• Šobrīd

    weather img

    Rīga -3°C Mākoņains, DA vējš, 2.06 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Māris Sloka: Dzīve vairākkārt bija jāsāk no jauna

    Personības
    Agnese Meiere
    Agnese Meiere
    22. novembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Jānis Deinats (Fotocentrs)
    Grupas «Klaidonis» vokālists un basģitārists Māris Sloka neslēpj – kādu laiku gluži kā klaidonis juties arī viņš pats. Bez ģimenes, mājām un veiksmes. Līdz ar pārdzīvoto viņa dzīvē ienākusi jauna draudzene – piesardzība.

    Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2013. gada 42. numurā. 

    Agnese: Viss šis gads pagājis tavas jubilejas zīmē, un jau tūlīt – novembrī – svinēsi nākamo dzimšanas dienu. Ir sajūta, ka dzīvē kaut kas liels un paliekošs izdarīts?

    Māris: Visiem cilvēkiem jubilejas reizē ir lielāka vai mazāka krīzes izjūta, un es neesmu izņēmums. Varbūt dēvēt to par krīzi ir mazliet pārspīlēti, drīzāk tāda dzīves pārdomāšana. Taču jāsaprot, ka visu jau tāpat neviens savā dzīvē neizdarīs. Vienmēr būs kas tāds, ko dzīvē vēl gribēsies izdarīt, paspēt. Jo vecāks kļūsti, jo vairāk saproti, cik tavas zināšanas ir mazas, pasaule neapgūta. Šķiet, ka pa nodzīvotajiem gadiem tu krāj, krāj, bet… Protams, kaut ko jau uzkrāj, bet vēl ir ļoti daudz kā tāda, ko gribētos izzināt. Tās ir tādas nepiepildītas ilgas, kuras droši vien nekad arī neizdosies īstenot.

    Bet par krīzi gan es to nesauktu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ar gadiem veidojas zināma rutīna, tāda kā samierināšanās. Tas, kas agrāk šķita ļoti nozīmīgs, par ko vajadzēja uztraukties, tagad šķiet nenozīmīgs, mazsvarīgs. Varbūt, ka tā arī ir pareizi un labi. Ne velti psihoterapeiti saka – problēmas radām mēs paši.

    Tagad varbūt arī gribētos pasēdēt pie kamīna, atpūsties, bet pēc savas dabas esmu darbaholiķis – strādāju no rīta līdz vakaram un atpūtai man nav laika.

    – Kur tad tu tā raujies? 

    – Redzi, Klaidonis jau nav koncertorķestris, sešdesmit procenti mūsu uzstāšanos ir ballītes, dejas, kas jāspēlē ne vien brīvdienās, bet arī darbdienās četras piecas stundas no vietas. Tā ir liela slodze. Man ir, ar ko salīdzināt, tāpēc varu teikt: strādājot celtniecībā astoņas stundas no vietas nogurst mazāk. Turklāt strādāt sākam laikā, kad normāli cilvēki iet gulēt, – ap deviņiem, desmitiem vakarā. Spēlējam līdz trijiem naktī, bet pēc tam jānovāc instrumenti, iekārtas un vēl jātiek mājās. Paralēli vēl strādāju skolā par saimniecības pārzini.

    Nemāku teikt lielus vārdus

    Mūzika tev laikam ir asinīs.

    – Abi mani vecāki kopš bērnības dziedājuši dažādos ansambļos, koros, duetā. Man ir divas māsas – arī viņas labi dzied un savulaik pat dziedāja manā pirmajā grupā.

    Joprojām ģimenes saietos lielāko daļu laika dziedam un es to ļoti augstu vērtēju. Diemžēl mēs, latvieši, esam aizmirsuši, ka esam dziedātāju tauta un saviesīgos pasākumos vairs nedziedam. Tāpēc man arī nav nekāda sevišķa prieka tos apmeklēt – sēž, paņem kādu drinku un visu laiku tikai muld. Nu kas tā par ballīti?! 

