Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
41
-
0
-
2
-
3
-
2
-
0
-
1
-
– Skatos turku vēsturisko seriālu Lieliskais gadsimts par varenās Osmaņu impērijas sultānu dinastiju… Kā viss 16. gadsimta harēms saviļņojās, kad atklājās rūpīgi slēptā patiesība – valdnieka mīļotajai sievietei vairs nav mēnešreižu! Beigas – tu vairs nespēj dzemdēt bērnus, tātad tava vara zūd.
– Nezinu, kā bija 16. gadsimtā, bet vēl 20. gadsimta sakumā Latvijā sievietes mūža vidējais ilgums bija 52–55 gadi, menopauze iestājās tāpat kā mūsdienās – vidēji ap piecdesmit divu gadu vecumu. Tātad daudzas to nemaz nepiedzīvoja.
Tagad mūsu sievietes iemanījušās nodzīvot 78–80 gadus, un, ja jau esam pieblēdījušas mūžam klāt vismaz divdesmit piecus gadus, tātad mums vajadzētu sev un dzīves apstākļiem par to pateikties un mēģināt uzlabot mūža ritumu. Arī ar hormonaizvietojošo terapiju jeb HAT.
Jo ne tikai pieredze, bet arī pasaules klīniskie pētījumi rāda: sievietes, kuras vecumā ap piecdesmit kaut kādu iemeslu dēļ papildus neuzņem sievišķos hormonus estrogēnus – jo olnīcas tos pakāpeniski pārstāj ražot –, strauji noveco un pēc pieciem gadiem sākas pirmās nopietnās veselības problēmas. Paaugstinās asinsspiediens, aizsērē asinsvadi, rodas insults un infarkts, attīstās osteoporoze. Mainās arī sievietes maksts gļotāda – ja nav estrogēnu, tā kļūst sausāka, rodas plaisiņas, tās dzīstot niez. Pazūd arī labās pienskābās baktērijas. Tās sievietes, kurām ir dzimumattiecības, par šīm pārmaiņām gļotādā sāk aizdomāties agrāk, bet tās, kurām attiecību nav, – vēlāk…
– Bet par hormonaizvietojošo terapiju domas dalās, ir ārsti, kas to neiesaka.
– Jo baidās un nezina. Protams, sākumā bija maldu ceļi. Domāja, ka hormonus jāsāk lietot jau pēc četrdesmit gadu vecuma, un sāka ar lielām devām, sievietes mira ar krūts vēžiem. Bet pašlaik ir skaidrs hormonu lietošanas algoritms.
Sievietes vecajā Eiropā gadiem lieto HAT, viņas ar to neplātās, tas vienkārši pieder pie viņu ikdienas, lai labi justos.
Jo HAT sievieti iekonservē, neļauj novecot, bet – tad tas jāsāk laikus. Nevar nonākt bedrē: «Es, dakter, brūku kopā!» un tagad sākt lietot HAT. Par vēlu.
– Ko nozīmē – par vēlu?
– Sievietei par savas sievišķības saglabāšanu jāsāk domāt jau menopauzes rītausmā, tātad premenopauzē. Kad sievietei ir apmēram 40–42 gadi, organisms sāk gatavoties lielajām pārmaiņām. Ir problēmas. Piemēram, dzemdē parādās sabiezējusi gļotāda… Kāpēc tā sabiezējusi? Tāpēc, ka olnīcās vairs nav olšūnu un tātad nav progesterona.
Mēnešreizes aizkavējas, un tad pēkšņi sievieti pārsteidz liela asiņošana vai arī aizkavējas un smērējas veselu mēnesi, veidojas folikulārās cistas – un sievietei jāsniedz palīdzība.
Lai situācija tik tālu nenonāktu, lai gļotāda dzemdē nesabiezētu, sievietei būtu jāatnāk pie ginekologa laikus, tad mēs viņai izrakstām maigas kombinētās hormonālās kontracepcijas tabletītes – estrogēnu plus progesteronu mazā devā. Ja sievietei nav attiecību, bet ir milzīgas asiņošanas, pilnīgi pietiek ar septiņām tabletēm no 19. līdz 25. cikla dienai, bet, ja viņai ir vīrietis, tad lai lieto tādā ritmā kā parastu kontracepciju.
No hormonālās kontracepcijas sieviete iegūst vairākus labumus.
