Rīga -1°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Lai arī uzskata, ka žultsakmeņu slimība rodas līdz ar vecumu, es savu paziņu un kolēģu lokā zinu tieši jaunas sievietes, kuras skārusi šī problēma.
– Jā, jo arī žultsakmeņu slimība kā daudzas citas kļūst, tā teikt, arvien jaunāka. Tas skaidrojams ar Rietumu pasaulē plaši sastopamiem riska faktoriem. Pārtika ar augstu tauku, ogļhidrātu un holesterīna saturu, maz lietojam šķiedrvielas un šķidrumu uzturā, mazkustīgs dzīvesveids. Tāpēc arī gados jauniem šī kaite sastopama.
Sieviešu dzimums pats par sevi ir riska faktors: auglīgais vecums, grūtniecība, arī hormonālie pretapaugļošanās preparāti, jo estrogēna pieaugums veicina žults sabiezināšanos, holesterīna sekrēciju žultī, un līdz ar to var pastiprināti veidoties holesterola kristālu agregāti un žultsakmeņi.
– Arī no hormontabletēm?!
– Tieši tā. Savukārt vīriešiem žultsakmeņu veidošanās risku paaugstina hormonterapija, ko izmanto prostatas vēža ārstēšanā.
Žultsakmeņu slimības izplatība ir liela, bet, par laimi, apmēram 80 procentiem tā ir bez simptomiem. Tātad neizraisa nekādas pazīmes. Tie ir cilvēki, kuriem, kāda cita iemesla dēļ veicot vēdera dobuma ultrasonogrāfiju, nejauši atklāj žultsakmeņus, bet viņi paši pirms tam nav jutuši nekādas gremošanas problēmas – ne lēkmes, ne diskomfortu.
No viņiem viena gada laikā kaut kādi traucējoši simptomi parādās aptuveni 2–3 procentiem pacientu, bet piecu gadu laikā – ap 10 procentiem.
Pārējie 20 procenti ir tie, kam klīniskās izpausmes svārstās no vieglām, maz izteiktām, pašlimitējošām sāpju lēkmēm, kuras cilvēks uzreiz pat nesaista ar žultsakmeņiem – viņam liekas, ka iespējams, kaut ko treknāku apēdu un tāpēc kuņģis streiko, līdz smagam žultspūšļa iekaisumam jeb holecistītam, kad cilvēks ir spiest neatliekami vērsties pēc palīdzības – doties pie ģimenes ārsta vai saukt ātros un braukt uz slimnīcu.
– Akmeņi ir dažādi…
– Teju 80–90 procenti no visiem ir holesterīna tipa žultsakmeņi. Bet pārējie ir pigmenta tipa akmeņi, kuri iedalās brūnajos un melnajos – tā tie arī izskatās. Melnie akmeņi ir blīvāki, cietāki, brūnie ir nedaudz mīkstāki. Pigmenta akmeņu veidošanās ir saistīta ar citām nopietnām slimībām, visbiežāk tā ir kāda hroniska aknu patoloģija, piemēram, hepatīts vai ciroze, vai retas sistēmiskas kaites, kurām žultsakmeņu slimība ir jau kā komplikācija. Protams, tad primāri jāārstē pamatslimība, kuras dēļ akmeņi izveidojušies.
– Loģiski, ka vienīgais variants, kā no holesterīna akmeņiem izvairīties, ir pareizs uzturs… Bet zinu, ka arī slaidām dāmām veidojas žultsakmeņi!
– Es bieži dzirdu sievietes sakām: taukus nedrīkst ēst, jo būs žultsakmeņi… Līdz ar to viņas pievēršas veģetārismam – lieto tikai salātlapas un dārzeņus. Tā ir atkal otra galējība. Jo – kam tad nepieciešama žults?
Žults vajadzīga tauku gremošanai, respektīvi, tauku pārstrādāšanai zarnās.
Tātad jebkura taukviela, ko mēs apēdam, darbojas kā palaidējfaktors, kas izraisa žults noplūdi zarnās. Žults veidojas aknās, bet uzglabājas un koncentrējas žultspūslī – tas kalpo par rezervuāru. Žultspūšļa iekšējais slānītis jeb epitēlijs no žults uzsūc ūdeni un elektrolītus, padarot to koncentrētāku un biezāku.
Tad, kad cilvēks apēd taukus, žultspūslis kontrahējas jeb saspiežas un izgrūž žulti pa žultsvadiem divpadsmitpirkstu zarnā, lai tā piedalās gremošanā.
Kas notiek, ja neēd taukus? Žults pūslī stāv. Protams, kaut kāda drenēšanās notiek, bet tāda pilnīga iztukšošanās un žults apmaiņa ne. Žults stāvot sabiezē, izgulsnējas žults sāļi, un tas ir pamats žultsakmeņu izveidei.
