Beitnere-Le Galla: Piederība latviešiem ir ekskluzivitāte

– Jūs nereti uzsverat: lai saprastu nācijas identitāti un raksturu, ir jāskatās vēsturē, jo lielā mērā to veido tieši vēstures notikumi.

– Jā, uzskatu, ka neizzināta vai nepareizi saprasta vēsture traucē nācijai saprast pašai sevi, savu psiholoģiju. Kamēr nesapratīsim sevi, nezināsim ne savas stiprās puses, ne trūkumus. Taču, pirms runājam par latviešiem, būtu vērts parunāt par tādu lietu kā sociālais raksturs. Tas raksturīgs kādam noteiktam vēstures posmam, un, tā kā latvieši nav bijuši atrauti no kopīgās Eiropas vēstures, tie atstājuši nospiedumu arī mūsu mentalitātē. Teoriju par sociālajiem raksturiem piecdesmitajos gados piedāvāja amerikāņu sociologs Deivids Rismans. Šie sociālie raksturi cilvēkos ir vērojami visos laikmetos, taču ir laiki, kad tie kļūst dominējoši un raksturo arī pašu laikmetu.

Rismans akcentēja trīs sociālos raksturus. Pirmais ir tradicionālais, tas ir raksturīgs agrārajām sabiedrībām – un līdz pat 19. gadsimta pirmajai pusei visas Eiropas sabiedrības pamatā bija zemnieku sabiedrības. Tradicionālais raksturs ne ar ko sevišķi neizceļas, tas respektē kārtību un likumus – rakstītos un nerakstītos. Patiesībā šie cilvēki ir kā zemes sāls – ja nebūtu pirmā sociālā rakstura, nebūtu izveidojusies neviena sabiedrība un kultūra. Viņi sastopami arī mūsdienās – tie ir cilvēki, kas veido Latvijas ainavu, kopj skaisto viensētu ar augļu dārzu un ziediem.

– Taču kaut kad radās arī citādi eiropieši un latvieši.

– Jā, sākoties industrializācijai, pasaulē sākas moderno nāciju veidošanās laikmets, no agrākajām monarhijām veidojas modernie pilsoņi. Cilvēki sāk dzīvot pilsētās un tur veido jaunas iemaņas. Šajā laikā rodas īpaša rakstura cilvēki, kas maina sabiedrības, kurās dzīvo. Viņi ir nodarbināti ar savu pašattīstību, viņiem ir drosme, viņiem nav šķēršļu.

Kad modernie cilvēki sasniedz kaut ko savā dzīvē, pēc tam arī dod kaut ko atpakaļ sabiedrībai.

Atceramies Jurjānu Andreju – viņš, piebaldzēns būdams, grib izglītību, grib studēt konservatorijā Pēterburgā. Ko dara piebaldzēni? Uzved teātra izrādi, savāc naudu un nopērk biļeti uz Pēterburgu. Konservatorijā izrādās, ka viņš īsti neatbilst žūrijas prasībām, tomēr, izrādot milzīgu neatlaidību, tiek iekšā. Jānis Mediņš, cilvēks bez konservatorijas izglītības, uzraksta «Uguni un nakti», Vāgnera līmeņa operu. Augusts Dombrovskis, kājām atnācis līdz Rīgai, izveido savu biznesu, uzceļ «Ziemeļblāzmu». Būvuzņēmējs Ķergalvis, kurš banku krīzes laikā – tāda bija arī gadsimtu mijā – nopērk labus rikšotājus un karietē brauc pa Rīgu, lai baņķieriem radītu iespaidu, ka nauda turas. Un viņam bankas arī aizdod. Miljonārs Morbergs, kurš novēl savu īpašumu nevis ģimenei, bet Latvijas Universitātei…

– Un tad vēl apgalvo, ka latvieši nemāk pelnīt, nav tam radīti.

– Jūs zināt, ka latviešiem gadsimtu mijā bija apmēram tūkstotis personālo muižnieku? Tie ir cilvēki, kas muižnieka titulu nevis manto, bet kam tas tiek piešķirts par sasniegumiem profesionālajā darbībā. Latviešiem nudien ir, ar ko lepoties.

– Un kad veidojas trešais sociālais raksturs?