Nav milzīgās asiņošanas. Sieviete saņem mazliet papildus estrogēnus un progesteronus, viņa ir hormonāli sakārtota un turpina ziedēt.
– Un kas notiek tālāk? Kā sieviete glīti nonāk līdz menopauzei, jo principā no tās taču neizbēgt?
– Tātad viņa lieto hormonālo kontracepciju un nāk katru gadu dakterim parādīties, lai noteiktu, vai jau ir iestājies klimakss vai nav. Pirmkārt, dakteris ņem vērā sievietes sūdzības par karstuma viļņiem, svīšanu un tamlīdzīgi.
Otrkārt, obligāti jāveic ultrasonogrāfija, jāpaskatās, vai olnīcās vēl ir folikuli. Vēl skatāmies, vai folikuls ir apasiņots – tātad dzīvs vai arī iekapsulējies.
Treškārt, asinīs nosaka folikulstimulējošo hormonu jeb FSH un estrodiolu. Ja FSH ir lielāks par 20, tad, kā es saku, olnīcas sāk klibot, bet, ja FSH ir 45–40, tad jau jāsper nākamais solis – jālieto HAT, bet tāda, lai vēl ir mēnešreizes.
Nevajag uzreiz nobloķēt mēnešreizes, jo dzemdes iekšējais slānītis endometrijs tomēr vēl ir dzīvs un arī olnīcas dod klāt savus hormonus – lai gan maz, bet tomēr.
Piemēram, ir tāds Femoston, kas satur estradiolu un didrogesteronu. To sieviete palieto gadu, divus, trīs, bet, kad olnīcas ir pavisam iztukšojušās, tad gan hormonus vajag uzņemt transdermāli, caur ādu. Tieši cik un ko? Es to izvērtēju pēc folikulu stimulējoša hormona un pēc tā, ko redzu ultrasonogrāfijā.
Ja ir veselīga sieviete, dzemdei plāns endometrijs, tas vairs neatjaunojas, kam man dot viņai tik bieži progesteronu?! Nē, nevajag, es dodu īsto mantu – tīru estrogēnu, un progesteronu tikai šad un tad, ik pēc 4–6 nedēļām. Savukārt, ja dzemdē ir adenomioze, mioma, ja bijusi endometrioze, cistas, tad gan, protams, jādod klāt progesterons biežāk. Bet tas jāizvērtē dakterim.
Un tā hormoni caur ādu jālieto līdz baltām čībiņām.
– Kā?!
– Pasaules ginekologu endokrinologu kongresā tieši to uzsvēra – līdz baltām čībiņām. Tas man pašai bija jaunums.
Proti, sieviete lieto HAT 10–15 gadus, tad viņai piegriežas un pārstāj lietot, un kas notiek? Jau pirmajā vai otrajā gadā viņa dabū insultu vai infarktu, jo organisms bija pieradis, ka holesterīna plātnītes HAT dēļ nepielīp pie asinsvadu sieniņām, bet turpmāk tā vairs nav. Kongresā vēlreiz uzsvēra, ka estrogēni jāuzņem caur ādu un maksts gļotādu.
– Kāda atšķirība, vai estrogēnu papildus uzņem, apēdot tabletīti vai uzsmērējot gelu uz ādas, tāpat tas nonāk asinsritē!
– Tad man mazliet jāizskaidro ķīmija… Ir trīs veidu estrogēni, trīs frakcijas, un katrai savs spēka pielikšanas punkts. Pirmais ir estrons jeb E1, kas atbild par proliterāciju jeb šūnu palielināšanos, tas sievieti dara dūšīgāku. Otrais ir estradiols jeb E2, ko izdala funkcionējošas olnīcas. Kad sievietei vidēji 50–52 gadu vecumā olšūnu rezerves izsīkst un folikuli vairs neaug, apstājas arī E2 veidošanās, un iestājas menopauze.
Tas ir fizioloģiski aktīvākais estrogēns, kas mums, sievietēm, ir vajadzīgs kā dzīvība, jo piedalās visos procesos.
Savukārt trešais ir estriols jeb E3, kas pabaro gļotādu makstī. Kur slēpjas atšķirība? Jebkura hormonu tabletīte tiek pārstrādāta aknās. Tātad, ja rakstīts, ka tablete satur estradiolu, tas aknās pārvēršas par estronu jeb E1.