– Ja žultsakmeņi atrasti nejauši, sākumā viens, pēc laika ir divi, tad trīs, pieci… Rodas jautājums: ko darīt? Ņemt laukā vai ne? Un kad? Ārstu viedokļi atšķiras. Mana kolēģe apstaigāja četrus ķirurgus, un katram bija savs uzskats un piedāvājums.
– Taktika ir tāda: ja reiz cilvēkam konstatēta žultsakmeņu slimība, pilnīgi noteikti viņam būtu jākonsultējas ar ķirurgu. Tālākais atkarīgs no daudziem faktoriem.
Vispirms no izpausmēm: vai cilvēkam ir lēkmes, vai viņam ir žults atvilnis – rūgta garša mutē –, varbūt ir diskomforts, spiedoša sajūta, ēstgribas trūkums, kas saistīts ar treknu uzturu.
Vai cilvēkam lēkmju laikā tieši sāpju brīdī ir paaugstināta temperatūra, viegls drudzis, jo gan tas, gan acābolu un smagākos gadījumos ādas dzelte liek domāt jau par žultsakmeņu slimības komplikācijām, par žults atteces traucējumiem vai žultspūšļa iekaisumu. Šajos gadījumos iesaka operēties.
Nākamais – svarīgi, nevis cik daudz akmeņu atrasts, bet kāda izmēra. Ja tie ir sīki – mazāki par pieciem milimetriem diametrā – es pilnīgi noteikti ieteiktu ķirurģisku ārstēšanu.
– Jo…
– Jo sīkie žultsakmeņi mēdz migrēt pa žultsvadiem. Proti, žultspūslis kontrahējoties, saraujoties ar gludās muskulatūras palīdzību akmeni izspiež žultsvadā. Iekļuvis tajā, akmens vai vairāki bloķē žults atteci, radot žultsvadu iekaisumu jeb holangītu.
Akmeņi žultsvadā parasti iesprūst tā izejas daļā uz divpadsmitpirkstu zarnu.
Tad var attīstīties arī akūts biliārs pankreatīts jeb žultsakmeņu izraisīts aizkuņģa dziedzera iekaisums, jo abi – gan aizkuņģa dziedzera izvadkanāls, gan kopējais žultsvads – ieplūst divpadsmitpirkstu zarnā pa vienu un to pašu atverīti. Proti, ja žultsakmens nosprosto žultsvadu, tas pie reizes nosprosto arī aizkuņģa dziedzera vadu. Savukārt aizkuņģa dziedzera sula ir ļoti agresīva, notiek fermentu aktivizēšanās un attīstās aizkuņģa dziedzera iekaisums. Starp citu, pieredze rāda, ka nereti pirmā žultsakmeņu slimības izpausme ir tieši akūts biliārs pankreatīts.
Šādus pacientus diemžēl mēs redzam stacionārā visai bieži, un tad taktika ir cita: ārstēšana ir laikietilpīgāka un komplicētāka.
Citiem vārdiem sakot, ja pacientam ir bezsimptomu, nekomplicēta žultsakmeņu slimība – ar operāciju var nogaidīt, savukārt, ja radušās aizdomas vai ir pierādīti akmeņi žultsvadā, rīcībai jāseko nekavējoties, te problēmas risināšanu nedrīkst atlikt.
– Labi, vienojamies par operāciju… Kāda ir klasika, un vai eksistē arī kas jaunāks, modernāks?
– Žultsakmeņu slimības ķirurģiskās ārstēšanas zelta standarts gan pie mums Latvijā, gan pasaulē ir laparoskopiska holecistektomija, kad ar maziem griezieniem – parasti tie ir četri – izņem žultspūsli. Ir arī viena porta laparoskopija, kad visus nepieciešamos instrumentus vēdera dobumā ķirurgs ievada caur vienu griezienu – tas ir lielāks nekā četri mazie.
Pastāv arī jēdziens – endoskopiska ķirurģija caur dabiskām atverēm.
Te varētu minēt transvaginālu žultspūšļa izņemšanu jeb caur maksti sievietēm vai transgastrālu žultspūšļa izņemšanu jeb caur kuņģi. Šādi operējot, uz vēdera vispār nav rētu. Jāsaka gan, ka pats operācijas izpildījums visos variantos ir identisks, jo struktūras, kuras mums jāpārdala, jāizdala un jāizņem, nemainās, tās ir tās pašas. Atšķiras tikai vizuālais efekts, kad operācijas vieta sadzīst.
– Kuras ir tās pazīmes, kad būtu jādodas uz slimnīcu? Pirmais modelis, kad cilvēks zina par saviem žultsakmeņiem; otrais modelis, kad nezina – lēkme sākas pirmo reizi.
– Es teiktu tā: ja ir akūtas sāpes vēderā, akūtā lēkme un cilvēks nezina, ka viņam ir žultsakmeņu slimība, un vēl jo vairāk, ja zina – ja atvilktnē glabājas ultrasonogrāfijas slēdziens, kurā aprakstīti žultsakmeņi – viņam noteikti būtu jādodas uz slimnīcu.