– Pēc Otrā pasaules kara. Eiropā notikušas ļoti būtiskas pārmaiņas, veidojas pakalpojumu sabiedrība. Un šai sabiedrībai vajag jaunu raksturu – tādu, kas visur jūtas kā mājās. Kosmopolītu. Būtībā tas ir mūsdienu cilvēks, kurš skatās – kā es varu sevi labāk attīstīt, kur es varu labāk nopelnīt, uz kuru valsti doties. Šim raksturam ļoti svarīga pašrealizācijas ideja. Zemnieku jau neinteresēja skraidīt pa pasauli, viņš dzīvoja saskaņā ar dabas ritiem un savu kopienu. Lai gan, protams, mūsu kultūrā arī ir šis meklētāja motīvs – ilgas pēc zilajām tālēm, «Dullais Dauka», «Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties». Vienlaikus šie pasaulē skrējēji tiek arī kritizēti – tur ierunājas pirmais, zemnieku, raksturs. Trešais sociālais raksturs ir cilvēki, kuri visur jūtas kā mājās. Es domāju, tāds bija arī Rainis.

– Starp citu, jūs teicāt, ka Rainis nemaz nebija latvietības apjūsmotājs.

– Jā, bet atcerēsimies viņa politiskos uzskatus. Reiz viņš pat visai kritiski izteicās arī par Dziesmu svētkiem, kur runasvīri par latvietību runājuši. Viņš pat lietoja vārdu «latvietībiņa».

– Viņam tas likās pārāk šauri.

– Jā. Rainis tomēr bija lielo dimensiju cilvēks. Kosmopolīts, kā teiktu mūsdienās. Lai gan Kastaņolā tik un tā ilgojās pēc Latvijas…

– Šie trīs raksturi būtībā ir lielās pasaules attīstības nospiedums latviešos. Bet ir taču arī mūsu pašu mentalitāte.

– Protams, ir, tikai šeit noteikti nevajag vienkāršot. Piemēram, mēs nez kāpēc runājam par skaudību kā latviešu tēmu. Parādiet man vienu vietu pasaulē, kurā nebūtu skaudības! Taču taisnība, ka mums pārāk bieži sanāk otru cilvēku nevis slavēt un atbalstīt, bet mazliet… noniecināt. Piemēram, stāstu, ka esmu sasaldējusi zemenes ziemai, ka šoreiz izmēģināju citādi – uz paplātes pa vienai – un man šķiet, ka izdevās. Taču man atsaka – tas taču nekas nav, īstā saldēšanas metode ir pavisam citāda. Bet man izdodas šādi, un man patīk!

Nez kāpēc mums gribas otru atsēdināt un noniecināt, sak, tas, ko tu dari, nav nekas vērtīgs.

Un – kas vēl trakāk – mēs arī neiebilstam, tos krupjus pārāk viegli norijam. Tas gan nāk no mūsu koloniālās pieredzes.

– Tātad tomēr vēsture.

– Nenoliedzami, mums ir koloniālas kultūras un sabiedrības pieredze, jo svešas varas uz latviešiem galvenokārt skatījās no augšas – vācieši, kas šurp atnāca un iesakņojās kā baltvācieši, tāpat arī krievi. (Situācija mazliet mainījās, kad sākās industrializācija un carisms saprata, ka šeit ir ļoti izglītots darbaspēks.) Šīs varas labprāt veicināja attieksmi, ka latvieši ir nenovīdīgi, jo nevienu koloniālu varu nekad neinteresē attīstīt stipru pakļautās tautas pašapziņu. Vieni gribēja mūs ģermanizēt, un daļēji izdevās, savukārt 19. gadsimta beigās ļoti izteikta bija arī rusifikācija. Tāpēc latvieši kļuva ļoti fleksibli. Mums ir raksturīga asimilācijas psiholoģija, tā tas ir.

– Toties mēs izdzīvojām.

– Jā, mēs esam izdzīvotāji, esam uzvarējuši vēsturē, jo esam atnākuši līdz šodienai, tomēr šīs asimilācijas psiholoģijas sekas mūsdienās parādās pilnās burās. Mums vajadzētu iztaisnot muguru un ar visiem šeit runāt latviešu valodā, bet, kolīdz dialogā nonāk latviešu un krievu valoda, kalpotāja psiholoģija liek pāriet uz krievu valodu. Tas ir defekts domāšanā un attieksmē pret sevi un savu kultūru.

