Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Teikšu godīgi, man nepatīk kolektīvas aktivitātes. Tieši tāpēc neskrienu maratonus, neapmeklēju Līgo svētkus krastmalā vai nepavadu dienu Dubultu pludmalē.
Kad mana kolēģe un žurnāla EJ! redaktore Ieva Smilga ieminējās, ka mums kopīgi vajadzētu apmeklēt kādu treniņu DCH studijā, šķiet, es viņā klausījos ar vienu ausi, citiem vārdiem sakot, pieņēmu, ka viņa dauzās. Mēs nedaudz pafantazēsim, un ar to arī viss beigsies. Viņa kaut ko runāja par hardcore tipa treniņiem.
Es māju ar galvu un teicu: «Aiziet, darām to! Jo dullāk, jo labāk.»
Dažas nedēļas vēlāk, kad Ieva noteica treniņa datumu, sāku apjaust, kam esmu piekritis. Un ne jau grūtības mani biedēja, bet tas, ka apkārt būs sveši cilvēki, kas redzēs, cik tizls esmu.
Dienu pirms treniņa Ieva pēkšņi saslima un pateica, ka man būs jāpiedalās vienam. Tas bija lielāks trieciens par nejauši uzmestu 10 kg ripu uz kājas īkšķa. Patiesību sakot, jutos tik satriekts, ka dažas stundas pirms treniņa man sākās migrēna. Galvassāpes robežojās ar vēlmi izvemties. Treniņu nācās atcelt.
Divas nedēļas vēlāk Ieva jau bija izveseļojusies, bet man neatlika nekas cits kā turēt solījumu un 18.20 būt pie DCH studijas. Biju to piemirsis, bet Ieva atgādināja: «Tev tikai šķiet, ka kāds uz tevi skatās vai arī tu kādu interesē. Patiesībā tā nav.» Nudien! Cilvēki ir pārāk aizņemti ar savu personību.
Varu derēt, ka pat tad, ja izietu uz ielas apakšbiksēs, tikai retais to pamanītu.
Trenerim Kasparam Ozoliņam bija taisnība. Ja neskaita tās dažas retās reizes, kad fitnesa zālēs esmu bijis darba lietās, nekad neesmu tajās trenējies. Ja neskaita pāris mēnešu, ko esmu pavadījis svaru zālē zem Daugavas sporta nama baseina, citas pieredzes man nav. Šajā studijā rūpes par cilvēka veselību ir tikpat lielas kā rūpes par personas datu aizsardzību. Pēc treniņa Kaspars gan atzina, ja mēs nebūtu žurnālisti, viņš mūs vispār nelaistu GRIP treniņā. Tam vajag iepriekšēju sagatavotību, kādas man personīgi nav. Tieši tāpēc jau pirms treniņa Kaspars mani sīki noinstruēja, kādus atribūtus ņemt un no kādiem vingrinājumiem izvairīties, pildot tos atvieglotā versijā.
Intensīvā realitāte
Beidzoties treniņam, ko vada Ralfs Upmanis, zāles grīdu ieņem Kaspara Ozoliņa audzēkņi. Šķiet, vietas laukumā jau ir sadalītas. Loģiski, mēs esam jaunpienācēji, tāpēc, kamēr saprotam, kāda ir lietu kārtība un ar kādu inventāru sevi jānodrošina, visi pārējie jau ir ieņēmuši savu pleķīti. Lai gan es priecātos par iespēju paslēpties aiz visu mugurām zāles beigās, nonāku tieši pie podesta jeb skatuves, no kuras treniņu vadīs Kaspars.
Sākam ar iesildīšanās vingrinājumiem. Pietupiens sēdus, rokas uz priekšu, rokas augšā. Un vēlreiz. Tagad ātrāk. Velns, tas ir sarežģīti! Savā ziņā tā ir kā piedzimšana, jo esmu ienācis jaunā pasaulē kā balta lapa. Protams, sākumā ir nedaudz neērti par to, ka nedari visu tā, kā tev rāda priekšā, bet vēlāk šī sajūta iet mazumā. Vēlreiz atceros par Ievas dotajiem ceļavārdiem, ka mums tikai šķiet, ka uz mums skatās, un turpinu sekot Kaspara pavēlēm.
Pēc nelielas iesildīšanās ķeramies pie stieņiem ar svaru ripām. Kamēr pārējie veic pietupienu ar stieni uz spranda, es tupstos, katrā rokā turot pa 5 kg svaru ripai.
50 minūtes šķiet ilgs laika sprīdis, ja runa ir par sēdēšanu pieturā, gaidot autobusu, bet fitnesa zālē laiks lido vēja spārniem.