    Starp citu, jau pirmajā klasītē biju iemācījies spēlēt akordeonu un, kad vecāki dziedāja, es spēlēju līdzi visus vecos šlāgerīšus.

    – Ģimenē biji jaunākais bērns. Luteklītis?

    – Tā jau runā, ka jaunākie ir luteklīši, bet tādu īpašu lutināšanu neatceros. Tajos laikos tāda auklēšanās ar bērniem kā tagad nebija. Atceros, pirmajā klasē man līdz skolai piecus kilometrus bija jāiet kājām caur mežiem, pļavām un neviens par to sevišķi nekreņķējās. Abi vecāki strādāja, un mums ar māsām pašiem vajadzēja gan izmācīties, gan mājas darbus apdarīt. Tai ziņā man kā jaunākajam veicās – viņas gan izdarīja mājas darbus, gan pabaroja mani. Mums bija saimniecība, vecāki turēja lopus, tāpēc pēc darba viņiem vēl vajadzēja apkopt tos. Man gan arī bija savi pienākumi, piemēram, sanest malku. Šķiet, es jau no otrās klases pats arī skaldīju. Arī tagad, pēdējos gados, malku skaldu pats, man tiešām tas patīk. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc man mājās ir malkas apkure. Dzīvā uguns – tas ir tik dabiski un skaisti.

    – Kādas vērtības tevī ielikusi ģimene?

    – Manā ģimenē valdīja vienkāršība, sirsnība un, jā, arī mīļums. Tas nekas, ka mani vecāki uz laiku izšķīrās, pēc laika abi atkal apprecējās (smaida). Bija krīze attiecībās, bet ar laiku viss nokārtojās. Kad tas notika, man bija jau astoņpadsmit gadu. Tobrīd jau mācījos Mālpilī, divsimt kilometru no mājām, un reti turp aizbraucu. Ģimene ir vieta, kur vienmēr var atgriezties, bet toreiz atgriezos pie sasistas siles. Es pat īsti nezinu, kā, bet vecāki šim pārrāvumam tika pāri. Tiesa, nekad par to neesam runājuši. Un es arī īsti nezinu, vai viņi paši savā starpā to maz piemin.

    – Pieminēji mīļumu, kas bijis ģimenē. Bet latviešiem jau nekad nav bijis raksturīgi to paust uz āru.

    – Jā, arī manā ģimenē nebija pieņemts vienam otru samīļot, teikt kādus lielus, skanīgus vārdus. Mīļumu iespējams nodot ar acu skatu, ar darbiem.

    Es arī savām meitām nekad neesmu teicis, ka viņas mīlu.

    Taču domāju – viņas to jūt. Nav jau slikti, ja var savas emocijas izteikt arī vārdos, tomēr darbi ir svarīgāki.

    – Pieminēji, ka mācījies divsimt kilometru no mājām. Kāpēc tik tālu?

    – Savulaik gribēju mācīties par kultūras darbinieku, bet tēvs atrunāja – nebūšot tā vērts. Mani interesēja arī mūzika, sports un celtniecība. Palikām pie tā, ka celtniecība ir visperspektīvākā. Bet Latvijā tolaik bija tikai divas mācību iestādes, kur to varēja apgūt: Saldū un Mālpilī. Izvēlējos Mālpili tāpēc, ka tur varēju mācīties arī mūziku. Šo izvēli nenožēloju, jo skola mani nosūtīja pie vokālās pedagoģes Maigas Grietēnas, kas savulaik mācīja teju visas Latvijas zvaigznes. Pateicoties viņai, vēlāk tiku Siguldas orķestrī, kur biju štata darbinieks – solists, tāpat kā tagadējais operdziedātājs Nauris Puntulis. Šāds ieraksts man bija pat darba grāmatiņā!

