Rīga +19°C 
«Esmu mājās, esmu jau reģistrēta kā Latvijas Republikas pilsone, un mani sauc Elizabete,» meitas vārdā žurnālam Privātā Dzīve teic Saeimas deputāts Jānis Grasbergs. Viņš stāsta, ka ar sievu Kristīni ir kopā 20 gadus un laulībā viņiem dzimuši septiņi bērni. Vecākajai Melānijai ir 14 gadu, viņai sekoja Kristofers, Grēta, Jānis Marks, Anabella, Greisa un tagad – Elizabete. «Šis vārds mums bija izdomāts jau pāris mēnešus pirms meitas dzimšanas. Tas pats atnāca, nav īsti skaidrojuma – kāpēc. Iepatikās mums abiem ar sievu,» saka Jānis.
Saeimas deputāts atzīst, ka saime ir diezgan kupla, bet viņi ar sievu Kristīni galā tiekot. «Tagad, pirmās nedēļas, neskatoties uz politisko krīzi valstī, būs noteikti jāpalīdz sievai vairāk, bet gan tiksim galā. Ne pirmo reizi. Ar sievu jau pa jokam tā runājam, ka tas mums tāds mūža hobijs – audzināt bērnus,» pasmaida Grasbergs.
Politiķis bilst, ka tik kuplam atvašu pulciņam spēj organizēt loģistiku, un tas ir tāpēc, ka ģimene dzīvo nevis Rīgā, bet Valmierā.
«Futbols, basketbols, balets, koris, dejošana, mūzikas skola. Visur paspēj mazie Grasbergi, bet vecākiem vakaros un nedēļas nogalēs jādodas skatīties koncertus un sacensības. Dzīve ir gana piepildīta. Kad mani ievēlēja Saeimā, ar sievu domājām, ka varbūt jāpārceļas uz Rīgu, bet ātri sapratām – man būs vieglāk ikdienā izbraukāt uz darbu un atpakaļ, nekā samenedžēt bērnu paspēšanu uz pulciņiem un nodarbībām. Bet Valmierā viss ir burtiski piecu minūšu attālumā – gan skola, gan stadions. Vienīgā vadāšana sanāk mazajiem, kuri paši nevar uz dārziņu nokļūt,» saka Jānis.
Jānis Grasbergs un viņa kuplā ģimene
Stāstot, kā brāļi un māsas pieņēmuši Elizabeti, politiķis bilst, ka vismaz šobrīd visi ir priecīgi. «Nāk klāt, apbrīno, piesakās auklēt. Ratus nemaz nevajag – vienmēr ir kāds, kurš grib paturēt rokās. Tas tā droši vien vēl kādas nedēļas būs, pēc tam jau, nez’, kā ies. Īstenībā mēs apzināti bērnus audzinām ģimeniskā vidē, jo tam līdzi nāk arī saticība un apziņa, ka jāciena otrs. Un tas, vismaz man tā šķiet, liek bērniem labi satikt vienam ar otru, un palīdzēt, kad vajag.»
Taujāts, vai ar sievu jau sākuši domāt par nākamo atvasi, deputāts gardi smaida: «Ar mīļoto pēc sestā bērna – Greisas – nākšanas pasaulē skatījāmies uz mūsdienu jauniešiem. Viņi aprecas, par bērniem nedomā, bet nopērk suni… Mēs arī paņēmām šokolādes labradoru Deiziju… Bet Dievam tomēr bija cits plāns – Elizabete! Ja veselība ļauj, ja var atļauties finansiāli, emocionāli, mentāli, un es gribētu teikt, ja vēl arī labi sanāk audzināt, tad kāpēc gan nelaist vēl kādu bērnu pasaulē.»
