Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Divi atšķirīgi stāsti
Tu saki: tiklīdz uztraucies, sirds sāk streikot…
Ja tu tagad vari nosaukt konkrētu iemeslu, kas tev rada uztraukumu, – slikta ziņa vai jāuzstājas publikas priekšā, vai pēkšņi pie sevis izsauc priekšniecība, vai noticis kas cits –, tad, protams, šis uztraukums var izpausties ar diskomfortu sirds apvidū. Visbiežāk tā ir ātrāka sirdsdarbība vai sirdsklauves, vai spiešana krūtīs.
Ja ir konkrēts cēlonis, mēs varam to saistīt ar nerviem, ar savu mīļo labo veģetatīvo nervu sistēmu.
Kāpēc citiem līdzīgos apstākļos sirds šādi neizpaužas vai, ja arī izpaužas, tad krietni mazākā mērā? Viss atkarīgs no cilvēka un no ziņas, cik viņam tā svarīga, vai viņš par to uztraucas vai ne. Un – cik žigli konkrētais cilvēks spēj ar šo ziņu tikt galā. Ja tā ir kāda traģēdija, loģiski, ka tikšana galā nebūs ātra, bet jebkurā gadījumā – ja tu jūti kādas izpausmes sirds apvidū, kardiologam būtībā te nekas īpašs nav darāms.
Katram – un noteikti arī tev! – ir savi pārbaudītie, vienkāršie veidi, kā tikt galā ar uztraukumu.
Kādam patīk izdzert karstu dzērienu, ar kādu parunāt, kādam – pastaigāties un izvēdināt galvu, un ar to pilnīgi pietiek, jo tu taču saproti, ka šajā gadījumā tavs uztraukums ir dabiska reakcija. Organisms, precīzāk sakot, veģetatīvā nervu sistēma, kas atbild par orgānu, dziedzeru, asinsvadu darbību, attiecīgi pielāgojas sava saimnieka vajadzībām un rīkojas, kā radusi to darīt jau pirms miljoniem gadu: sagatavo cilvēku vai nu cīnīties ar faktoru, kas atrodas viņam priekšā, vai mukt prom no tā, kas viņu apdraud.
Asinīs uzreiz izdalās daudz vairāk adrenalīna, un tas liek sirdij ātrāk strādāt, paātrinās elpošana, var arī nosvīst rokas.
Vēlreiz: tā ir dabīga un pilnīgi normāla reakcija, ko sauc par cīnies vai bēdz (angliski – fight or flight) un kurai pateicoties esam izdzīvojuši kā suga. Tā mūs kritiskā situācijā sapurina, mobilizē, palīdz savākties un izdzīvot.
Šī ir viena situācija. Bet pavisam cita, ja tu runā par hronisku uztraukumu, kas ildzis mēnešiem un gadiem. Jā, varbūt šis uztraukums ir izpaudies ne tik ļoti pamanāmi, ne tik uzkrītoši, bet tik un tā stress ir bijis un turpina būt, tev ik pa laikam uznāk sirdslēkme: sirds skrien, ir sirdsklauves, diskomforts krūtīs. Vienīgi… ne vienmēr cilvēks izprot iemeslu, kāpēc tā notiek, jo ikdienā viņš jau ir pieradis pie sava hroniskā stresa un to vairs neuztver kā trauksmes avotu. Tad gan ir grūtāk nojaust, vai sirds joņošana saistīta ar kādu ķermenisku sirds slimību vai cilvēkam tomēr ir trauksme, kas mūsdienās kļūst arvien izplatītāka.
Kas īsti ir trauksme
Psihiatrijas diagnoze? Nē, tik tieši es uzreiz neteiktu. Drīzāk tas ir robežstāvoklis. Ar hronisku stresu, ar trauksmi var veiksmīgi tikt galā arī nemediķis ̶ psihologs. Runa ir par dzīvesveida izmaiņām un par psihoterapiju – cilvēkam ir jāstrādā ar savu personību. Savukārt, ja tu absolūti neko lietas labā nedarīsi, tad gan vari aizstresoties arī līdz nopietnām diagnozēm, piemēram, līdz depresijai, un tad būs nepieciešami medikamenti.