    Jā, bet pēc studijām Lauksaimniecības akadēmijas Celtniecības fakultātē nodibināju savu grupu Bauskas rajona Vecsaules kolhozā, tad man bija grupa Ķieģelis, tad Lombards

    – Zinu par tavām studiju laika trakulībām, un orķestrī arī gāja jautri. Tevi viegli pierunāt ēverģēlībām?

    – ​​​​​​​Studiju gados biju pilnīgi traks – gāzām tādus podus, ka neskaitāmas reizes mani pat varēja izslēgt no skolas. Bet pēc skolas kā ar nazi nocirtu: nevilka vairs uz tādām izklaidēm un viss. Nebija jau kad – es apprecējos, bija jāceļ māja, jāpelna nauda…

    – ​​​​​​​Paralēli mūzikai biji zemnieks, celtnieks…

    – ​​​​​​​Mani kā jauno Breša zemnieku nosūtīja uz Vāciju strādāt un pie reizes mācīties. Starp citu, braucot ar traktoru pa stāvajiem Bavārijas kalniem, klausījos un iemīlēju kantrimūziku. Vēlāk, kad atbraucu uz Latviju, kādu laiku spēlēju sintezatoru un dziedāju ballītēs. Bet, kad Bauskā notika pirmais kantrimūzikas festivāls, šķita tikai loģiski nodibināt savu grupu. Nosaukums Klaidonis izklausījās gan romantisks, gan labi raksturoja mūziķu dzīvesveidu.

    Bet par Breša zemnieku kļuvu tā – pēc kāzām dabūjām divistabu dzīvokli, kurā nenodzīvojām pat dienu. Man piedāvāja darbu Vecumniekos un lielāku dzīvokli. Bet, kad valstī sākās pārmaiņas, dzīvokli vairs nekurināja. Bērni maziņi, drēbes jāmazgā… Nolēmu – jāceļ sava māja. Pirms laika no kolhoza biju nopircis aizlaistu ābeļdārzu trīsarpus hektāru platībā, kuru gadiem neviens nebija kopis. Konsultējos ar augļu koku audzētājiem, ap dārzu uzcēlu žogu un sāku nodarboties ar augļkopību. Audzēju, tirgoju ābolus un paralēli cēlu māju. Pats izstrādāju projektu, tēvs palīdzēja ielikt pamatus, uzlikt spāres, bet principā māju uzcēlu viens pats. Lai tam pietiktu naudas, rāvos kā traks – spēlēju stundām, braucu no vienas ballītes uz citu.

    Esmu kļuvis par vienpati

    – ​​​​​​​Kā iepazinies ar Daci – savu meitu māti?

    – ​​​​​​​Īpaši par to negribas runāt, jo nu jau kādu laiku esam šķīrušies. Iepazināmies Bauskas skolotāju korī, kuru diriģēja Gido Kokars, – abi tur dziedājām. Mums viss notika ātri: novembrī iepazināmies, aprīlī apprecējāmies un augustā piedzima mūsu dvīnītes Evija un Sintija. Neteikšu, ka bija viegli – kad viena meita gāja gulēt, otra cēlās. Abas jābaro, autiņi jāmazgā… Es gan vairāk atbildēju par naudas pelnīšanu, sadzīves grūtības tika Dacei.

    – ​​​​​​​Saka, ka meitām attiecības tuvākas ar tēvu, bet dēliem – ar māti. Tev ir īpaša saikne ar meitām?

    – ​​​​​​​Nu jau labu laiku vairs nedzīvojam kopā, tomēr es ceru, ka šī saikne ir saglabājusies. Viņas abas man ir ļoti svarīgas, mīļas. Un katrai no manis kaut kas ticis (smejas). Evija, līdzīgi man, aizgājusi mūzikas ceļu. Bet arī Sintija beigusi mūzikas skolu, spēlē klavieres. Saimnieciskumā gan Evijā no manis nav nekā, Sintija šai ziņā jau kopš bērnības bijusi pilnīgi citāda. Ja kaut ko vajadzēja izdarīt saimniecībā, vienmēr gāju pie Sintijas – zināju, ka viss būs izdarīts, turklāt labi un kārtīgi. Evijai nebija jēgas teikt – viņa vairāk dzīvoja pa mākoņiem.

