«Esmu aizmirsusi, ko nozīmē baidīties.» Briņģu muižas Meža Eva par dzīvi bez garantijām
Kāds viņu pazīst kā Evu, cits kā Meža Evu vai Muižas Evu. Pasē ir rakstīts – EVIJA MEDNE. Vieniem – dekoratore, citiem – Briņģu muižas apsaimniekotāja, vēl kādam – augu ceremoniju vadītāja vai bēru izvadītāja. Izstādē Mežā, kas no 16. maija apskatāma kultūras centrā Siguldas devons, ir arī viņas darbi. «Tā ir pateicība vienam no maniem lielākajiem dzīves skolotājiem – mežam. Aiz kokiem var aizslēpties, bet no sevis nav iespējams noslēpties, un man ir iepaticies sevi satikt!»
Lauma Lūse-Kreicberga
Foto: Matīss Markovskis
Muižas klusās dabas
Atverot Briņģu muižas durvis, te nu tas ir – vēsums, iezīdies sienās, grīdās, lietās, piepildījis plašās telpas… Taču svečturos deg sveces, tāpēc jūtu – esmu gaidīta. Un tur jau pretī nāk arī viņa – namamāte, tikpat smaidīga kā pirms vairākiem gadiem, kad tikāmies pirmo reizi, – un aicina virtuvē, siltumā.
Vecā muiža apbur uz līdzenas vietas ar māksliniecisko pieskārienu, atsegtajām krāsu kārtām, krāsnī sprakšķošo uguni un sauso ziedu kompozīcijām, kas vāzēs sadejojušās ar pavasara spirgto zaļumu. Sienas, uzraksti, lietas, kur vien paveries, ir kā skaistas gleznas, klusās dabas.
Veros Evā – patiešām kā gleznā! Priekšplānā ir garais galds, nokrauts ar dažādām lietiņām, īsts dekoratores meistardarbs! Bļodā tikko pagatavoti lakšu salāti, greznā senatnīgā traukā iegūluši vīnogu ķekari, kivi un mandarīni… «Man ļoti patīk zīmēt un gleznot, bet laikam esmu tam par slinku, tāpēc gleznoju telpā… Uzlieku kaut ko citu – un atkal ir cita noskaņa! Tāpat ir ar dzīvi…
Es mācos dzīvot šodienā, nezinot, kāda būs rītdiena, vai man vispār būs, ko ēst. Man to ir viegli pieredzēt tāpēc, ka man vairs nav atbildības par kādu citu.
