Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tuvojoties Matīsa ielas industriālā gala pagalmam, sekoju līdzi darba instrumentu riešanas kakofonijai un pamanu aktīvu rosību pie ārā izliktām lūžņu kaudzēm. Veci radiatori, šķietami apmaldījušies mēbeļu gabali, brutālas rūpnīcu kastes līdz malām nokrāmētas ar lampām un to neskaitāmām detaļām. Rindā pēc otrās elpas tie pacietīgi gaida savu maģiskās pārvērtības kārtu.
Tik fotogēniska un veco laiku stāstiem bagāta ir mūsmāju industriālās trīsvienības – Vintidž Lampa, Riga Vintage un RRRR (Rīgas radiatoru restaurācijas rūpnīca) – pavēlnieka Toma Miljusa darba vide. Toms četru gadu laikā kopā ar savu septiņu biedru komandu paspējis savākt iespaidīgu Latvijas industriālā dizaina pagātnes kolekciju un iegūt plašu vietējo un ārzemju klientu loku – no dizaineriem un māksliniekiem līdz BBC filmu rekvizītu nodaļām.
Viņa restaurētie radiatori un lampas dižojas mūsmāju restorānos, rotā mājas no Nīderlandes līdz Ņujorkai, ieraugāmi kādā Prāta vētras klipā un BMW reklāmā.
Eklektiskajā, muzeja cienīgajā kolekcijā, šķiet, ir viss. Te pagājušā gadsimta vidus telefona būda ar izcilu skaņas izolāciju, ko darbinieki izmanto sarunām pa mobilo, kad angārā ir par skaļu. Kaut kur dziļumā mūsdienu skavotāja prototips – vecs grāmatu caurskavošanas čuguna smagsvars. Neskaitāmas kastes ar izglābtiem mikroskopiem, svariem, pulksteņiem. Zinātnieces biste no bijušās Ķīmijas fakultātes ēkas un košs plakāts, kas savulaik uz Latviju atceļoja tieši no Baikanūra kosmodroma…
Daudz ko no tā Toms pārdod ārzemju klientiem, bet pirmskara Latvijas dārgumus gan grib sataupīt sev. Viņš atzīst, ka kolekcija tiek vākta pakāpeniski un bez apstājas, ir svarīgi, lai tā mainās, jo arī klienti vaicā pēc dažādības. «Relikviju medīšana ir fanātiska aizrautība,» saka Toms. «Ceļos pulksten 7 no rīta un jau gribu braukt uz darbu, doties ceļā. Katru nedēļu mums ir kāds jauns piedzīvojums, kādas jaunas durvis, ko atvērt. Dažreiz pat paši saimnieki nezina, kas aiz tām paslēpts. Tas šajā darbā ir pats interesantākais – esam treasure hunters.
Visu laiku meklējam jaunus kontaktus un vietas, kur aizbraukt. Sākumā pat vienkārši braucām bez konkrēta mērķa. Kad sociālajos tīklos sāku veidot portfolio, cilvēki to pamanīja un sāka zvanīt gan no metāllūžņu novietnēm, gan rūpnīcām.»
Visromantiskākā vieta, kur Tomam bijis jāmedī, ir Liepājas kuģu remonta rūpnīca – skaisti sarkanu ķieģeļu būve, kurai savulaik bijis apaļš, stiklots jumts.
Par šo vietu Toms stāsta ar īpašu dzirksteli acīs: «Pilnīgs klusums, viss pamests, pēkšņi garām paskrien lapsa. Zosene pāri mugurai! Kad tur nokļūsti, negribas vairs iet ārā. Klusa un romantiska vieta, kur varētu mierīgi nolikt telti un padzīvoties.» Rūpnīca būvēta cara Nikolajs II laikā. No turienes Toma kolekcijai pievienojies 1905. gada garderobes skapītis, ko tā jaunais saimnieks dēvē par Nikolaja skapi.
Tāpat viņš savulaik apbraukājis arī vecās Latvijas dzelzceļa stacijas. Toms izvelk no atvilktnes gadsimtu vecu, izbalējušu dzelzceļnieku karti: «Vispirms mēs vācām informāciju, uzzinājām vēstures faktus par rūpnīcām, dzelzceļa stacijām. Redz, kur Rīga, un, paskat, cik daudz atzarojumu – 200 staciju! Mūsu mērķis bija apmeklēt tās visas. Daudzām līnijām pat vairs nebija sliežu, vienkārši stiga, mežam vidū – celiņš. Vienā kāds dzīvoja, cita bija nodegusi, cita – nobrukusi, kāda uztaisīta par muzeju, kas patīkami. No katras gribējām nopirkt vismaz kādu rekvizītu. Vai tas ir vecs 1930. gada šinelis ar dzelzceļnieka pogām, vai kompostieris, vai kāda lampa.»