Akūtas sāpes vēderā ir sarkanā karoga simptoms, ko nedrīkst atstāt novārtā.
It sevišķi, ja sāpes kombinējas ar paaugstinātu temperatūru, drudzi, ja parādās slikta dūša, vemšana, apetītes iztrūkums vai dzelte – to parasti pamana kāds no līdzcilvēkiem: «Tev acis kļuvušas dzeltenas!» – tad tieši tajā brīdī ir jābrauc uz slimnīcu. Neatliekami.
– Kolēģe sacīja, ka tas esot bijis viņas labākais lēmums dzīvē, kad piekritusi ķirurga priekšlikumam šķirties no žultspūšļa, jo tagad viņa jūtoties izcili, ja salīdzina, kā jutusies ar saviem pieciem žultsakmeņiem un žultspūsli. Tātad principā bez žultspūšļa var dzīvot.
– Šķiršanās no žultspūšļa neietekmē dzīvildzi, un arī dzīves kvalitāte necieš. Protams, jāievēro noteiktas ārsta rekomendācijas. Pirmajā mēnesī pēc operācijas jāierobežo tauku daudzums, ko lieto uzturā, un jāēd mazām porcijām, bet bieži. Nevis trīs, bet pat 5–6 reizes dienā. Kāpēc? Jo nedaudz mainās organisma fizioloģija.
Pirms operācijas žults krājās žultspūslī, mēs paēdām, žultspūslis kontrahējās un izsvieda žulti uz zarnu.
Kas notiek, kad rezervuāra vairs nav? Žults tiek ražota aknās, un tā nepārtraukti pa žultsvadiem plūst divpadsmitpirkstu zarnā. Organismam vajadzīgs laiks, lai pielāgotos jaunajai situācijai – notiek kompensatoras izmaiņas, proti, nedaudz paplašinās žultsceļi, un tie daļēji uzņemas rezervuāra funkcijas. Arī aknas mēneša laikā pielāgojas darboties atbilstoši jaunajiem apstākļiem.
Lai sadzītu laparoskopijas griezienu brūces, divas nedēļas jāievēro miers. Jā, staigāt var, bet nekādi fitnesi un smagas fiziskas slodzes!
– Labi, žultspūslis izņemts… Vai žultsakmeņi var rasties no jauna, bet nu jau žultsceļos?
– Ja bija holesterīna tipa akmeņi, tad ar žultspūšļa izņemšanu šai problēmai būtu jābūt atrisinātai, holesterīna akmeņiem žultsvados vairs nevajadzētu veidoties. Ja vien tur nav kādi citi labvēlīgi apstākļi.
– Izklausās cerīgi. Bet es zinu arī cilvēkus, kam pēc žultpūšļa izņemšanas tomēr diskomforts saglabājas tāds pats kā pirms operācijas. Vai kaut kas nogājis greizi?
– To sauc par postholecistektomijas sindromu.
Lieta tāda, ka līdzīgas sūdzības var radīt arī citas kaites – kaut vai kuņģa gļotādas iekaisums jeb gastrīts, kuņģa erozija, kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlas slimība vai kas cits, un tajā pašā laikā cilvēkam, pieņemsim, ir žultsakmeņi… Ja šādam pacientam izņem žultspūsli ar visiem akmeņiem, bet pēc operācijas sūdzības saglabājas tieši tās pašas – ir slikta dūša, diskomforts, tas nozīmē, ka sliktā pašsajūta bija saistīta nevis ar žultsakmeņiem, bet ar ko citu, kas pirms ķirurģiskās ārstēšanas netika laikus diagnosticēts.
Otrs postholecistektomijas sindroma iemesls ir akmeņi žultsvados, kas nav laikus pamanīti.
Mediķi tos sauc par reziduāliem žultsakmeņiem. Aptuveni puse no akmeņiem, kas atrodas žultsvados, ir, kā mēs sakām, mēmi. Bieži vien tie nerada nekādas izmaiņas asins analīzēs, arī ultrasonogrāfijā neko neredz, nav ne žultsvada paplašināšanās pazīmju, nekā! Bet patiesībā cilvēkam traucē nevis tie akmeņi, kas atrodas žultspūslī, bet, iespējams, tas vienīgais akmentiņš, kas dzīvojas pa žultsvadu. Un, ja to nepamana, nenoskaidro, tad ķirurgs izoperē žultspūsli, un pacientam sūdzības paliek.
Tāpēc ķirurgam, kurš gatavo pacientu plānveida operācijai, viņš ir ļoti rūpīgi jāizmeklē.
Noskaties video, kā notiek holecistektomija jeb žulstpūšļa izņemšana, ja diagnosticēti žultsakmeņi:
