«Ir tāds «štrunta» asinsvads, kas var nolikt gar zemi sekundes laikā.» Indulis Bērziņš par atklāto aneirismu

Neatlaidība ir manas dzimtas lepnums – izturētāji, izdzīvotāji. Tēvs dzimis Sibīrijā, turklāt priekšlaikus. Viņam bija tikai trīs mēneši, kad ar laivām un vilcieniem veda uz Latviju. Tēva stāsts man vienmēr devis motivāciju, atkal un atkal atgādinot, ka esam darītāji, nevis čīkstētāji. Arī es vienmēr esmu cīnījies, lai kaut ko sasniegtu un virzītos uz mērķi.

Jau kopš bērnības daudz sportoju, bet izturībā biju sliktākais. Pieņēmu to kā faktu – esmu citāds. Trenējos un spēlēju Rūjienas Basketbola kluba jaunatnes līgā, bet nekad neskrēju garos krosus.

Kamēr citi trīs kilometrus pievārēja viegli, es knapi varēju izturēt. Arī vēlāk pamanīju – pēc intensīvākas slodzes vaigi ir sārtāki nekā citiem.

Zināju, ka viens vectēvs nomira ar infarktu, otrs – ar insultu. Kādā svētdienā viņš nesa smagus ūdens spaiņus un gatavoja kokmateriālus vasarnīcas piebūvei, un plīsa asinsvads galvā. Biju iezīmogots ar asinsvadu slimībām. Sākumā par to pasmējos. Ap 25 gadu vecumu man sāka sāpēt galva, kāpa asinsspiediens, parādījās liekais svars. Ģimenes ārste izrakstīja zāles asinsspiediena pazemināšanai. Teica – drošībai, un pat īsti neiedziļinājos, ko tas nozīmē.

Lepojos, ka esmu tik centīgs: kas jādara, tas jādara – dzeršu zāles. Ar laiku jutu, ka manā organismā kaut kas nav kārtībā, tikai nezinu – kas, tāpēc izlēmu pārbaudīt un izpētīt. Bija sajūta, ka kaut kur būs baigās ziepes.