• Šobrīd

    weather img

    Rīga -19°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Ojāra Kalniņa sieva Irma: Esmu saglabājusi katru viņa uzrakstīto rindiņu

    Personības
    Aiva Alksne
    15. oktobris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Jānis Deinats
    Viņi gribēja apprecēties Valentīna dienā, bet nepaguva nokārtot formalitātes. Tāpēc par vīru un sievu kļuva 20. februārī un kā jaunlaulātie apsveikumu saņēma gan no toreizējā Amerikas prezidenta Bila Klintona, gan vēl atsevišķi no viņa kundzes Hilarijas. Viņi – etiķetes zinātāja Irma Kalniņa un Saeimas deputāts Ojārs Kalniņš.

    «Tas bija 1992.  gadā, biju jau sācis strādāt Latvijas vēstniecībā Amerikā, Vašingtonā, kā vēstnieka padomnieks, Anatolijs Gorbunovs bija atbraucis uz ANO, un es aizbraucu uz Ņujorku, lai būtu klāt. Birojā atskanēja telefons, kāds pacēla klausuli un saka: Ojār, te tāda Irma grib zināt par medikamentiem, parunā ar viņu. Un Irma diezgan pārliecinoši arī runāja: jūs te taisāt lielo politiku, bet jums jādomā arī par bērniem un slimniekiem Latvijā, jo līdz ar neatkarību Maskava ir pārtraukusi zāļu piegādi, un sāka man stāstīt par savu programmu Latviešu renesanse. Neilgi pēc tam mēs nejauši satikāmies vēstniecībā,» stāsta Ojārs.

    «Bet es Ojāru biju ievērojusi jau krietni agrāk – televīzijā ziņās novērtēju, cik dedzīgi viņš skaidro Baltijas valstu likteni,» no savas puses precizē Irma. Ojāram pēc pasākuma vajadzēja Irmu vest uz lidostu, un katrs paslepus domājis savas domas. Irma atceras, kā Ojārs lidostai tik uz riņķi braucis, liekot domāt – kas viņam par problēmu? Patiesībā Ojārs nav varējis atrast brīvu vietu, kur apstāties. Savukārt Ojārs ceļā uz lidostu bija aizkustināts no skata, ko radīja pilnmēness.

    Gribēju jau teikt – izskatās kā pastkartītē, bet man bija neērti, jo tas bija pārāk romantiski.»

    Pēc tam viņu ceļi arvien biežāk krustojās oficiālos pasākumos, līdz, pašiem nemanot, draudzība un dedzība par Latviju izvērtās par kaut ko daudz lielāku. «Kad bija skaidrs, ka dzīve var mainīties mums abiem, nedēļas nogalēs sāku braukt pie Irmas uz Ņujorku, lai satiktos un parunātos.» – «Mēs neviens nemeklējām jaunas attiecības, gan man, gan Ojāram bija ģimene. Turklāt nebijām vairs nekādi jaunie, apzinājāmies, kādus sarežģījumus tas radīs. Un es tiešām arī iemīlējos Ojārā tā, ka biju ar mieru visu atdot.» – «Es paļāvos savai sajūtai un liktenim – ja nebūtu palicis kopā ar Irmu, visu mūžu to nožēlotu.» Irma ar saviem trim bērniem pārcēlās uz Vašingtonu, Ojārs tikmēr bija kļuvis par Latvijas vēstnieku Amerikā. 1996. gadā viņi apprecējās un pēc trim gadiem pārcēlās uz dzīvi Latvijā.

    «Biju jau atteicies no Amerikas pilsonības un pēc vēstnieka gaitām gatavs doties uz Latviju. Tikai jautājums bija – ko es te darīšu? Un tieši tajā mirklī mani uzaicināja vadīt Latvijas Institūtu,» stāsta Ojārs. «Sakrāmējām visu savu iedzīvi, paņēmām abus kaķus, suni un ar maniem bērniem devāmies uz Latviju. Bija skaidrs, ka man jābūt blakus Ojāram, jāatbalsta un jābūt viņa enkuram. Taču nebija jau tik viegli – Ojārs bija aizņemts darbā, un man arī vajadzēja atrast sev nodarbošanos.» Runājot par grūtībām, Ojārs smaida: «Jūs varat iztēloties, cik man ir grūti dzīvot kopā ar cilvēku, kas ir eksperts etiķetes jautājumos! Jo mani ne tikai mājās pārbauda, uz mani skatās arī sabiedrībā, jo visi taču zina, kas ir mana sieva!»