Kad šis hormons pa sievietes asinsriti bizo apkārt, daļa E1 atkal pārvēršas par estradiolu – bet tikai daļa, toties otra daļa saglabājas kā estrons un dara visus tos sliktumus, par kuriem sievietes ir dikti dusmīgas. Tieši estrons iedarbojas uz krūts audiem un palielina vēža risku, taisa sievieti apaļu un paaugstina asinsspiedienu.
– Bet, ja hormonus uzņem caur ādu, tad tas uzreiz ir estradiols un tāds arī nokļūst asinsritē un mērķorgānos?
– Jā. Tikai jāņem vērā, ka farmācija ir viena no negodīgākajām medicīnas nozarēm. Proti, bieži vien sievietēm tiek piedāvāti nevis oriģinālie medikamenti, bet gan ģenēriķi, pakaļdarinājumi. Proti, visiem transdermālajiem preparātiem uz iepakojuma rakstīts, ka tas ir estradiola hemihidrāts (Estradiolum hemihydricum), bet – svarīga ir arī hormonu biopiejamība. Tāpēc es taustos kā pa džungļiem, izmēģinu dažādus gelus un sprejus pati, kamēr saprotu, kas ir kas.
– Tagad jums uz galda nolikti trīs preparāti…
– Rakstīts, ka visi ir hemihidrāts, bet – tie atšķiras! Estreva ir piereģistrēts Latvijā. Šis gels reizēm dod svaru, reizēm ne. Iespējams, to nosaka atšķirīgā biopieejamība, jo to tagad ražo trīs dažādas firmas.
Otrs preparāts ir tas, ko lietoju es, – Divigel, nopērkams tikai Saules aptiekā, speciāli pasūtot. Ar dozatoru izspied vajadzīgo gela daudzumu un uzsmērē uz ādas. Jāpagaida trīs minūtes, preparāts iesūcas, trīs stundas nemazgājies, jo hormoni no ādas pamazām nonāk asinsritē. Daudzām patīk Divigel, jo nepalielina svaru. Kas tam pamatā, grūti pateikt. Iespējams, tā pati hormonu biopieejamība.
Trešais ir transdermālais aerosols Lenzetto, ražo Ungārijas firma Gedeon Richter, Latvijas aptiekās nopērkams jau vairākus gadus. Sākumā uz to šķībi skatījos, jo sievietes nāca pie manis un stāstīja: «Dakter, septiņus gadus lietoju Estreva, bija labi, tagad pamēģināju Lenzetto, un man sāka asiņot…» Šis preparāts ir daudz aktīvāks, daudz lieliskāks nekā Estreva, bet bieži vien izraisa mēnešreizes. Tagad secinu – vai nu tam ir augsta biopieejamība, vai arī mazliet klāt kaut kas no estrona.
– Mēs tagad runājam par estrogēnu… Bet vai progesteronu arī vajag uzņemt papildus caur ādu?
– Vajag, vajag, tikai citu! Ir aptuveni septiņu veidu progesteroni, un visās tabletēs ir noretisterons. Tie saistās ar androgēniem, ar nepareiziem receptoriem, un pēc sešiem septiņiem gadiem krūtīs var veidoties audzējs. Tāpēc agrāk Pasaules ginekologu endokrinologu kongresā mums stāstīja, ka HAT drīkst lietot sešus septiņus gadus un tad vairs ne, jo pastāv krūts vēža risks.
Taču zinātnieki papētīja šo lietu dziļāk un noskaidroja, ka vainīgais ir tieši noretisterona grupas progesterons. Tagad sievietes ap piecdesmit un pēc tam lieto citu – dabisko, mikronizēto – progesteronu, kas atļauts arī grūtniecēm, – Utrogest vai Utrogestan.
Tā ka zinātne attīstās, nostādnes mainās, un šī ķīmija dakterim ir jāpārzina.
– Ko jūs iesakāt sievietēm veģetārietēm, kuras piekopj ājurvēdu un principā nelieto ķīmiskas zāles? Estrogēnus varot aizstāt fitoestrogēniem, kas atrodami linsēklās, sojas pupiņās, sarkanajā āboliņā, citur. Augu hormonpreparātu popularitāte strauji pieaug.
