena cilvēku lauksaimniecības prakse, kura ir cieši saistīta ar to, kādās ekosistēmas šobrīd ir mums apkārt. Ko govis tradicionāli ir darījušas? Ēdušas zāli, staigājušas pa ganībām, taisījušas savas pļekas, tātad – mēslojumu. Zāles ēšana ir ļoti efektīva biomasas pārstrāde, mūsdienu terminos izsakoties, bet ne tikai. Govis nekad neapēd visu un nestrādā kā pļaujmašīna – šo to apēd, citus augus atstāj, nograuž krūmu atvases, bet lielākiem kokiem neķeras klāt. Tā lielie zīdītāji ir bijuši klāt mūsu ainavas veidošanā un arī dabisko pļavu daudzveidības radīšanā. Govju pārvietošanās ir palīdzējusi pārnēsāt un izsēt augu sēklas, kā arī veidoties daudzveidīgai augsnei, kuras mikroorganismi par govju pļekām ir ļoti priecīgi. Izņemot govis no ganībām, tās ātri vien aizaugs vai arī tiks apartas un pārvērstas par lauksaimniecības zemi. Bet kā ganībās dzīvojošas govis ietekmē klimatu?

Protams, arī šīs govis gremo, līdz ar to izdala metānu, no tā nekur nevar sprukt. Taču zālāji ir tā ekosistēma, kas darbojas kā oglekļa krātuve – pateicoties tās nevienmērīgi sablīvētajai, mikroorganismiem bagātajai un augu sakņu sistēmas veidotajai augsnei.

Jāsaka, ka jautājums par to, vai dabiskajās pļavās un ganībās ganītas govis ir kāds izņēmums un palīdz, ne kaitē klimatam, ir arī pētnieku uzmanības lokā, jo jau šobrīd atsevišķās ganībās veikti pētījumi rāda, ka šādi liellopi varētu būt oglekļa neitrāli.

Varētu teikt – kāpēc audzēt govis, ja var zālājus nopļaut, tādā veidā tos uzturot un nodrošinot ekoloģisko funkciju? Taču šeit saskaramies ar to, ka nopļautā zāle arī ir kaut kur jāliek, un mūsdienu lauksaimniecības sistēmā tā nav ļoti pieprasīta, tā netiek izmantota pārstrādē un bieži vien paliek kaut kur neizmantota un sapūst, arī tādā veidā radot emisijas. Un tas atkal ir slikti klimatam.

Amerikas gaļas ražotājs White Oak Pasture Beef pat sarēķinājis, ka viņu ganībās ogleklis tiek vairāk uzkrāts nekā emitēts. Savukārt Diānas Rodžeras grāmata Sacred Cow (Svētā govs) veltīta liellopu gaļas reputācijas atjaunošanai gan no klimata, gan diētiskā un ētiskā aspekta.

Būtisks priekšnosacījums tam, lai liellopu gaļa būtu klimatam draudzīga vai vismaz draudzīgāka, ir to ganīšanās ganībās, turklāt ekstensīvi, tas nozīmē – pietiekami lielā teritorijā. Taču te atkal saskaramies ar jautājumu: vai uz pasaules pietiks ganību, lai tajās pabarotu visus tos lopiņus, kurus mēs vēlamies likt savā galdā? Uz šo jautājumu apstiprinoši var atbildēt tikai tad, ja izvēlamies savu gaļas patēriņu tomēr mazināt, jo pašreizējam gaļas patēriņam uz vienas planētas ganību nepietiks, bet vai uz Marsa varēsim ganīt govis, zināsim vēl krietni tālā nākotnē.

Gala secinājums ir tāds, ka klimatam visdraudzīgāk ir ēst gaļu reti (reizi vai divas nedēļā pietiks!) un izvēlēties tādu liellopu vai jēru, kas barojies ganībās un ēdis zāli. Ja ir bioloģiskais sertifikāts – lieliski, vēl papildu pievienotā vērtība.

Turklāt, kā atzīst gaļas lietpratēji, dabiskajos zālājos audzētu liellopu gaļa ir ar lieliskām garšas īpašībām, savukārt pētījumi apliecina, ka tai ir veselībai labvēlīgāka taukskābju kompozīcija. Tāpat, izvēloties šādu gaļu, mēs arī atbalstām dabas daudzveidības saglabāšanos pļavās.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.