Diemžēl parādās vēl viena lieta – mūsu intelektuālās vides pārlieku lielā paškritika, cinisms un nihilisms. Kas tas tāds ir, ja autoritatīvs cilvēks ciniski paziņo, ka būšot jau ļoti labi, ja šī valsts izvilkšot vēl desmit gadu! Protams, tas izskan ļoti viszinoši un atstāj iespaidu, bet iznāk, ka visi pārējie, kas tic nākotnei, ir naivi muļķi.

– Citi savukārt uzsver, ka pašrefleksija par savām nacionālajām lietām ir tāda mazu tautu sīka ņemšanās.

– Tā nu gan nav taisnība. Ja jūs zinātu, kādas diskusijas notika Lielbritānijā sakarā ar «breksitu» par jautājumu «What is the Britishness»? Arī Francijā: «Qu’est-ce que ce Francite» – kas ir franciskums? Sakarā ar globalizāciju ir sakustējušās un atdzīvojušās ļoti dziļas kultūrvēsturiskas plātnes, kas aicina šo procesu veidot pārdomāti. Faktiski tagad cilvēki saka – stop, mazliet lēnāk, gribam saprast, kas notiek. Jo notiekošais liek mums no kaut kā atvadīties, bet vai mēs to gribam? Vai tas nebūs tas, kas veido mūsos ko dziļu un būtisku? Te katram pašam sev jāatbild, kas viņam ir vērtība.

Man Latvija nav tikai ekonomiskā uzplaukuma vieta. Man Latvija ir dzīvesveids un vērtības. Tāpēc es neparakstos par jebkuru projektu, kas sola tikai lielāku pārticību. Globalizācija izraisa kustību arī tā sauktajās lielajās nācijās, turklāt arī nepatīkamā veidā. Tas pats «breksits». Redzam, kas notiek Itālijā. «Alternative vor Deutschland» nupat jau trešā lielākā partija Vācijā, un vadošās partijas ir spiestas būt refleksijā – ko viņi ir palaiduši garām? Jo nekontrolētas imigrācijas vilnis tomēr radīja pārāk daudz jautājumu – kā tas ir, ka jebkurš var ierasties pāri robežai un pateikt, ka viņš te tagad grib dzīvot? Skaidrs, ka nav kaut kas pareizi izdarīts.

– Atgriezīsimies pie vēstures! Kas vēl ir noteicis latvieša raksturu?

– Tas, ka mēs ilgu laiku bijām sadalīta, sašķelta nācija. Nācija ar tādu vēsturi kā mums vēl ir poļi – viņi piedzīvojuši pat trīskāršu dalījumu. Viņi pilnībā atguva vienotību pēc Otrā pasaules kara, mēs mazliet ātrāk, pēc Pirmā, un te paldies Francim Trasunam, ka mēs atkal esam vienā valstī visas trīs zvaigznes, arī Latgale. Jo mēs jau bijām vienā valstī trīs gadsimtus – kā Livonija, turklāt kopā ar igauņiem. Livonija nez kā no mūsu vēsturiskā skatījuma ir izslīdējusi.

Livonija bija tā, kas mūs sakausēja. Latgaļi sajaucās ar somugriem un izveidoja Vidzemi. Vidzemnieki ir sakausējums.

Tāpēc jau viņi ir tādi viegli un gaiši – tur latgaļu atvērtība ir kopā ar somugriem, ar lībiešiem. Un tas ir reģions, kas devis mums gan karogu, gan himnu, gan literāro latviešu valodu. Bet pēc tam mēs tikām sadalīti – Kurzemes hercogistē, zviedru pārvaldītā Vidzemē, poļu pārvaldītā Latgalē.

– Brīnums, ka neizzudām pavisam.

