Rīga +31°C 
Politiskā situācija ar Trampa, Putina un viņu svītu izdarībām emocionāli pielīdzināma kovidam. Slimība daļai ģimeņu bija postoša, bet daudz plašākā mērogā postoši bija tas, ko pandēmija izdarīja netieši – grāva biznesus, ārdīja attiecības, pēkšņi sašķēla sabiedrību – kurš par, kurš pret vakcīnām, kurš velk vai nevelk masku… Šobrīd ir līdzīgi: būs karš vai nebūs – neviens nezina.
Mums nav ne jausmas, ko politiski nozīmē lielo politiķu darbības, bet skaidrs, ka tām būs ilgtermiņa sekas un tās būs daudz vērienīgākas, nekā mums šobrīd šķiet.
Cilvēkos nenovēršami tiks aktivizēti iekšējie procesi – ja būs resursi tikt galā, tie viņus padarīs spēcīgākus, sevi izprotošākus, bet lielu daļu sabiedrības tas ietekmēs diezgan negatīvi. Tieši to pašu redzējām kovidā: vieni spēja adaptēties ierobežojumiem, bet daļa izgāja ārpus rāmjiem – kļuva agresīvi vai iekrita dziļākos psihiskos traucējumos (panikas lēkmes, trauksme, depresija), pieauga alkohola patēriņš, vardarbība ģimenēs.
Tas ir apliecinājums, ka daudzu dzīve bija uzbūvēta tā, lai nesaskartos ar iekšējiem stresoriem.
Arī šobrīd notiekošais atmodina kaut ko, kas iepriekš cilvēkā jau mitis.
Dūmu detektors atkal kauc
Trauksme nav bāzes izjūta, bet drīzāk uzskatāma par signālu, aiz kura slēpjas dziļākas jūtas, piemēram, bailes, dusmas, skumjas… Tas ir kā dūmu detektors. Ja tas savu funkciju pilda labi – signalizē, kad draud briesmas. Taču reizēm detektors mēdz būt mazliet bojāts vai noreaģē arī uz to, kas ne vienmēr ziņo par reālu ugunsgrēku, piemēram, sāk kaukt, kad kāds aizsmēķējis istabā cigareti. Konkrētajā situācijā, kad kāda politiķa teiktais vai darītais rada trauksmi, jāņem vērā cilvēka personība.
Jāpakāpjas soli atpakaļ un jāpalūkojas indivīda līmenī. Vai vispār spēju atpazīt sevī trauksmi? Vai protu to adekvāti novērtēt? Kā līdz šim esmu ticis galā?
To, kā cilvēks uzvedīsies sakāpinātā jeb krīzes situācijā, zināmā mērā var modelēt, atskatoties, kā līdz šim veicies pie zemāka trauksmes līmeņa. Kā ticis galā, kad, piemēram, darbā bijusi neziņa par projekta realizāciju vai attiecībās nesaskaņas kādā jautājumā – strīds, kurš tajā pašā vakarā neatrisinās. Vai varēji pieņemt: labi, rīt no rīta parunāsim, vai arī jau iegāji trauksmes un izbīļa stāvoklī – zaudēšu vīru vai sievu, vai darbu un ienākumus! Nenoliedzami, ir normāli, ka tas, ko šobrīd lielvaras runā vai dara, bāzes līmenī var satraukt.
Tieši tāpat kā brīdī, kad sākās karš Ukrainā: pirmās nedēļas daudzi lasīja visu, lai saprastu, pag, kas te tagad notiek?
Sākumā ir dabiska baiļu reakcija par to, kā dzīve turpināsies. Bet ar laiku jāspēj sevi atgriezt tādā kā status quo stāvoklī. Ja cilvēks pāris dienas pēc notikuma vai izteikumiem jau mēģina savākties, apdomāt, kas ar viņu notiek, ar sevi darbojas, tad uz katru nākamo ziņu reaģēs mazliet vieglāk, jo ir sācis procesu. Bet, ja turpinām sevi uzturēt kurbulējošā stāvoklī, tad ārā tikt būs grūti.