    Tagad Evija ir Anglijā, pabeigusi augstskolu, strādā un cenšas gūt panākumus mūzikā. Bet Sintija studē Stradiņa universitātē sabiedrības veselību un šovasar padarījusi mani par vectētiņu. Tāda ļoti dīvaina, bet patīkama sajūta… Labi, ka Sloku dzimtai būs turpinājums. Vēl jau mazdēliņš maziņš, bet, kad paaugsies, gan jau mēs vēl kopā visu ko darīsim.

    – ​​​​​​​Tu reiz sapņoji, ka tev varētu būt dēls?

    – ​​​​​​​Man šķiet, ka nē. No pieredzes varu teikt – daudz labāk, ja ir meitas. Zinu, kādi puikas ir delveri un blēņdari, ar viņiem ir vieni vienīgi kreņķi.

    – ​​​​​​​Pēc ilgiem kopdzīves gadiem izšķīries. Pēc tā visa vēl tici īstai mīlestībai?

    – ​​​​​​​Būtu muļķīgi sacīt, ka neticu. Bet man joprojām ir jautājums, kas tā mīlestība īsti ir. Jauns cilvēks domā, ka tā ir romantika: ziedi, saulriets… Kad kļūsti vecāks, saproti, ka zem šā vārda var slēpties vienkārši sapratne, uzticība, uzticēšanās un virkne citu vērtību. Arī apziņa, ka otrs cilvēks tevi nekad nenodos.

    Tad vēl ir tādas mirkļa mīlestības, kas uzliesmo un atkal pāriet…

    Pēdējos gados esmu kļuvis par vienpati savā būtībā. Sanāk, ka pēc dabas vispār neesmu cilvēkmīlis – es mīlu dabu, man patīk suņi, zirgi. Jo ar cilvēkiem esmu diezgan sāpīgi apdedzinājies. Tāpēc arī neesmu sevišķi sabiedrisks – mierīgi varētu ilgu laiku dzīvot viens pats un ne ar vienu nesatikties.

    – ​​​​​​​Kad cilvēki precas, lielākā daļa taču tic, ka būs kopā līdz nāve viņus šķirs. Kas ar šo ticību notiek gadu gaitā?

    – ​​​​​​​Esam pārņēmuši eiropeisko dzīvesveidu. Attiecībās kādas problēmas? Šķiramies! Ar šo izšķīros, būs nākamais, tad nākamais un vēl nākamais. Diemžēl redzu – lielākā daļa pāru agri vai vēlu izšķiras. Redzi, senāk vispār nebija labi šķirties, šāda rīcība izpelnījās sabiedrības nosodījumu. Kopā turējās pat tie pāri, kam galīgi vairs nesaskanēja. Un ar savu tagadējo pieredzi es teiktu – pat ja ir grūti, labāk šīs attiecības vilkt. Vilkt tik ilgi, cik vien var…

    Daudzu cilvēku kļūda ir arī tā, ka cilvēki neiepazīst viens otru, zina viņu tikai no ballītēm, tusiņiem ar draugiem, jaukiem pasākumiem. Bet, kad sākas reālā dzīve, viss izrādās citādi. Ikdiena attiecības, kuras tikai knapi sākušās, saberž putekļos. Sākas strīdi par sadzīvi, naudu. Reizēm starpā ielaužas jaunas attiecības. Un tomēr es ticu, ka visas iepriekšminētās ir grūtības, kuras iespējams pārvarēt.

    – ​​​​​​​Ja ģimenē viss kārtībā, tad jaunām attiecībām nevajadzētu izveidoties.