– Fitoestrogēnu spēja saistīties ar receptoriem ir simts un tūkstoš reižu vājāka nekā dabiskiem vai sintētiskiem estrogēniem – tātad arī to iedarbība ir daudz vājāka. Taču te liela nozīme ticībai.
Ja tu kam citam ļoti tici (arī fitoestrogēniem un ājurvēdai), tu pati ar savu domu spēku vari ietekmēt savu bioķīmiju, iedarboties uz palaidējhormoniem.
Nenoliedzu, iespējams, ka tas viss strādā, bet mēs, klasiskās medicīnas ārsti, atzīstam ķīmiju, kas der jebkurai sievietei – gan tādai, kas sevī iedziļinās, gan tādai, kam nodarboties ar ājurvēdu un meditēšanu nav ne laika, ne vēlēšanās.
Manā rīcībā ir pietiekami daudz efektīvu un drošu hormonaizstājējpreparātu. Ja sintētiskā estrogēna deva ir viens grams, tad, iedzerot tabletīti, sieviete to vienu gramu ar pulksteņmeistara precizitāti arī dabūs. Bet par fitoestrogēniem nekad nav iespējams uzzināt, cik daudz no tiem tiks aktivizēti zarnu traktā un cik lielā mērā tie saistīsies ar receptoriem.
– Ko jūs iesakāt sievietēm, kas tagad saprot – viņas īsto brīdi jau nokavējušas? Vai tiešām neko vairs lietas labā nevar darīt?
– Kad pēc menopauzes paiet pieci gadi, sāk attīstīties osteoporoze, palielinās insulta un infarkta risks, sirds streiko… Tad, ja sieviete domā par sevi, viņa var lietot preparātu Livial. Tabletes satur aktīvo vielu tibolonu, kas nav hormons, bet imitē sieviešu dzimumhormonu darbību organismā un darbojas nevis uz dzemdi un krūtīm, bet uz maksts apakšējo trešdaļu.
Līdz ar to gļotāda ir sulīga, dzimumdzīve ir laba. Katru dienu (vēlams vienā un tajā pašā laikā) ieņem pa pustabletītei jeb 2,5 miligramiem. Livial drīkst lietot arī desmit gadus pēc menopauzes. To var atsākt arī pēc neliela pārtraukuma. Bet ar hormonpreparātiem ir citādi – tiklīdz beidz lietot, tā var smērēties, asiņot. Livial to nedara. Bet arī nenoņem karstumus, svīšanu un citus menopauzes simptomus.
– Un ja tikai divus, trīs, četrus gadus nav mēnešreižu?
– Tad vēl var piemeklēt transdermālos hormonus. Vajag veikt ginekoloģisko ultrasonogrāfiju un analīzes, noteikt FSH, estradiolu, jāizvērtē visi dati, un varbūt iespējams sākt ar visvienkāršāko, vismaigāko, ar Estreva gelu.
– Nobeigumā – ko tieši dara estrogēni?
– Pirmais, ko sieviete parasti jūt, kad viņai trūkst estrogēnu, ir ceļi, sāp locītavas, tās kļūst stīvas. Jo izžūst starpšūnu telpa, līdz ar to sakrunkojas ne tikai āda, bet arī visi elastīgie audi. Toties, tiklīdz sāk lietot estrogēnus, tie atjauno saistaudus.
Otrs, ko sieviete menopauzē jūt, ir sirds aritmija.
Estrogēns no asinsvadu sieniņām atgrūž holesterīna plātnītes un tātad attālina infarktu un insultu. Uzlabo, pagarina sinapses, lai mums būtu atmiņa. Estrogēns arī resnumu regulē. Kāpēc sievietēm menopauzē izzūd viduklis un vēderi kļūst resni? Jo tauku šūnās izdalās hormons leptīns, un tas ir atkarīgs no estrogēniem. Ja nav estrogēna, leptīns brīvi darbojas. Pierādīts arī, ja lieto estrogēnus, tad taisnās zarnas vēzis, kas ir hormonatkarīgs, nemaz nesākas, lai gan tevī sēž šis gēns.
Tātad dakterim jābūt zinošam, bet sievietei jābūt kontaktā ar ginekologu un ir sev jāpalīdz. Man drīz būs septiņdesmit seši, un slodze ir liela – privātprakse, rezidenti, mazbērni –, bet es divdesmit piecus gadus lietoju hormonus, un galva man vēl ir gaiša un uztvere normāla!