Kā rīkoties? Tātad ar vienām un tām pašām sūdzībām tu vari vērsties gan pie psihologa, gan pie psihoterapeita, gan pie psihiatra, jo katrs no šiem speciālistiem spēj vienlīdz labi palīdzēt. Ja psihiatrs redzēs, ka nav tik traki un zāles nav vajadzīgas, viņš pacientu aizsūtīs pie psihologa vai psihoterapeita, un otrādi – arī psihologs prot konstatēt depresijas vai citu psihiatrisku slimību simptomus un viņš nosūtīs cilvēku pie ārsta. Šie speciālisti savā starpā cieši sadarbojas.
Taču daudzi cilvēki vēl arvien baidās šo iespēju izmantot – ko par mani padomās, iereģistrēs vēl kaut kādos trako sarakstos…
Viņi baidās sev atzīties un atzīt, ka var ciest arī mentālā veselība. Runāt par fizisko veselību ir vieglāk. Īpaši tas raksturīgs paaudzei, kam ieaudzināts, ka par savām jūtām sūdzēties nav pieņemts. Cilvēks spēj izstāstīt, ka sāp roka, kāja, galva, sirds, ka kuņģi dedzina, toties par to, ka ilgstoši ir uzvilkts garastāvoklis, klusē kā partizāns. Taču trauksme ir arī viens no pamatsimptomiem, aiz kura var maskēties depresija.
Jā, apslāpētās jūtas, stress, uztraukums atrod veidu, kā izpausties uz āru citādi, proti, no mentālās pasaules tas viss tiek pārnests uz fizisko, un cilvēks sūdzas par dažādām ķermeniskām vainām. Un tad viņš primāri izjūt nepieciešamību rūpēties par fizisko, nevis garīgo veselību. Īpaši, ja ir jau kaut kāds reāls pamats, piemēram, augstāks asinsspiediens, citas hroniskas ligas. Tad cilvēks ir tendēts sava mentālā stāvokļa pasliktināšanos sasaistīt ar šo hronisko kaiti.
Ceļš līdz patiesībai
Kā līdz tai nokļūt? Ja tev ir jebkādas sūdzības, ko var attiecināt uz fizisko ķermeni, sākumā, veicot izmeklējumus, jāpārliecinās, vai simptomi nav kādas acīmredzamas fiziskas slimības pazīmes. Protams, pirmais ir gājiens pie ģimenes ārsta, pēc tam – pie speciālista. Tas pats attiecas uz sirdi. Piemēram, ātra sirdsdarbība… Ne vienmēr tā ir saistīta ar sirdi.
Šādi varētu izpausties arī kāda cita orgāna slimība.
Tāpēc būtu svarīgi pārbaudīt ne tikai sirdi, bet uztaisīt kaut vai elementāras analīzes – pilnu asins ainu, lai pārliecinātos, vai pie vainas nav, piemēram, mazasinība vai kāda vairogdziedzera kaite, kas arī var sevi prezentēt ar ātrāku sirdsdarbību un sirdsklauvēm un kas savukārt tev rada uztraukumu, un uztraukums vēl vairāk pastiprina simptomus.
Taču, ja dakteris izmeklējumus ir veicis un ja viņš saka: «Ar sirdi un pārējiem orgāniem problēmu nav, drīzāk tā varētu būt trauksme…» – tad viņā būtu jāieklausās – jāizvērtē, varbūt tiešām tā ir trauksme, kuru speciālists var medicīniski diagnosticēt, nevis šāds variants jānoliedz. Jo, nepiekrītot ārsta slēdzienam, cilvēks parasti sāk staigāt no viena speciālista pie otra un vēl nākamā, pacients meklē citu viedokli, kurš viņu apmierinātu un kas vairāk patiktu. Taču tas nav labs ceļš. Šādos meklējumos tu patērē daudz laika un naudas, bet jēgas, godīgi sakot, ir maz.