    – ​​​​​​​Jā, nevajadzētu. Bet lai man parāda cilvēku, kuram nekad nav paslīdējusi kāja. Kāds kristāldzidrs jau varbūt starp visiem ir, bet es tam neticu. Bet, ja arī tā noticis – bijusi mirkļa iekāre –, to vajag piedot un aizmirst.

    – ​​​​​​​Un kur bija tava kļūda?

    – ​​​​​​​Es, piemēram, nekad neesmu bijis labs ģimenes cilvēks: neesmu piedalījies meitu audzināšanā, sadzīvē. Esmu darījis pāri savai ģimenei – reti aizvedu sievu un meitas atpūsties, atstāju novārtā attiecību kopšanu… Jau teicu, ka esmu darbaholiķis. Arī tad ikdienā darīju visu nepieciešamo, lai pelnītu naudu plus vēl katru brīvo brīdi muzicēju, rakstīju dziesmas. Jā, varu aizbildināties, ka to visu darīju ģimenes labā, bet varēja arī citādi.

    – ​​​​​​​Vai nav dīvaina sajūta, ka divi cilvēki, kas bijuši vistuvākie, pēkšņi kļūst par pilnīgiem svešiniekiem?

    – ​​​​​​​Ir, skaidrs, ka ir… Ilgu laiku mūsu attiecības bija normālas. Un tad satikos ar senu paziņu. Starp mums vispār nekā nebija, pilnīgi nekā. Bet bijusī sieva e-pastā bija uzgājusi šīs paziņas vēstuli, kas bija uzrakstīta mazliet divdomīgi. Rezultātā sāka rasties aizdomas par neuzticību, viņa sāka rakāties manā makā, telefonā, lasīt īsziņas… Tas sievieti šausmīgi pazemo, tāpat kā cilvēku, kura mantās viņa rakājas. Tāpēc gribu teikt sievietēm, lai nekad to nedara. Pat ja kaut kas būtu bijis, nekad neložņājiet pa vīrieša mantām. Nekad… Tas pazemo, un patiešām sākas neuzticība. Un tad viss aizgāja kā pa diedziņu, līdz sabruka pavisam.

    – ​​​​​​​Reiz savu laulību salīdzināji ar ārēji skaistu ēku, kuras pamati nemanāmi satrupējuši.

    – ​​​​​​​Tā ir. Un, kad pamati ir pagalam, agri vai vēlu sabrūk arī pati ēka. Tagad… man ir jaunas attiecības. Zanda savulaik darbojās Klaidoņa domubiedru klubiņā, bija viena no grupas fanēm. Sarakstījāmies e-pastā, un tā tas viss sākās.

    – ​​​​​​​Kad vienas attiecības ar blīkšķi sabrukušas, veidojot jaunas, negribas septiņreiz nomērīt?

    – ​​​​​​​Protams! Redzi, es jau vairs neticu pats sev. Jaunībā, tehnikuma laikā, man bija liela un skaista mīlestība – kā Romeo un Džuljetai. Cilvēki jau savos prātos bija mūs salaulājuši, bet pamazām manas jūtas apdzisa. Vienkārši apnika.

    Tad bija vēl vienas attiecības, kurās man lika izvēlēties – vai nu mīlestība, tātad viņa, vai mūzika. Es izvēlējos mūziku.

    Tad neizdevusies ģimenes dzīve… Nu, ko lai es par sevi domāju? Tāpēc tik piesardzīgi runāju par savām un Zandas attiecībām. Mums viss ir labi, un es ļoti ceru, ka tā būs arī turpmāk.

    – ​​​​​​​Ko tu esi mācījies no piedzīvotā?

    – ​​​​​​​Piesardzību. Daži kolēģi man pēc šķiršanās vaicājuši padomu – vajag šķirties vai ne. Es visiem saku – ja vari pavilkt, tad velc, cik vien vari. Man trūkst laimīgās ģimenes kopā sanākšanas. Man trūkst laimīgā vectētiņa un vecmāmiņas apziņas. Piedzima mazdēliņš, bet nekādas kopējas viņa sagaidīšanas nebija. Līdz ar šķiršanos pazūd ievērojama daļa tavas dzīves, un tas sāp.