    Vaicāti par veiksmīgās kopdzīves atslēgu, Irma stāsta: «Mēs uzklausām viens otru. Ja ne tajā brīdī, tad nākamajā dienā. Es varu Ojāram nepiekrist, bet es vienmēr cienīšu viņa domas un viedokli.» Un Ojārs turpina: «Irma bieži piedzīvojusi, kad saku – nē, nekādā ziņā! Bet jau nākamajā dienā saku – zini, tev bija taisnība, es iešu pirkt tās kurpes (smejas). Bet man paiet diena, pirms es to varu atzīt.

    Taču ir svarīgi apzināties, ka tev nav vienmēr jābūt tam stiprākajam, ir jāprot mazliet otram padoties.

    Es daudz vairāk esmu sapņotājs, Irma domā par praktiskām lietām. Viņa kādreiz man pārmet, ka esmu vienaldzīgs, jo nepalīdzu kaut ko izvēlēties mājai. Bet es saku – būs labi, kā tu izdarīsi. Viņa to nevar izturēt. Tāpat kā to, ka es par smalkām vakariņām varu pateikt – jā, bija garšīgi. Irma grib, lai iemācos baudīt.

    Citreiz viņa saka – aiziesim uz kino! Vai tu gribi iet? Es saku – ja tu gribi, tad es iešu! Viņa neatstājas – bet vai tu gribi iet? Es saku – tas nav svarīgi, vai es gribu, esmu gatavs to darīt tevis dēļ. Bet viņa – tad man tas vairs nav patīkami, ka zinu, ka dari to tikai manis dēļ… Un tā ir dīvaina lieta – esmu gatavs upurēties, bet viņai upuris nav vajadzīgs (smejas).»

    «Ojārs ļoti daudz ceļo, piedalās konferencēs, un es izdomāju – man arī vajag kaut ko sev, un tagad savu brīvo laiku veltu zupas virtuvei. Joprojām aktīvi piedalos studentu korporācijā Dzintras – man patīk būt starp jauniem cilvēkiem. Līdz ar to nesēžu kā nelaimes čupiņa, negaidu, kamēr vīriņš nāks iekšā pa durvīm, un tad sākšu viņu apčubināt. Man bieži saka – ar to tērzēšanu mums, latviešiem, ir tik grūti. Bet es saku – ja jūs lasāt grāmatas, ejat uz koncertu, skatāties filmas, tad ir, par ko runāt. Un interesējaties par citiem cilvēkiem vairāk, nekā stāstīt tikai par sevi. Es vienmēr Ojāram esmu teikusi – es esmu tava lielākā fane, ja arī pasaku kādu kritiskāku vārdu, tad tikai mīlestības dēļ. Gribu, lai viņš ir vēl labāks (smejas).

    Šobrīd lasu Mišelas Obamas grāmatu. Esmu līdz sadaļai, kur viņi ir Baltajā namā. Izrādās, Obamas kungs neko neprata virtuvē, pat ne nagliņu sienā iedzīt, bija nekārtīgs attiecībā uz savām personīgajām lietām. Domāju – redzi! Viņi arī tādi ir bijuši! Viņa arī ir to pieņēmusi, ja reiz par to var rakstīt. Pēc inaugurācijas balles Baraks rāda sievai savu skapi – redz, cik es tagad esmu kārtīgs! Bet protams, ja ir trīs sulaiņi, kas to dara. Un es par Ojāru arī tā pasmējos.

    Mums nav kopīgu bērnu, bet varu teikt, ka mums kopīgi ir trīs brīnišķīgi mazbērni. Viņi arī ir bagātinājuši mūsu dzīvi. Un es taču redzu, kāds Ojārs ir kā opītis – tie puikas viņu vienkārši dievina.» – «Mēs klausāmies mūziku, runājam par amerikāņu beisbolu. Jāatzīst, nebiju gaidījis, sevišķi dzīves otrajā pusē, ko tādu piedzīvot.»

    «Taču mums ir kāda nemainīga tradīcija – manā dzimšanas dienā un kāzu jubilejā Ojārs man raksta dzeju, un es esmu saglabājusi katru viņa uzrakstīto rindiņu,» stāsta Irma. «Vienmēr Irmai saku – es nevaru apsolīt, ka sanāks kaut kas prātīgs, jo man tā ideja, ka drīkstu rakstīt tikai tajā dienā. Ļoti agri no rīta ceļos, un ir tas, kas sanāk… Man tas šķiet daudz vērtīgāk, nekā dāvināt materiālas lietas. Un man ir prieks, ka Irma to novērtē.» – «Es to ļoti novērtēju. Tik skaisti tas ir. Paldies tev!»

    Raksts publicēts žurnālā Ieva 2019. gada 7. numurā.

     

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+