– Jā, mēs esam vēsturē uzvarētāji. Nācija, kas kritiskos brīžos ir spējusi apvienoties. Starp citu, pie mums arī dzimtbūšana Kuzemē un Vidzemē tika atcelta ātrāk nekā daudzviet citur Eiropā, tā ka neesam nekādi nabaga nošņurkuši dzimtcilvēki. Padomju historiogrāfija bija ieinteresēta attīstīt šeit mūžīgo apspiestības un nabadzības stāstu – ka, tikai pateicoties padomju varai, latvieši ieraudzījuši sauli un pārticību. Tas bija apzināti, lai neveicinātu pašcieņu. Lai gan par latviešu sievietes pašcieņu man ir atsevišķs stāsts.

– Arī no vēstures?

– No folkloras. Man reiz nācās lasīt ļoti daudz dainu, analizējot, kāda bija latviešu ģimene un attiecības. Atklāju interesantu lietu – mīļā, sirsnīgā māmuliņa tur nemaz nav tik bieži sastopama. Drīzāk tā ir bargā māte. Jo dzīve ir skarba un vīriešu bieži vien mājās nav – vai nu karā, vai tirgojas. Paskatieties filmu «Pūt, vējiņi!», tur pagalms ir pilns ar sievietēm vien. Viens pats Gatiņš par vīrieti. Un tad Elzas Radziņas māte. Barga, prasīga. Gluži vai Bībeles soģe!

Dzīve bija skarba, mātei nebija laika būt laipnai. Toties laipni bija brāļi un māsas, viņi cits citam deva emocionālo izlīdzinājumu. Toreiz, lasot dainas, es atklāju, ka brāļi uzmanīja pat savas precētās māsas. Viņi gāja viņas apraudzīt. Un: «Es pārvedu zosu baru/ No dūņaina ezeriņa,/ Es atvedu sav’ māsiņu/ No dzērāja tautudēla». Ja tur ir neticis cilvēks, ar alkohola problēmām, tad viņš nav nekāds saimnieks.

Māsa bija vērtība, un brālis viņu veda atpakaļ – ar visu pūru un visiem bērniem. Brāļi un māsas dod viens otram mīlestību, bet dominē bargā māte. Tas ir tipiski tradicionālai sabiedrībai, tas ir arī diezgan tipiski ziemeļu zemēm. Un te mēs nonākam līdz labam pašvērtības indeksam. Bargā māte to nevar iedot. Jo viņa audzina labu darba darītāju, nevis labu pašapziņu. Toties iemāca aizsargāties, un, kā zināms, labākā aizsardzība ir uzbrukums.

Tāpēc mēs vieglāk citu noraidām, nevis atbalstām un slavējam. Lai otru pieņemtu un atbalstītu, nevis noniecinātu, jābūt stingrai pašapziņai.

Starp citu, par mītiem. Ir vēl kāds vēstures mīts, ka mēs dzīvojām skaisti un harmoniski, līdz atnāca krustneši un sagrāva laimes zemi. Patiesībā, ja viņi nebūtu atnākuši un radījuši robežu aiz Zilupes, mūsu šodiena būtu visai apšaubāma. Jo tikai krustnešu klātbūtne atturēja no Čingishana ienākšanas. Vispirms šeit būtu Čingishans, un tagad mēs runātu krievu valodā. Bet mēs ar savu baltu kultūru cauri tam visam tomēr esam izdzīvojuši. Tikai nevajag vēsturi arī pārāk idealizēt. Mēs bijām kā jebkura cita tauta Eiropā. Karojām, bijām aizrāvušies ar greznu dzīvi, neveidojām rakstību, nemeklējām kontaktus… Mums ir rētas vēsturē, bet nācija neveidojas bez rētām. Domājat, frančiem nav? Līdz pat mūsdienām Tulūzā piemin un nevar piedot kataru ķeceru brutālu iznīcināšanu. Jo sociālā atmiņa ir svarīga. Tā mūs veido, apzināmies to vai ne.

– Vērojot straujo globalizācijas procesu, rodas daudzi jautājumi. Vai neveidojas paaudze, kam vairs tiešām nebūs būtiska nacionālā piederība? Izcelsme no dažādām tautībām, valoda – universālā angļu… Kādas tur vairs saknes?