    Ja baigi sāp, raudu

    – ​​​​​​​Šķiršanās tavu sirdi salauza divkārt. Reiz sacīji – tu nomirsi, ja tev būs jāatstāj mājas. Izjuka ne tikai attiecības, bet tu zaudēji arī savas mīļās Slokas. Mājas, kuras bija pārvērtis par savu paradīzi.

    – ​​​​​​​Jā, bet vēl esmu dzīvs (rūgti iesmejas). Tā brūce vēl nav sadzijusi un diezin vai kādreiz sadzīs. Tāpēc šo failu nemaz neveru vaļā. Droši vien būtu bijis vēl grūtāk, ja manis īrētā dzīvokļa saimnieks nebūtu pacēlis īres cenu. Bija jātinas prom. Es meklēju zemi, kur atkal varētu pamazām būvēties. Turklāt gribēju tikt prom no visiem, tāpēc nemaz nemeklēju zemi Iecavas, Bauskas pusē. Nopirku zemi Līgatnē, pasakainā vietā un turpat netālu īrēju dzīvokli. Es dzīvoju Gaujmalā, tādā dzīvoklī, kur man bija neērti kādu aicināt ciemos. Bet tā daba! Tur es garīgi atkopos, sakopoju spēkus jaunai dzīvei. Vēl tagad jūsmoju par to vietu.

    Tikai žēl, ka mani uzmeta. Izrādījās, ka zem skaistā zemes gabala, kuru nopirku, stiepjas maģistrālais gāzes vads. Ne Līgatnes plānojumā, ne citos dokumentos šādas atzīmes nebija. Bet es biju gan atdevis savu pēdējo naudiņu, gan vēl aizņēmies. Tas bija jauns trieciens.

    Sākās krīze, darba nebija, automašīna, ko biju paņēmis līzingā, bija jāatdod bankai. No pilnīgi jauna autiņa pārgāju uz vecu opelīti. Viss bruka. Vienīgais, kas mani spēcināja, – Līgatnes daba.

    – ​​​​​​​Bet tu atkal izkārpījies…

    – ​​​​​​​Nuja, meklēju jaunu zemes gabalu un atradu piemērotu Iecavā. Atkal paņēmu kredītu, un tagad līdz kapa malai maksāšu. Vajadzēja visu sākt no sākuma. Neesmu dzīvokļu cilvēks, gribēju savu māju. Pirmā, ko uzcēlu, bija divreiz divus metrus liela dārza būdiņa no skaidu plāksnēm. Naktī tajā atradās ķerra un Māra Slokas ķermenis (smejas). Vai, kā cīnījos ar odiem!

    Pēc tam palēnām sāku celt māju. No vienas puses, esmu priecīgs, ka man ir māja, no otras puses, esmu mazliet saguris un sakreņķējies par to, ka neredzu galu mājas celtniecībai. Visu daru pats, un tas velkas ļoti lēnām.

    – ​​​​​​​Ko tu dari, ja piezogas izmisums? Tādu brīžu pēdējos gados droši vien nav bijis maz.

    – ​​​​​​​Vienmēr, kad ir ļoti grūti, es sēžos pie klavierēm un spēlēju. Reizēm palīdz arī ģitāras spēlēšana, bet citreiz pastaiga mežā. Un galu galā – ir cilvēki, kas sirgst ar smagām slimībām, kam ir lielas ciešanas. Lūk, tā ir nelaime un bēdas. Bet es taču esmu vesels, ar mani viss ir kārtībā! Tad par ko kreņķēties?

    – ​​​​​​​Vai vīrieši, precīzāk – šis konkrētais vīrietis, Māris Sloka, kādreiz raud?