Vēl jo vairāk situācijā, kad risinājums varētu būt gana vienkāršs – nu aizej pie psihologa vai pie psihiatra!
Kāpēc cilvēki šādi rīkojas? Iemesli, manuprāt, ir divi. Pirmais: psihiatrija un psihiski slims joprojām ir visvairāk stigmatizētie jēdzieni Latvijas sabiedrībā. Otrs – komunikācijas problēmas. Būtu ļoti labi, ja ārsti mazliet vairāk laika veltītu pacientam, lai tā vietā, kad lietišķi pavēsta: «Jums jāiet pie psihiatra!» – izskaidrotu situāciju un izstāstītu, kāpēc tas vajadzīgs. Taču ārstam nav laika runāt ar saviem pacientiem, tāpēc daudzi arī turpina uzskatīt, ka nav kauns slimot ar sirdi, bet ir kauns slimot ar mentālām kaitēm. Kaut gan abas ir tikai un vienīgi slimības… Vienlīdzīgas slimības: gan ķermeņa, gan prāta kaites – visas prasa nopietnu attieksmi un uzmanību.
Kāpēc ne veģetatīvā distonija?
Varbūt kādam šāds verdikts izklausītos pieņemamāk, bet man ir jāsarūgtina… Vakar medicīnas datubāzē mēģināju atrast jaunāko zinātnisko informāciju par veģetatīvo distoniju un sirdi, un nācās konstatēt, ka visi avoti bija no ļoti novecojušas literatūras – pagājušais gadsimts! Termins veģetatīvā distonija ir ārkārtīgi izplatīts, taču sens. Šo diagnozes nosaukumu vairs nelieto, ja nu vienīgi Latvijā…
Modernais nosaukums šim simptomu kopumam ir vispārēja jeb ģeneralizēta trauksme.
Bet – neskaldīsim matus, tā ir tikai terminoloģija! Šoreiz nav tik svarīgi, kā mēs nosaucam sirds joņošanu no uztraukuma, bet svarīgi ir – ko mēs ar to darām. Būtība jau nemainās, tā ir tāda pati: cilvēkam bez īpaša ārēja iemesla ir ķermeņa funkciju un sajūtu traucējumi, ko nevar izskaidrot ar šo orgānu izmeklēšanu. Proti, izmeklējot tiem netiek konstatēta reāla problēma, lai gan cilvēks subjektīvi jūt kādus noteiktus simptomus. Ja runājam par sirdi, tas var būt smagums, sāpes sirds rajonā, tā pārāk strauji sitas, ir pārsitieni.
Varbūt ir arī aukstuma un karstuma viļņi, svīšana, galvas reiboņi, mitras plaukstas, slikta dūša, vemšana, šķidra vēdera izeja…
Diemžēl jāatzīst, ka šī diagnoze (vienalga – veģetatīvā distonija vai vispārēja trauksme) bieži vien tiek noteikta nepamatoti. Cilvēks mēdz stāstīt, ka viņam ir veģetatīvā distonija, un tomēr – cik bieži viņš aiziet pie psihologa vai psihiatra, kurš šo stāvokli apstiprina un nosaka diagnozi? Praksē redzu, ka veģetatīvo distoniju vai trauksmi vairāk nosaka gados jauniem cilvēkiem, bet diemžēl tieši gados jaunākie pacienti netiek pietiekami labi izmeklēti. Iespējams, sava vecuma dēļ, iespējams, cita iemesla dēļ.
Lai gan pati vienkāršākā izmeklēšana – kaut vai vispārēja asins analīze – ļoti bieži var sniegt atbildi uz daudziem jautājumiem.
Taču problēma netiek konstatēta, un cilvēks staigā no kabineta uz kabinetu, domājot, ka kaut kas nav kārtībā, jo jūtas slikti, lai gan patiesībā viņam ir banāla mazasinība, kuru diezgan veiksmīgi var izārstēt.
Vēl kāda nianse… Ja cilvēkam nosaka trauksmes diagnozi, vienalga – izmeklējot vai neizmeklējot, vairums pacientu ar esošo situāciju samierinās un tikai ik pa laikam ierodas pie ārsta: «Man atkal bija sirdslēkme… Bet man jau tā ir veģetatīvā distonija (vai trauksme), man ar to jāsadzīvo, tur neko nevar darīt…» Taču tā nav taisnība! Trauksmi ārstē. Var iemācīties trauksmi kontrolēt. Tāpēc jāvēršas pie psihologa, psihoterapeita vai psihiatra.
Slimības pamatā bieži vien ir neapzināti, neatrisināti iekšēji psiholoģiski konflikti, kas uz āru izpaužas ar dažādiem trauksmes simptomiem.
Tajā pašā laikā es jau dzirdu iebildumus! «Dakter, nu pasakiet manai astoņdesmitgadīgajai mammai, kura dzīvo laukos un kurai ir minimālā pensija, ka viņai vajag apmeklēt psihoterapeitu… Tas ir ne-re-ā-li.»
Piekrītu – ir nereāli. Tāpēc gados vecākiem pacientiem biežāk tiek izrakstīti dažādi nomierinoši medikamenti. Reizēm, manuprāt, pat par daudz. Bet tas, ka senioriem aiz trauksmes varētu slēpties arī depresija, gan ir fakts. Depresija un trauksme bieži iet roku rokā, bet to spēs atpazīt vienīgi speciālists, un šoreiz tas ir psihologs, psihoterapeits vai psihiatrs.
Varbūt sirds pilienus?
Vai un kā šajā stāstā tie iederas? Ja cilvēkam bezrecepšu sirds pilieni, kas nesatur kādus recepšu zālēs esošus komponentus, palīdz, neredzu iemeslu, lai tos liegtu lietot. Cik ļoti šie pilieni ietekmē tieši sirdi un cik ļoti kopējo psihisko stāvokli?
Es sliecos domāt – jo korektu, kontrolētu pētījumu nav! – ka pilieniem vairāk piemīt nomierinošs efekts, nevis tieša iedarbība uz sirdi.
Mēs nezinām, vai šie preparāti kaut ko izmaina pacientiem ar sirds slimībām vai ar trauksmi un psihiskām kaitēm. Bet, ja palīdz nomierināties, tad lai cilvēks lieto. Tas nekaitēs. Kaitīgi būtu neizmeklēties, nenoskaidrot diagnozi, nepārliecināties, ka ar sirdi tiešām viss ir puslīdz normāli.
3 dabas vielas, kas palīdz
- Vilkābele. Ir tinktūra, ir ziedu un lapu sausais ekstrakts tablešu veidā… Var palietot kursa veidā, ja ir sajūta, ka uznācis sirds pagurums, smagums. Piemīt nomierinošs efekts, uzlabo sirds muskuļa saraušanos, bet neārstē nopietnas sirds kaites – drīzāk tikai mazina simptomus, kas radušies fiziskas un emocionālas pārslodzes rezultātā. Var lietot cilvēki, kam ir svārstīgs (te uz augšu, te uz leju) asinsspiediens, arī nestabila nervu sistēma – šajās reizēs tiešām palīdzēs, tonizēs sirds asinsvadus.
- Baldriāns. Ir dažādu pilienu sastāvā. Var palīdzēt pret sirdsklauvēm, kas radušās no satraukuma, no veģetatīvās nervu sistēmas radītas trauksmes. Piemīt nomierinošs efekts.
- Mātere. Ir tinktūra, satur arī citi sirds pilieni. Vairāk palīdzēs situācijās, kad stresa vai kādu citu apstākļu dēļ paaugstinājies asinsspiediens. Nomierinās un pazeminās asinsspiedienu. Der, ja ir pārsitienu sajūta un nervu spriedze, arī tad, ja ir viegli paaugstināts asinsspiediens.