– Te gan man nāk prātā kāda paralēle. Bāreņi vai adoptēti bērni bieži vien izmisīgi meklē savus bioloģiskos vecākus – kaut vai tāpēc, lai satiktu un paskatītos uz viņiem. Arī tad, ja viņiem bijuši brīnišķīgi audžuvecāki. Cilvēks tomēr grib kaut kam piederēt. «Belong and believe» – ticēt un piederēt. Tas cilvēkam laikam tomēr ir svarīgi. Un man gribas ticēt, ka cilvēki meklēs nevis mehānisku novienādošanos, bet labu simbiozi.

Mans vīrs ir francūzis, bet viņš gribēja dzīvot Latvijā un teica – uztaisīsim tādu latviešu un franču māju, kur divas kultūras ir kopā! Man liekas, ka tas ir izdevies. Mēs esam atšķirīgi, un tieši tas ir interesantais, tajā pašā laikā ir arī pārsteidzoši kopīgas lietas. Vīrs ir no laicīgas katoļu ģimenes, tāpat kā es, un kādā brīdī sapratu, ka viņa humora izjūta man ļoti atgādina mammas brāļa humora izjūtu. Tas rada kādas vārdos nepasakāmas vēsturiskas kopības izjūtu. Domāju, ka dzīvot kultūru simbiozē ir iespējams. Kabala jau gan apgalvo, ka mums ir 230 gadu laiks, pirms pasaule sajauksies un izzudīs tautu un rasu atšķirības. Kas zina…

– Bet vai tas vairs būs interesanti? Tieši atšķirīgais jau bagātina attiecības.

– Antropologs Klods Levī-Stross vēl tālajā 1971. gadā nolasīja referātu, kurā runāja par to, ka globalizācija var nest sev līdzi arī to, ka izzudīs pasaules dažādība. Tajā laikā vēl gaisā bija atbalsis no nacionālsociālisma, un katras tautas vēlme izcelties ar kaut ko savu signalizēja par briesmām. Referātam bija vāji aplausi, un starpbrīdī neviens pie viņa nepienāca. Tad viņš to vēlreiz nolasīja 2005. gadā. Un piedzīvoja stāvovācijas. Kā jau teicu, katrai kustībai veidojas pretkustība.

– Tomēr ir skaidrs, ka nacionālās identitātes apziņa mainās, it īpaši jauniešu vidū. Daļai tā kļūst pilnīgi vienaldzīga, bet citiem, tieši otrādi, tas ir kā bonuss, kas ļauj būt atšķirīgam, interesantam.

– Es vienmēr saku – piederība latviešiem ir ekskluzivitāte.

Mēs neesam plaša patēriņa produkts, mēs esam ekskluzīvi. Ar to arī esam interesanti.

Kad jaunākā meita studēja Japānā, tur bija mācījusi nopīt vainagus, cepusi pīrādziņus un savu latvietību bija pasniegusi kā bonusu. Vēl jau ir sajukuma brīdis, vēl visiem gribas ceļot, redzēt, piedzīvot. Ļoti gribas redzēt pasauli, un tas ir labi, jo vajag atvest pasauli šurp. Bet domāju, ka šīs lietas sakārtosies. Jo Latvija ir laba vieta, kur dzīvot. Jā, mums ir mīnuss – tumšais rudens un ziema, cilvēkiem grūti to pārdzīvot, bet citādi šeit ir brīnišķīga zeme. Manam vīram ļoti garšo mūsu pārtika – viņš priecājas, cik te ir kvalitatīvi produkti.

– Oho, cilvēks no franču kulinārijas zemes!

– Bet mēs arī esam tādi kā ziemeļu franči, jo mums ir ļoti labas garšas sajūtas. Ja valsts veterinārais dienests nemocītu ražotājus ar uzraudzīšanu, būtu vēl vairāk labu produktu. Te nudien ir nenormālas prasības. Franču sieru ražotāji brīnās par sterilitātes prasībām Latvijā. Viņiem nebūtu neviena siera.

– Pārcenšanās jau arī droši vien nāk no vēstures. Bailes pieņemt lēmumus.

– Precīzi. Cilvēki baidās uzņemties atbildību. Mūsu ierēdņi nesaprot, ka viņu darbam jābūt apveltītam ar tādu pašu radošumu, kā rakstot operu. Vēl viens iemesls – mums ir maza valstiskuma pieredze. Bet tas jau tikai laika jautājums.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.