    – ​​​​​​​Protams. Bet ļoti reti. Ja baigi sāp, tad asaras nenāk – vismaz man tā bija. Varu raudāt emociju uzplūdā, skatoties filmu vai dziedot.

    – ​​​​​​​Kādi bijuši tavi laimīgie brīži ne tik laimīgo vidū?

    – ​​​​​​​Tāda baigā lielā laimes brīža man nav bijis, drīzāk tādas sīkas laimītes. Veiksmīgi pavadīta diena, kad esmu kaut ko pats savām rokām sameistarojis un redzu, ka tas labi kalpo… Muzicēšana, kad spēlēju un redzu – ir forša akustika, publika, visi džeki priecīgi un pēc tam kāds no klausītājiem vēl pienāk un pasaka paldies. Esmu laimīgs, vasarā aizbraucot pie jūras, kas reti gadās.

    Protams, arī attiecībās ir forši, ja tevi apsveic nevis ar dāvanu, bet ar sirsnīgu vārdu, no sirds dāvinātu puķi vai apskāvienu. Arī tas ir prieka brīdis.

    – ​​​​​​​Māri, ko tu visvairāk vērtē sievietē?

    – ​​​​​​​Man šobrīd blakus ir ļoti mīlīga būtne. Jā, varbūt viņā ir dažas ne tik labas īpašības, bet tas, kas man ir vissvarīgākais un ko es visvairāk novērtēju, – tas ir mīļums. Man patīk, ja sieviete ir sirsnīga un mīļa un viņai nav tik būtisks materiālais aspekts. No citiem vīriešiem ļoti bieži dzirdu, ka sievietēm materiālās lietas ļoti interesē. Dzīves pieredze rāda, ka kvēlā mīla beidzas, tiklīdz vīrieša maks ir tukšs. Diemžēl… Par laimi, tas nav mans gadījums.

    Un vēl man svarīgi, lai sievieti kaut cik interesē mūzika, vēlams tāda, kas patīk man… Lai nav jāpērk divi radio (smejas).

    – ​​​​​​​Tu ilgus gadus esi domājis par visiem citiem, atstādams sevi novārtā. Esi iemācījies sevi lutināt?

    – ​​​​​​​Jā, paņemu kādu labu alu, labu sieru un pasēžu pie televizora. Reizi nedēļā sev to atļauju. Un tad vēl svētdienās eju savā pirtī, kur pavadu vismaz divas trīs stundas. Tur gūstu fizisku un garīgu atpūtu – neļauju sev domāt ne par darbiem, ne kādām problēmām. Es nemāku meditēt – neesmu tik gudrs –, bet kaut ko līdzīgu jūtu pirtī.

    – ​​​​​​​Sacīji, ka esi vienpatis. Kuri ir tie cilvēki, ar kuriem jūties tikpat labi kā vienatnē?

    – ​​​​​​​Mana tagadējā ģimene, kā arī mani vecāki un visa lielā radu saime. Arī senie studiju biedri, kurus neesmu redzējis pat desmit gadu. Bet satiekoties ir sajūta, ka esam šķīrušies vakar. Tāpat man ir draugi, ar kuriem jūtos ļoti labi.

    – ​​​​​​​Šķiroties draugi nepazuda?

    – ​​​​​​​Man nepazuda. Tie paši, kas man bija, ir joprojām. Ja godīgi, tādu īstu draugu man ir tik, cik var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, kaut paziņu – nenormāli daudz. Es domāju, ka es esmu skandināvu tipa cilvēks. Cik esmu runājis ar norvēģiem, viņi ir auksti, nelaiž sev klāt. Bet, kad viņi pielaiž sev klāt, tad uz mūžu. Un es tāpat – neļauju sev ielīst dvēselē. Neesmu no tiem, kas mēdz izkratīt sirdi. Arī tuvajiem ne. Tas droši vien no veselības viedokļa ir slikti, bet es labāk visu paturu pie sevis.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+