Un tikpat ātri izsīkst ķermeņa rezerves, ja neesi radis pie intensīvas slodzes. Dedzinoša sajūta kāju muskuļos, veicot pietupienus, ir nieks salīdzinājumā ar muguras sāpēm. Pēc tam, kad labās kājas augšstilbā man gandrīz iemetās krampis, parādījās stipras, velkošas sāpes muguras lejasdaļā. Lai nesabruktu turpat uz grīdas, kādu mirkli vienkārši imitēju kustības un pastaipījos, lai atslābinātu savilkto muguru.
Pēc neskaitāmajām pietupienu variācijām sekoja stepa sola iesaiste. Kaspars jau mani pirms treniņa brīdināja, ka tad, kad viņš dos pavēli lēkt, man uz sola ir jākāpj – augšup, lejup. Es, protams, varēju arī neklausīt. Un tā arī darīju – dažas reizes uzlecot, ātri vien sapratu, ka šī aktivitāte pamatīgi sit pa sirdi. Temps tikai pieaug.
Pametu acis pulkstenī. Vēl nepilnas 20 minūtes līdz treniņa beigām. Pierādījums tam, ka neesmu notizlojies, bet gan strādājis, ir sviedri, kas līst no maniem matiem, sejas, muguras un rokām. Vingrinājumi, kas jāizpilda, atspiežoties ar rokām pret stepa solu vai grīdu, vienkārši pajūk, jo rokas aizslīd katra uz savu pusi. Gribēdams nevari atdarināt Kasparu.
Visbeidzot ilgi gaidītā atsildīšanās, kas liek izsvērt savas spējas noturēt kaut cik jēdzīgu līdzsvaru. Redzu, ka arī Ieva, kas strādā turpat blakus, savus spēkus ir gandrīz izsmēlusi.
Patiesībā grūtības ir daudzkārt patīkamākas par komfortu. Komforts mūsdienās ātri vien mūs dara nemierīgus.
Guļot ērtā dīvānā, mēs sākam knibināt pirkstus, glāstīt telefonu vai knakstīties ap uzkodām un vīnu. Bet grūtības un to pārvarēšana sagriež tādu ķīmisko virpuli mūsu organismā, ka, izejot no zāles, es vēl mierīgu garu diezgan ātrā tempā aizminos no Dārzaugļu ielas līdz Ormaņu ielai Pārdaugavā.
Pēcgarša
Tajā pašā vakarā, pirms likos gulēt, izdzēru divus aliņus. No saviem draugiem – maratonistiem – esmu dzirdējis, ka pēc lielām slodzēm jādzer alus – tas neitralizē pienskābes, kas vēlāk kalpo par cēloni sāpēm muskuļos.
Un tiešām, nākamajā rītā pamodos ar negaidītu vieglumu. Tikai nedaudz smeldza augšstilbi, bet rokās vispār nejutu nekādas izmaiņas. Arī Ieva nesūdzējās par sāpēm, taču piebilda, ka viņai īstās muskuļu paģiras parādās tikai aiznākamajā dienā.
Nākamajā naktī pamodos no sāpēm tricepsā. Miegā šīs divas paralēles nesavilku, tāpēc sāku prātot, kur esmu sasitis roku. No rīta pamodos pavisam stīvs. Tricepsi smeldz, bet kājas vispār nelokās. Pareizāk – negribas tās locīt, lai izvairītos no sāpēm.
Pat piecelšanās no poda jau bija īstens pārbaudījums, nemaz nerunājot par apavu aizsiešanu.
Es pat nepietupos, bet sēju noliecoties. Kaut kā uzkrāmēju sevi uz riteņa un devos uz darbu. Kamēr minos, bija labi. Arī kāpiens augšup pa trepēm vēl nav nekas ļauns, bet kāpiens lejā gan ir sasodīti sāpīgs.
Lai cik patīkami būtu gozēties komforta zonā, glāstot tālruni vai lasot grāmatu, dažkārt (vismaz reizi nedēļā) ir jāliek savam ķermenim trūkties. Kā teica diženais amerikāņu rakstnieks Čārlzs Bukovskis – atrodi to, ko mīli, un ļauj tam sevi nogalināt. Man patīk spēlēt skvošu. Viena stunda kortā vismaz reizi nedēļā jau būtu apsveicams solis pretī galīgai nesarūsēšanai. Ne visiem ir jāaizraujas ar fitnesu vai jāiet uz svaru zāli, vai pat jāskrien. Jāsāk ar nieku. Ar pietupieniem un locītavu izkustināšanu pēc pamošanās. Galu galā arī kaķi pēc miega izstaipās.