Nesenais industriālo dārgumu glabātuves jaunpienācējs ir diametrā milzīgs lidlauka prožektors. «Tas ir īsts eyecatcher, ko medījām trīs gadus. Un tagad man ir Rīgā lielākā lampa! Nezinu, vai kādam pilsētā ir lielāka. Laikam jau tas ir ego piepildījums,» aizrautīgi smaida Toms.
Šobrīd skaitliski populārākie Toma darbnīcas eksponāti ir čuguna radiatori.
To stāsts savulaik sācies, taisot kāda dzīvokļa remontu – klients palūdzis Tomam sameklēt ulmaņlaiku radiatoru, un pirkšanas sludinājumam atsaukušies daudz vairāk čuguna kandidātu, nekā varēja iedomāties. «Tā tas panesās! Pirkām par lūžņu cenām, līdz uzaudzējām iespaidīgu kolekciju. Sākumā mēs bijām diletanti, improvizējām. Tagad, protams, tiem radiatoriem bezmaz vai redzam cauri.»
Toms stāsta: «Padomju laikos ražotie radiatori kvalitātē ir zemāki, bet ar ulmaņlaiku radiatoriem, kas tagad aizceļo gan uz Saeimas ēku, gan Siguldas pili, gan Jelgavas ģimnāziju un citur, meistariem strādāt gan ir īsts prieks. Tie ir precīzi, labi kalibrēti un pamatīgi. Augstāki, zemāki, zem palodzes liekami vai brīvstāvoši, ar rakstiņu un variējamu sekciju skaitu, kuras var saskrūvēt, cik tik vajag. Lai zinātu sekciju skaitu, ņemam vērā platību un izrēķinām jaudu. No iekšpuses tos skalojam, mums tam ir speciāla iekārta. No ārpuses tīrām ar smilšu strūklu un krāsojam klienta izvēlētā tonī. Modē ir antracīts un pelēks, arī neitrāls, tīrs metāls. Vai tas ir koks, stikls, ķieģelis vai akmens – viss laba dizaina noslēpums ir tīrā materiālā.»
Tāpat Toma darbnīcā atrodamas dažādas lampas, un katras stāsts ir unikāls. Rūpnīcu, muitas vai ostu zonu un citu industriālu iestāžu reorganizāciju, slēgšanu un citu transformāciju rezultātā Toms savā īpašumā iegūst gan sprādzienizturīgus prožektorus, gan signāllampas, kuģu lampas, lukturus, arī sērijveida abažūrlampas – PSRS industrializācijas lieciniekus.
Viņš ņem līdzi pilnīgi visus gaismekļus, skaidrojot, ka galvenais noslēpums ir pieejamo detaļu skaitā, ko var arī savstarpēji kombinēt.
«Cepurītes, šķīvīši, stikliņi – no šīm detaļām dzimst jauni modeļi, kas līdz šim nekad nav bijuši. Improvizējam ar materiāliem, iepērkam lūžņus, dzelžus, kas mums liekas interesanti. Šo to sametinot, var uztaisīt daudz ko interesantu, piemēram steamp punk stila lampas.» Dienā darbnīcas meistari mēdz atdzīvināt pat līdz divdesmit lampām. Tiek izmantotas senās keramiskās patronas, kas priecē ar kvalitāti un, papildinātas ar pītiem vadiem, ļauj panākt veco laiku efektu.
Kāpēc vecās industriālās lietas beidzamajā laikā ir tik populāras? «Pirmkārt, mode nāk atpakaļ, atkārtojas. Ir ļoti svarīgi saglabāt vēsturiskus artefaktus, it sevišķi tos, kas šķiet pievilcīgi. Jāsaglabā, lai tos redzētu mūsu bērni, metāllūžņos jau vienmēr varēs paspēt nodot. Galu galā, sanāk recycling jeb, kā angļi to sauc, reclaiming,» saka Toms. «Tagad var iegādāties lampas, kas imitē vecās, bet tās ir pārāk perfektas. Turklāt mūsdienu kvalitāte veco laiku kvalitātei pat nestāv klāt. Senās lampas ar savu lielo stāstu bagāžu izgaismojušas ceļu neskaitāmiem cilvēkiem. Tās ir lietas, kam līdzi nāk stāsts,» pārliecina Toms.