Tramps kā vecāku figūra
Piemēram, tam pašam Trampam vai Putinam nav noteikšanas pār mūsu dzīvi. Viņš nenosaka, ar ko mēs veidojam attiecības, ko darām vai nedarām ģimenē, kā attiecamies pret savu darbu, kādu profesiju izvēlamies, kā tiekam galā ar dzīves izaicinājumiem. Taču cilvēki ļoti bieži reaģē tā, it kā šī tiešā ietekme būtu.
Te, visticamāk, būtu jāatgriežas bērnībā un jāatsauc atmiņā, kāda katram ir individuālā pieredze – vai nāku no drošas vai nedrošas vides, kādas ir manas pirmās autoritātes, vai tās bijušas uzticamas, tādas, uz kurām var paļauties, vai tieši pretēji?
Ja vecāki bijuši neparedzami, emocionāli nestabili, varēja viegli aizsvilties vai vielu iespaidā pat kļūt vardarbīgi, bērns nevarēja no savas ģimenes aiziet – viņš tai ir pakļauts, un viņam atliek tikai vērot milzīgo agresoru, pret kuru, mazs būdams, neko nevari izdarīt. Tādā vidē uzaugušiem cilvēkiem politiķu darbības atgādina ko ļoti pazīstamu.
Šī pieredze psihē iesēdusies tik dziļi, ka katra mazākā vēsma, kas atsauc bērnībā sajusto, raisa iekšējo trauksmi.
Toreiz biji pārāk mazs, lai kaut ko varētu ietekmēt, un rezultātā ļoti bieži saglabājas milzīga netaisnības, bezspēcības sajūta – daudz baiļu, daudz apspiestu dusmu, ar kurām cilvēks nezina, ko iesākt. Viņš gadiem dzīvojis murgā, un šobrīd tas it kā atkārtojas, tāpēc loģiskākā reakcija šķiet mukt, jo dzīvē nav bijis pieredzes, kas būtu iemācījusi, kā var tikt galā, kā var izbeigt šo situāciju, ka var meklēt palīdzību un viss būs labi.
Būdami pieauguši, šie cilvēki gan tieši, gan netieši bēg, piemēram, izvairās iesaistīties konfl iktā ar vīru/sievu, kolēģi, radinieku vai runāt par kādu tēmu, neatbild uz telefona zvanu. Dziļi personībā nav pamatizjūtas par drošību vai arī – kā to pašam sasniegt. Ja bērnībā sāki dusmoties, tas padarīja situāciju tikai sliktāku. Tētis kļuva agresīvāks, mamma sāka kušināt vai pati kļuva agresors brīdī, kad bērns veselīgi reaģēja uz ģimenē notiekošo.
Paaudžu paaudzēs pārmantots, ka dusmas padara situāciju sliktāku.
Vienkāršāk ir sacepties par tirānu, bet grūtāk paskatīties, ka tāda paša agresijas līmeņa cilvēks ir tiešais darba vadītājs, sadarbības partneris vai kāds tuvs ģimenes loceklis, ar kuru nezini, ko iesākt un kā situāciju izmainīt vai ietekmēt. Politiķi vienkārši aktualizē sajūtu par milzīgo agresoru, kurš ārdās, un pret kuru neko nevar izdarīt.
Viss taču bija labi
Vienalga, tie būtu Trampa, Putina vai kāda cita izteicieni, cilvēks savu dzīvi dzīvojis arī līdz tiem. Jautājums, vai viņš to sakārtojis, perspektīvā domājot uz priekšu: vai rūpējies par savu veselību, attiecību stabilitāti, finansēm? Pie apvāršņa parādoties satraucošiem notikumiem, rodas doma – varbūt kaut kur jāmūk? Bet paralēli šai idejai aktualizējas visi iepriekšējie jautājumi.
Vai mums vispār ir vienotība ģimenē? Vai ir finansiāli resursi, lai pārceltos? Vai esmu fiziski un mentāli spējīgs, lai ko tādu paveiktu?
Tas ir kā pasakā par trim sivēntiņiem – jautājums, kā namiņš apzināti vai neapzināti būvēts? No salmiem, žagariem vai ķieģeļiem? Cilvēkam, kurš par sevi ir savlaikus domājis visdažādākajos aspektos – fiziskā, mentālā, finansiālā, sociālā (ir savs atbalsta loks) –, visas sistēmas ir tik ļoti stabilizētas, ka viņš labi saprot – ja notiks tas, es darīšu to. Un jutīsies par savu lēmumu drošs un mierā, nevis šaubīsies, mēģinās pierādīt citiem, kā jārīkojas, vai sevi vainos par izvēli.
Taču gana daudz ir tādu, kas no sirds pārliecināti – es tieku ar sevi galā, man viss ir labi – dzīve sakārtota, nekas nedraud, attiecības ir foršas, bērniem viss kārtībā. Ārēji tiešām viss ir kārtībā, bet apakšā tam ir daudz neapzinātu procesu – izjūtas apspieduši, trauksmi neatpazīst, dzīvi sakārtojuši tā, lai nebūtu nevienas neprognozējamības, bet pēkšņi nāk viens briesmīgs onka, kurš to visu apdraud! Bēdīgākais – ja no tās sajūtas mūc jau no bērnības, tad vienkārši neesi iemācījies tikt ar to galā. Brīdī, kad jūtu vulkāns nāk uz augšu, saprotams, nespēj to izturēt.
Par bēgšanu un agresiju
Psihes emocionālie procesi var būt kā vilciens – ja uzsācis ceļu no stacijas, tad tik ieskrienas, un prāts piemeklē arvien jaunus skaidrojumus, kas trauksmi padara lielāku. Ja tic, ka karš ir neizbēgams, visur atradīsi tam apstiprinājumus un katru teikumu interpretēsi atbilstoši šai domai. Bet varbūt lēnu garu var nonākt līdz atziņai – bet, ja nu pārspīlēju, ja nu kļūdos?
Nav tā, ka atliek pārdomāt bērnības traumas un tad viss atrisināsies. Reizēm var būt grūti atšķirt – tas, ko darīšu, tiešām atrisinās manī konfliktu vai tikai būs remdinājums uz brīdi, līdzīgi kā iepriecinot sevi un iegādājoties ko jaunu, kad jūtos noskumis. Prieks par pirkumu ir, bet skumjas pēc kāda laika uzpeldēs, jo pats pirkums jau neatrisina iekšēju emocionālu konfl iktu, kas, iespējams, saistīts ar kādām attiecībām.
Vari aizbraukt uz Zviedriju, Franciju vai pat citu kontinentu, bet trauksme saglabāsies.
Jā, varbūt kādu brīdi būs miers, varēs nopūsties, bet drīz vien uzpeldēs jautājumi, kas trauksmi aktualizēs. Piemēram, paņēmi līdzi sievu un bērnus, bet vai vecāki arī sekos? Kas ar draugiem? Kolēģiem? Kā emocionāli ar to tiksi galā? Sāks mocīt vainas izjūta, kas vēl vairāk provocēs trauksmi. Daudzi ieciklējas: ja izlasīšu šo teikumu, ja izdarīšu šo darbību, ja aizbraukšu, tad viss būs labi, bet bieži vien attopas vēl nepatīkamākā situācijā – kaut kas ir nopirkts, attiecības pārrautas, dzīvesvieta nomainīta, bet sajūtas nemainās. Kas var nomākt cilvēku vēl vairāk? Ja šis man nepalīdzēja, tad kas palīdzēs?
Tāpat kā kovids, arī šā brīža situācija aktualizējusi divas bāzes izjūtas – bailes un dusmas.
Pirmās apzināmies, bet kā ar otrām? Normāli situācijā, kur mums kāds nāk un sit pļauku, mēs nepasmaidām viņam un nesakām: redz, kā tu sadusmojies. Mēs drīkstam sist pretī! Vai latvieši to spēj? Pamazām cilvēki sāk iestāties par savām tiesībām, sāk pieprasīt, sāk pastāvēt par sevi, bet vēl tāls ceļš ejams, jo mums ir iestāstīts – tev jābūt zemākam, tu esi kalps, lieki neizcelies – noskaudīs. Mums trūkst lepnuma par sevi! Tas sevī ir jāvairo, un tam lieliski palīdz tādi mazie mirklīši kā filmas Straume panākumi, kad pabāžam galvu ārā.
